Latvijas iedzīvotāji slikti izglītoti par savām patērētāju tiesībām 0
Lai gan sabiedrībai pieejama visai plaša informācija par to, kādi pārtikas produkti ir veselīgi, bet no kādiem būtu jāizvairās, kā pasargāt sevi no nekvalitatīvas preces, Latvijas iedzīvotāji ir visai slikti izglītoti par veselīgu uzturu un savām patērētāja tiesībām.
Pie šāda secinājuma nonāca patērētāju tiesību aizstāvji, veselības nozares eksperti un pārtikas kvalitātes kontrolētāji diskusijā “Nabaga patērētājs”, kas notika diskusiju cikla “Sarunas par Eiropu pie kafijas tases” ietvaros. Diskusijā piedalījās Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pārstāve Sanita Gertmane, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektors Māris Balodis un Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
Sanita Gertmane: – Mūsdienās patērētājiem ir ļoti daudzi izaicinājumi, kas prasa lielu uzmanību, un daudz pamatzināšanu – ikdienā tiek slēgts ļoti daudz līgumu, tiek lietoti dažādi pakalpojumi, kas šķietami ir vienkārši, bet tomēr sarežģīti – finanšu pakalpojumi, virtuālā iepirkšanās, arī jebkuras ikdienas preces pirkšana prasa zināšanas. Negribētu piekrist, ka patērētājs ir neaizsargāts, – ir ļoti daudz normatīvo dokumentu, kas viņu aizsargā: ja prece ir nekvalitatīva, to var apmainīt vai remontēt, ja prece ir nopirkta internetā, tad 14 dienu laikā preci var atdot atpakaļ. Ir arī virkne institūciju, kur patērētājs var saņemt informāciju un sūdzēties, ja tas ir nepieciešams.
Taču ir kāda būtiska joma, kurai Latvijā pietrūkst resursu, – tās ir preču drošuma pārbaudes. Piemēram, ir jābūt drošībai, ka elektropreces neaizdegsies, rotaļlietās, ar kurām spēlējas mūsu bērni, netiks pārsniegts ciptolāta daudzums, kas pārlieku lielā saskarsmē ar bērnu kavē bērna reproduktīvo attīstību. Lai noteiktu šīs kaitīgās vielas, ir nepieciešama testēšana, kas ir ļoti dārga, diemžēl mūsu valsts testēšanu nav izvirzījusi par prioritāti un tā netiek pietiekami finansēta.
Māris Balodis: – Ir samērā liela patērētāju grupa, kurai ir maza izvēle, viņu galvenā uzmanība tiek pievērsta produktu cenai, bet ne produktu veselīgumam un izcelsmei. Tiem patērētājiem, kas var izdarīt izvēli, to vajadzētu darīt legālās tirdzniecības vietās, kuras kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
Pārtikas reglamentējums Latvijā un Eiropas Savienībā ir pietiekami nopietns. Pārtika ir viena no tām sfērām, kas Eiropas līmenī ir visvairāk reglamentēta ar dažādiem normatīviem aktiem. Varbūt tieši tāpēc ir nepieciešams Pārtikas un veterinārais dienests, jo Eiropas pieeja ir nodrošināt kontroles jomas, tajā skaitā pārtikai.
Šai kontrolei ir jābūt pietiekami biežai un visos pārtikas aprites posmos. Pārtikas un veterinārajam dienestam ir kontroles loma dzīvnieku veselības un dzīvnieku barības kontroles jomā. Ja Eiropas valstī nav šādas kompetentās kontrolējošās institūcijas, tad šāda valsts savus produktus var izvietot tikai savā tirgū. Un šo produktu izvietošana Eiropas tirgū vai trešo valstu tirgū nav iespējama. Tādēļ tas ir viens no nosacījumiem, kādēļ ir nepieciešams Pārtikas un veterinārais dienests. Otrs nosacījums – valstij ir jāsasniedz garantijas saviem iedzīvotājiem par produktiem, kas nonāk tirdzniecībā. Pārtika ir pirmās nepieciešamības prece, tādēļ pārtikas un veterinārais dienests kontrolē tikai to, kas ir noteikts normatīvajos aktos. Tas ir pārtikas produktu drošums. Pārtikas un veterinārais dienests nekontrolē pārtikas produktu veselīgumu.
Pēteris Apinis: – Mums būtu jārunā arī par sociālo determināciju. Cilvēks dzīvo atbilstoši dzīves ilgumam vai dzīves kvalitātei, ko nosaka daudzi faktori: cilvēka spēja saņemt medicīnas pakalpojumus, izglītības līmenis un citi faktori. Piemēram, tie cilvēki, kuriem ir augstākā izglītība, dzīvo par 10 gadiem ilgāk nekā tie, kuriem nav. Tas, kurš ir bagātāks, dzīvo ilgāk nekā tas, kurš ir nabagāks. Lielbritānijā ir veikts pētījums par cilvēkiem, kuri Glāzgovā dzīvo līdzīgā rajonā kā mūsu Mežaparks. Viņi dzīvo 92 – 98 gadus. Turpat blakus ir rajons, kas līdzīgs mūsu Maskavas forštatei, un tajā cilvēki dzīvo vidēji 58 gadus. Līdzīgs pētījums ir veikts Deli, Indijā. Vietā, kur dzīvo skolotāji, programmētāji un cilvēki ar augstāko izglītību, dzīves ilgums ir pāri par 80 gadiem. Bet Deli nabadzīgos rajonos dzīves ilgums ir ap 40 gadiem. Rodas jautājums, kādēļ Latvijas vidējais iedzīvotājs dzīvo īsāku mūžu nekā vidējais Zviedrijas iedzīvotājs, kura mūža ilgums apsteidz Latvijas iedzīvotājus par astoņiem vai deviņiem gadiem? Pirmais kritērijs – tīrs gaiss, tīrs ūdens, iespējas kustēties – ir tieši tādas pašas kā Zviedrijā, Latvijā mācās tikpat labās skolās kā Zviedrijā, Latvijas medicīnas pakalpojumi ir tikpat kvalitatīvi. Atšķirība ir tajā, ka Latvijā iedzīvotāji nekustas. Zviedrijā arī pensijā esošie cilvēki gan fiziski kustas, gan nodarbina savas smadzenes. Otrs kritērijs ir tas, ka mēs Latvijā ļoti slikti ēdam – lietojam ļoti daudz sāls, veidojas hipertonija, sirds un asinsvadu slimības, dzeram par daudz cukurotus dzērienus – kokakolas divu litru pudelē ir 350 grami cukura, lietojam diezgan nepareizus taukus – paši veselīgākie ir zivju eļļa, bet paši neveselīgākie ir transtauki, bet Latvijā saldumi lielākoties ir būvēti uz transtaukiem, kā arī vismaz par trešdaļu vairāk nekā Zviedrijā lietojam alkoholu un smēķējam. Šie ap-stākļi ir tie, kas Latvijas vidējā patērētāja mūžu samazina par astoņiem vai deviņiem gadiem.
Latvijas patērētājs ir slikti izglītots, tādēļ skolās būtu jāievieš veselības mācība, kas jau no mazotnes veicinātu cilvēkos citu izpratni, un tikai tā mēs varētu dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk.
S. Gertmane: – Cilvēkiem trūkst pamatzināšanu par vispārējām lietām. Tikai tad, kad izaugs paaudze, kas ikdienas ieraduma līmenī mācēs pareizi izvēlēties un iepirkties, nāks ikdienas izpratne par šīm lietām. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs finanšu iespēju robežās strādā ar skolām – skolēniem ir izveidotas dažādas spēles, skolās organizējam dažādas lekcijas un apmācības, liela aktivitāte ir arī virtuālajā vidē. Tomēr rezultāta nav, jo, iespējams, šī darbība nav kompleksa un ir vairāk saraustīta, nav vienotas un kopējas programmas, nav valsts uzstādījuma, kas soli pa solim vestu tuvāk informētībai.
M. Balodis: – Pārtikas un veterinārais dienests savu iespēju robežās informē patērētājus par aktualitātēm – izdevām bukletus, kas tika dalīti lielveikalos: kā nesaindēties ar pārtiku, par E vielām, par zivju patēriņu uzturā. Tagad vairāk darbojamies elektroniskā vidē, kur tiek publicēta informācija. Mediji paši vēršas Pārtikas un veterinārajā dienestā pēc tam, kad ir saņemtas iedzīvotāju sūdzības. Taču mūsu dienests darbojas tikai savas kompetences ietvaros – par pārtikas drošumu, nevis par pārtikas veselīgumu un pārtikas lietošanu uzturā. Par veselīgu pārtiku visu informāciju var gūt Veselības ministrijas mājas lapā. Latvijā nav pietiekami spēcīgas patērētāju aizsardzības organizācijas, jo, piemēram, Anglijā šīs organizācijas ir tādi bubuļi, no kuriem baidās visi lielie pārtikas ražotāji.
P. Apinis: – Problēma radās, kad Veselības ministre Baiba Rozentāle slēdza Veselības centra Sabiedrības veselības aģentūru. Kopš tā laika Latvijā reālas institūcijas, kas nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu, nav. Šīs funkcijas nonāca sabiedrisko organizāciju lokā, un sabiedrības izglītošana notiek iespēju robežās. Arī Latvijas ārstu biedrība sabiedrības izglītošanu veic iespēju robežās. Izglītošana ir nepieciešama arī pārtikas ražotājiem, jo ražotāji nepieņem informāciju par sāls daudzuma samazināšanu produktos.
S. Gertmane: – Lai patērētājs izprastu savas tiesības, viņam ir jābūt lielai informācijas bagāžai. Patērētāju tiesību aizsardzības centram nav iespējas apmeklēt visas skolas, bet caur Izglītības un zinātnes ministriju cenšamies izplatīt informāciju. Cilvēkiem bieži vien rodas arī pārpratumi ar 14 dienu preču apmaiņas termiņu. Šis termiņš attiecināms tikai uz distances ceļā iegādāto preci – tālrunis, katalogs, internets. Un nav attiecināms uz parastā veikalā iegādāto preci. Neviens likums šādas tiesības patērētājam neparedz, bet ir virkne veikalu, kas to dara labprātīgi.
M. Balodis: – Runājot par to, kādēļ vienas un tās pašas preces Eiropas Savienības ietvaros ir atšķirīgas, jāsaka, ka atšķirība rodas, jo izmantotas tiek dažāda veida produktu grupas. Piemēram, gadījumā ar kokakolu, kad tika konstatēti dažādi cukuri sastāvā – viena veida cukurs Rietumeiropas valstīs un cits cukurs Austrumeiropas valstīs, kas ir lētāks. No uzraudzības viedokļa, marķējumā informācija bija deklarēta un Pārtikas un veterinārajam dienestam nebija iebildumu pret kokakolu.
Šāda situācija pastāv, jo ražotājiem ir visdažādākie priekšstati par patērētāju pirktspēju un bieži vien produktiem, kas tiek izmantoti Austrumeiropā, tiek izmantotas lētākas sastāvdaļas, bet nevar apgalvot, ka tās būtu kaitīgas.
S. Gertmane: – Šis jautājums par atšķirīgu produktu sastāvdaļu izmantošanu dažādās Eiropas valstīs tika uzdots arī Patērētāju tiesību aizsardzības centram ar domu, ka tas varētu būt patērētāju tiesību pārkāpums. Preces tiek ražotas dažādās ražotnēs – Austrumeiropas tirgum vienā ražotnē, bet Rietumeiropas tirgum citā ražotnē. Par kvalitāti ir subjektīvs viedoklis, lai gan dažreiz šī kvalitāte ir arī atšķirīga. Taču no patērētāju atbilstības viedokļa pārkāpumi attiecībā uz sastāvu nav konstatēti. Šīs vielas drīkst būt, un tās ir atspoguļotas marķējumā.
P. Apinis: – Pasaulē globalizācija ir iznīcinājusi lokālo uztura sistēmu. Pārtika ir kļuvusi universāla un lielā mērā tiek gādāta nevis no piemājas dārziņa, bet gan no lielveikala. Latvijā pilsētas iedzīvotājs ēd daudz veselīgāk nekā lauku iedzīvotājs, un tas ir saistīts ar to, ka pilsētas iedzīvotājs patērējot domā līdzi, bet lauku iedzīvotājs tikai pērk veikalā.
