Latvijas intereses aktīvi pieskatām. Intervija ar PBLA vadītāju Kristīni Saulīti 14
“Esmu dzimusi Latvijas laukos, Lestenē, kur pavadīju visskaistāko bērnību, kādu vispār var iedomāties,” saka Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, kura PBLA ir pirmā vadītāja, kas pieder pie t. s. jaunās diasporas. Viņa uz dzīvesbiedra dzimteni Austrāliju pārcēlās 1990. gadā. Tāpēc vispirms Kristīnei jautāju par viņas pieredzi, vadot turienes latviešu organizāciju.
Vairākus gadus vadījāt Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē. Kā gadu gaitā ir mainījusies Austrālijas latviešu kopiena?
K. Saulīte: Austrālijas latvieši joprojām ir sabiedriski ļoti aktīvi, arī prioritātes ir palikušas nemainīgas – latviskā izglītība, kultūra un Latvijas drošība. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados dibinātās biedrības joprojām pastāv un rosīgi darbojas. Dažkārt saka, varbūt tas tādēļ, ka Austrālija ir tik tālu no Latvijas un reālā saikne ar tēvutēvu zemi nav tik vienkārši uzturama, kā dzīvojot Eiropā vai pat Amerikā. Jo, lai mēs nokļūtu Latvijā, ir jāpavada apmēram 30 stundas ceļā. Platības ziņā Austrālija, kurā dzīvo apmēram 24 miljoni cilvēku, ir lielāka par visu Eiropu.
Interesanti, ka pēdējā tautas skaitīšanā Austrālijā apmēram 20 000 cilvēku sevi saistīja ar piederību latviešiem. Un pēc Otrā pasaules kara no “dīpīšu” nometnēm Austrālijā iebraukušo skaits arī bija ap divdesmit tūkstošiem… Tas ir pierādījums mūsu identitātes spēkam. Un, manuprāt, jo globālākā un mobilākā pasaulē dzīvojam, jo vairāk vēlamies uzturēt savu piederību kam īpašam, jo neviens taču nevēlas būt daļa no lielas masas…
Ar prieku varu teikt, ka pēdējos gados mēs esam spējuši latviešu sabiedrībā iesaistīt arī jauniebraucējus. Tas parasti notiek koros, sestdienas latviešu skolās vai dažādos sarīkojumos. Jauniebraucēju gan salīdzinājumā ar citām pasaules zemēm nav ļoti daudz, jo Austrālijā imigrācijas likumi ir īpaši strikti, tuklāt ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Austrālijas politika nav vērsta uz Eiropu, bet gan Āziju. Man sākumā pagāja vairāk nekā pieci gadi, kamēr sāku izjust, ka arī es kaut kādā veidā iederos jaunajā mītnes zemē… Vispirms bija jāapgūst valoda, jo skolā man svešvaloda bija vācu. Tomēr visvairāk man pietrūka tieši Latvijas – kā zemes un vietas. Vēlāk gan sapratu – ja jūti piederību vairāk nekā vienai vietai, tā ir liela dāvana, nevis lāsts.
Esat veikuši aptaujas latviešu sabiedrībā – kas cilvēkiem rūp visvairāk?
Ir svarīgi turēties laikiem līdzi un saprast, ka darbs, ko veicam un atbalstām, sasaucas ar mūsu sabiedrības vēlmēm. Jo-projām prioritāšu priekšgalā ir mūsu bērnu un jauniešu latviskās identitātes, izglītības, kultūras veicināšana un veidošana. Visvairāk tautieši vēlas, ka tiktu atbalstītas nedēļas nogales skolas un vasaras vidusskola, latviskās nometnes un saiknes uzturēšana ar tēvutēvu dzimteni. Austrālijas jaunieši jau gadiem kopā ar Amerikas un Kanādas vienaudžiem piedalās informatīvajā braucienā “Sveika, Latvija!”. Dažas mammas ir teikušas: bērnus no Austrālijas “iemērc” uz divām nedēļām Latvijā, un tā ir izcila pieredze, ar kuru viņi uz pasauli skatās pavisam citādi. Bērni pēc tam apraksta, kas viņus visvairāk uzrunājis, un daudziem tas bijis “redzēt Brīvības pieminekli pirmo reizi mūžā”. Vairāki jaunieši atzinuši, ka pēc Latvijas apciemojuma saprot, kāpēc viņiem jāmācās latviešu nedēļas nogales skolā, “jo ir viena reāla zeme, kur tādā valodā runā, un es tur kādreiz gribētu padzīvot”. Varbūt viņi brauks studēt Latvijā vai kādā no Eiropas valstīm, padzīvos Latvijā un varbūt pat pārcelsies. Mūsu izglītības programmu lielais mērķis ir panākt ciešu saikni un rast ceļu uz Latviju.
Rūpējamies par latviskās kultūras pieejamību – ar dziesmām, dejām, teātri un cita veida mākslu. Jo baudīt mākslu var arī, ja nezina labi valodu, un ar kultūru latvietība ir pieejama ģimenēm visiem, arī tiem, kam ir jauktas laulības.
Ko par pašu galveno esat izvirzījusi sev jaunajā PBLA vadītājas amatā?
Mans pienākums ir spēt pārredzēt, ka tiek saklausītas dalīborganizāciju vajadzības, un pārstāvēt visās sešās kopienās – ASV, Kanādā, Dienvidamerikā, Austrālijā, Eiropā un Krievijā – dzīvojošo latviešu intereses. Kopienu ir daudz, to vēsture ir dažāda, arī izaicinājumi bieži vien ir ļoti atšķirīgi, tomēr mūs visus vieno piederības sajūta latvietībai un Latvijai.
Vienmēr aktuāla ir Latvijas drošība un rūpes par to. Lielu lomu šai jautājumā spēlē Amerikas Latviešu apvienība (ALA) un tagad arī Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā (LNAK). Pagājušajā gadā piedalījos ALA valdes sēdē un varu apliecināt – Latvijas intereses tiek pieskatītas aktīvi, un lobiju darbs norit nemitīgi.
Visās zemēs, ieskaitot Austrāliju, PBLA organizācijas modri seko tam, kas parādās plašsaziņā par Latviju, Baltijas valstīm, un, ja vien nepieciešams, reaģējam. Piemēram, Austrālijas televīzijā ir kulinārijai veltīta programma “Mana virtuve valda”, kur ēdienu gatavo divi šefpavāri un cienā degustētājus. Raidījuma veidotāji to mēģina padarīt interesantāku ar dažādām intrigām. Šogad producenti bija izdomājuši, reklamējot nākamo raidījumu, kur piedalās divas dalībnieces krievietes, rādīt fonā PSRS simbolus – sirpi un āmuru. Baltieši tūdaļ sacēla milzu protestus, un nedēļas laikā šo sirpi un āmuru noņēma.
