Latvijas greznākās pērles – jau zināmās un vēl atklājamās 0
Lāsma Gaitniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Laiks ceļot” ir nosaukums, kas vismaz daļai lasītāju nevar būt svešs. Jānim Zilgalvim iznākusi jau trešā grāmata, tādējādi veidojot triloģiju, kas tapusi ar mērķi pavēstīt par Latvijas arhitektūras pieminekļiem – sakoptākajām pilīm, muižām, parkiem un pastorātiem.
Atverot grāmatu un šķirstot to pirmoreiz, lielākā uzmanība droši vien tiks pievērsta ilustrācijām: darbā aplūkoto vietu un to apkārtnē sastopamo vides objektu fotogrāfijām, ievērojamu cilvēku, kuri ar šīm vietām bijuši saistīti, attēliem, kā arī zemju plāniem, ēku plānojumiem (projektiem, skicēm), pat griestu kasetējumiem un kamīna zāles tapešu fragmentiem.
Var tikai apbrīnot autora rūpību un atbildību, ar kādu viņš darba tapšanas procesā vācis un sistematizējis materiālus, kā arī to, ka tik daudzveidīgas liecības (senās fotogrāfijas, J. K. Broces zīmējumi, plāni utt.) ir saglabājušās līdz mūsdienām. Iespējams, tikai pēc tam potenciālā lasītāja uzmanības lokā nonāks satura rādītājs, lai secinātu, cik no šīm kultūrvēsturiskajām vietām viņam ir zināmas, varbūt jau apmeklētas, bet kuras pilnīgi svešas.
Jaunajā izdevumā aplūkoti 38 objekti, iekļauta informācija par visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados dislocētajām arhitektūras pērlēm. J. Zilgalvis vēstījis gan par ceļotāju iecienītiem arhitektūras pieminekļiem, piemēram, Alūksnes muižu, Kokneses pilsdrupām, Depkina (Rāmavas) muižu un Zvārtavas muižu, gan arī par kultūrvēsturiskajām vietām, kas nesen piedzīvojušas atdzimšanu, beidzot ir sakoptas un pieejamas gan vietējiem, gan ārzemju tūristiem.
Pie tādām pieskaitāma Abgunstes muiža Zemgalē, Odzienas muiža netālu no Jēkabpils un Salgales pastorāts netālu no Jelgavas. Pieļaujams, ka pēdējais no minētajiem nosaukumiem daļai lasītāju ir zināms, tikai pateicoties Viļa Plūdoņa 1913. gadā sacerētajai vēsturiskajai balādei “Salgales Mada loms”.
Beidzot šo vietu, atjaunotu un rūpīgi sakoptu, iespējams apmeklēt klātienē. Izdevuma ievadā autors atgādina, ka Latvijā vēl aizvien ir daudz pamestu, bezcerīgi izpostītu kultūrvēsturiskas nozīmes objektu, kā, piemēram, Kaucmindē, Lāzberģos, Bornsmindē, Jaunraunā, Āsterē, Vecgulbenē un citur, kas vispirms ar steigu restaurējami, arī izpētāmi un iekļaujami nākamajā sērijas “Laiks ceļot” izdevumā.
Vēl pastāv iespēja, ka, lasot par kādu sev labi zināmu pili, muižu vai pastorātu, kas jau apmeklēta un varbūt pat ne reizi vien, šajā izdevumā lasītājs atklās sev pilnīgi jaunu informāciju, kas uz to ļaus paskatīties no cita skatpunkta.
Lasot gan jaunāko, gan arī iepriekšējās J. Zilgalvja grāmatas par Latvijas kultūrvēsturiskajām vietām, vienaldzīgu neatstāj autora atklātais, kādiem mērķiem pilis un muižas izmantotas padomju okupācijas laikā. Necieņu pret šīm arhitektūras pērlēm jeb mūsu valsts lepnumu var tikai apbrīnot!
Tjūdoru gotikas arhitektūras stilistikā sakņoto Alūksnes pili “pēc Otrā pasaules kara izmantoja padomju drošības iestādes, bet no pagājušā gadsimta 50. gadu beigām – dažādas kultūras iestādes, kā, piemēram, Kultūras nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, kinoteātris un muzejs” (30. lpp.).
Iepriekš minētais ne tuvu nav sliktākais piemērs; ļoti bieži jābrīnās, kā tas vai cits arhitektūras piemineklis padomju laikā ne tikai nav sagruvis, bet spējis saglabāties līdz mūsdienām. Laiki ir mainījušies, relatīvi nesen restaurētās pilis un muižas dažādiem nolūkiem tiek izmantotas arī mūsdienās, taču atšķirībā no iepriekš minētā perioda tiek domāts par to uzturēšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Ikviens arhitektūras piemineklis – pils, muiža vai pastorāts – nesaraujami saistīts ar to ļaužu likteni, kuri tajā savulaik dzīvojuši. Grāmatā līdztekus detalizētam ēku aprakstam, kuros daudz arhitektūras terminu, izsekoti arī senu un slavenu vācbaltiešu dzimtu piederīgo dzīves līkloči.
Savukārt cilvēkiem, kurus saista latviešu literatūra, būs interesanti lasīt par Neredzīgo Indriķi un Garlību Helvigu Merķeli, kurš gan bija vācbaltiešu rakstnieks, taču viņa devums nav atdalāms no mūsu literatūras. Pozitīvi, ka darbā pieminēto personu uzvārdi atveidoti latviešu valodā, taču iekavās tie norādīti oriģinālrakstībā, neaizmirstot norādīt dzīves datus.
Lai sniegtu pēc iespējas daudzpusīgāku informāciju par katru aplūkojamo objektu, J. Zilgalvis bieži citējis citu autoru rakstīto; darba tapšanas laikā izmantotās literatūras saraksts patiesi ir iespaidīgs.
Izdevuma noslēgumā iekļauts plašs kopsavilkums gan angļu, gan vācu valodā, līdz ar to paplašinot potenciālo lasītāju loku.
