Latvijas hokeja izlase – varēja un gribēja, bet viens klauns… 13
Latvijas hokeja izlase savās mājās netika pie olimpiskās ceļazīmes, izšķirošajā spēlē piekāpjoties Vācijai. Spēlētāji gribēja un varēja uzvarēt, šoreiz pietrūka dažas nianses, kuras lielā mērā var saistīt ar Latvijas Hokeja federācijā (LHF) valdošo bardaku.
Trenera maiņa nedēļu pirms turnīra nevar palikt bez sekām. Jā, morāli tas, šķiet, spēlētājus neietekmēja – laukumā devās patiešām motivēta un uzvarēt griboša komanda. Ja spēka paņēmienus taisa pat Lauris Dārziņš, tas jau ir rādītājs, ka spēlei ir likme.
Latvijas spēlētāji meistarīgi realizēja divus vairākumus, bet vācieši – faktiski visus trīs no trim, vienu reizi jau vienādos sastāvos, bet mūsējie nebija paspējuši sadalīt sedzamos. Mēdz teikt, ka vairākums ir katalizators treniņu darba kvalitātei, bet mazākums – komandas rakstura pārbaude. Vācieši skaitlisko pārsvaru Rīgā realizēja ar fenomenālu rādītāju (7 no 14), treneri bija izveidojuši speciālas vairākuma brigādes, kas savu darbu padarīja kā mašīnas. Rakstura trūkumu mūsējiem galīgi negribas pārmest, drīzāk pārdomas rada daži trenera lēmumi, kurus aizsargus laist laukumā konkrētā brīdī. Gribas ticēt, ka gatavojoties olimpiskajai kvalifikācijai tikpat mērķtiecīgi kā tie paši vācieši, mūsu mazākums būtu labākā līmenī un iespēja uzvarēt – daudz lielāka.
Kaspara Daugaviņa liktenīgais noraidījums uzbrukuma zonā, protams, bija lieks. Iespējams, tajā epizodē ieslēdzās rokas, nevis kājas, jo jau kopš otrā perioda vidus komanda spēlēja trīs uzbrucēju maiņās un spēlētāji bija paguruši. Roka neceļas teikt, ka kapteinis iegāza komandu. Reti kurš Latvijas izlases labā paveicis tik daudz kā Daugaviņš, kurš nekad nav bijis noguris un kuram nekad nav bijis jādzemdē pirms pasaules čempionāta.
Redzējām, ka, sapulcējot spēcīgāko sastāvu, varam ar vāciešiem runāt kā absolūti līdzvērtīgiem sāncenšiem, pat neskatoties uz izskandinātajām bažām, ka viņiem sastāvā 7 NHL spēlētāji, mums – pa īstam tikai viens. Šī bija labākā spēle pret vāciešiem daudzu gadu laikā. Arī tad, kad 2012. gadā Stokholmā viņus pēdējo reizi uzvarējām, tikām diezgan stipri vazāti pa savu zonu. Šoreiz nekā tamlīdzīga, izveidoto momentu ziņā pat bijām pārāki. Taču tos realizēt neļāva NHL spēlējošais vārtsargs Filips Grubauers, kurš trijās spēlēs Rīgā kapitulēja vien divas reizes.
Kā jau iepriekš izteicās LHF prezidents Kirovs Lipmans – netikšana uz olimpiskajām spēlēm nav nekāda traģēdija. Bet traģēdija ir tā, ka LHF vadībā ir viens klauns un hokeja sabiedrība neuzdrošinās pateikt, ka tā turpināt nevar. Jā, viņš maksā un var pasūtīt mūziku. Taču varbūt ar citu, kompetentāku un adekvātu federācijas vadību izdotos piesaistīt daudz lielāku citu sponsoru atbalstu. Jo hokejam ir bāze, lai to paveiktu.
Līdz galam sagremojams nav Leonīda Beresņeva lēmums nedēļu pirms turnīra pamest komandu. Lai vai kāds ir Lipmans, lai ko viņš būtu pateicis, lai kāds būtu parāds – nostrādā vēl nedēļu un tad pasaki visu, ko domā! Galvenajam trenerim ir jābūt ar 23 spēlētājiem, kas ir komandā, nevis pret vienu, kas sēž ložā. Tiešām izskatās, ka Beresņevs nobijās. Ja būtu pārliecināts, ka var uzvarēt Vāciju, tad nepamestu komandu.
