Latvijas grāmatniecība digitālā mākonī 1
Brīdī, kad daļēji slēgtas nozīmīgākās Latvijas rakstniecības avotu krātuves, interesējāmies, kas tajās notiek šobrīd un kas pētniekus gaida gaišajā nākotnē, kad tās visas vērs durvis paliekamās mājās .
Šodien sākas mēnesi ilga Memoriālo muzeju apvienības akcija (MMA) “Café Spleen jeb Augusts 1914”, kas uzskatāmi atklāj rakstnieku lomu Latvijas vēsturē. Pati akcija tās rīkotājiem prasījusi daudzu stundu izpētes darbu, ko šobrīd veikt grūtāk nekā jebkad iepriekš, jo pārcelšanās procesā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, pārcelšanos un rekonstrukciju gaida Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM), bet divas MMA sastāvdaļas – Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, kā arī abu dzejnieku vasarnīca Jūrmalā – jau slēgtas rekonstrukcijai.
Kad tos ieraudzīsim jaunā spožumā? Par LNB viss skaidrs – tās oficiālā atklāšana noteikta uz 29. augustu, un, kaut arī gandrīz vai uzreiz pēc tam bibliotēkai nāksies sašaurināt savu darbības teritoriju tā, lai vietas pietiktu arī Latvijas prezidentūras ES birojam, pētnieku darbu nodaļās tas, domājams, sevišķi neietekmēs. Patlaban darbinieki intensīvi apgūst jauno telpu sniegtās iespējas, un tās būs jāapgūst arī apmeklētājiem, kuri, piemēram, varēs ne tikai paši nokopēt, bet arī ieskenēt materiālus un tos uzreiz digitāli apstrādāt. Vēl gan nav zināms, cik šis pakalpojums maksās, jauno cenrādi bibliotēka sagatavojusi, taču tas vēl nav apstiprināts.
Saskaņā ar Eiropas ekonomiskās zonas (EEZ) atbalstītā projekta nosacījumiem Rakstniecības un mūzikas muzeja telpu rekonstrukcijai jābeidzas 2016. gada 30. aprīlī. RMM direktore Ilze Knoka steidzas piebilst, ka jaunā ekspozīcija līdz tam vēl varētu nebūt pilnībā gatava, kaut arī iepirkuma konkurss tiks sludināts jau šoruden. Izšķirošais faktors ir nauda, kas, kā pierādījies citu Latvijas muzeju ekspozīciju iekārtošanā, ir vismaz 1400 eiro kvadrātmetrā. RMM ekspozīcija plānota 550 kvadrātmetru platībā, tātad runa ir par summu, kas tuva miljonam eiro.
Tiesa gan, apmeklētājiem nebūs jāgaida gluži tik ilgi, lai varētu atgriezties pie muzeja krājuma pētījumiem, – ugunsgrēku piedzīvojusī pils, kur tas vēl aizvien glabājas, šoziem nebūs apkurināma, tādēļ krājumu būtu jāpaspēj pārvest uz pagaidu telpām, kas atbrīvos Tērbatas ielā 75 izvietotās LNB nodaļās līdz apkures sezonas sākumam. “Ceram uz garu, skaistu un siltu rudeni,” saka I. Knoka. Sekos iekārtošanās, un apmeklētājiem krājums vismaz daļēji, sākot ar pieprasītākajām kolekcijām, varētu tikt atkal atvērts nākamā gada sākumā.
Savukārt par pastāvīgo muzeju krātuvi Pulka ielā skaidrības vēl trūkst. Cerams, tā būs gatava līdz 2018. gadam, Latvijas Republikas simtajai dzimšanas dienai, un tad muzejam stāv priekšā vēl viena pārcelšanās.
Ir arī pilnīgi skaidrs, ka Raiņa un Aspazijas apaļo jubileju nākamgad nāksies svinēt, neizmantojot abu dzejnieku memoriālās mājas. Pateicoties EEZ projektam 2 562 340 eiro apjomā, trīs no četriem muzejiem tiks rekonstruēti un to atvēršana jaunā izskatā gaidāma tikai 2016. gada otrajā pusē.
Pētniecība kā “mēslojums zinātnei”
Tas, ka no lietotāja viedokļa muzejs vai bibliotēka ir slēgti, nepavisam nenozīmē, ka to darbinieki bauda atpūtu. Tieši pretēji – patlaban sācies intensīvs darbs, lai sagatavotos darbam jaunajās telpās un spētu piedāvāt apmeklētājiem arī jaunu saturu.
MMA direktore Rita Meinerte, raksturojot muzeja speciālistu darbu, saka tā – lai iekļautu jaunu muzeja priekšmetu datubāzē, jāveic izpēte; lai izveidotu ekspozīciju, jāveic izpēte; lai sarīkotu akciju vai noorganizētu muzejpedagoģisku programmu, tāpat jāveic izpēte.
Šim raksturojumam pievienojas I. Knoka, piebilstot, ka muzeja darbs nav vērsts uz pašmērķīgu pētniecību, skaidri neredzot tās atdevi muzeja publiskajā pakalpojumā. “Patlaban visi darbinieki, kuru pienākumu apraksts pieļauj pētniecību, ir nodarbināti jaunās ekspozīcijas – gan fiziskās, gan digitālās – koncepcijas veidošanā,” direktore saka. Tiekot domāts arī par krājuma katalogiem – pērn, gatavojot izstādi, kurai dots daiļrunīgs nosaukums “Pēdējā izstāde”, sagatavots arī katalogs, un pēc muzeja rekonstrukcijas, kas saskaņā ar Eiropas ekonomiskās zonas projekta nosacījumiem beigsies jau nākamajā pavasarī, plānots katalogus izdot regulāri. I. Knoka gan piebilst, ka tie nebūs tīri zinātniski katalogi, bet drīzāk vērsti uz muzeja veikala plauktiem.
LNB stratēģiskās attīstības speciāliste Jana Ķikāne norāda, ka bibliotēkā veikto izpēti var pamatā iedalīt divos virzienos – bibliotēkzinātnes un krājuma pētniecībā, kā arī lietišķajā pētniecībā. “Pirmā ir svarīga tādēļ, lai mēs ne tikai sekotu lasītāju vajadzībām, bet arī spētu tās prognozēt un apsteigt, piedāvājot iespējas un pakalpojumus, kas viņiem nepieciešami, pašiem to nezinot. Pašpētniecībā pievēršam uzmanību lasītāju vajadzībām digitālā vidē, uztveres maiņai, mediju mijiedarbībai. Savukārt otro virzienu bibliotēkas direktors Andris Vilks sauc par “mēslojumu zinātnei”, un tajā mēs atklājam, padarām pieejamākus savus krājumus, veidojot katalogus un bibliogrāfijas,” stāsta J. Ķikāne. Kā nesenāko piemēru viņa min seniespiedumu katalogu, kas izcili papildina LNB digitālajā katalogā atrodamos datus, un Imanta Ziedoņa bibliogrāfiju.
Nākotne – digitālajā mākonī
Ņemot vērā, ka esam samērā neliela valsts, rakstniecības vēstures pētniekam nākas pavadīt diezgan garas un nogurdinošas stundas ne pašās muzeju un bibliotēku krātuvēs – brīdis, kad rokās nonācis īstais materiāls, drīzāk uzskatāms par svētkiem –, bet gan ceļā starp tām, vispirms cenšoties apzināt, kas tieši katrā atrodams, pēc tam vēlreiz un vēlreiz pārbaudot, vai tikai kaut kas nav aizmirsies. Dažādi ar rakstniecību saistīti materiāli glabājas LNB un Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, ļoti daudz RMM, konkrētu rakstnieku krājumi – MMA un dažos mazākos novadu memoriālajos muzejos.
Turklāt pētniecības neērtības neattiecas tikai uz “ārštata” pētniekiem vien, bet arī pašiem muzeju speciālistiem. Rita Meinerte stāsta – MMA glabājas tikai Andreja Upīša un Ojāra Vācieša krājums. Tāda vienošanās panākta, rakstnieku memoriālos muzejus juridiski atdalot no RMM. Tiesa, tas sagādā arī noteiktas priekšrocības – muzejam izdevies sakārtot autortiesību jautājumus ar abu rakstnieku tiesību mantiniekiem.
Ar pārējo autoru tiesību mantiniekiem attiecības jākārto RMM speciālistiem, un I. Knoka atzīst, ka šie jautājumi prasa daudz laika. “Mantinieki ir jāapzina, jāatrod, ar viņiem jāsazinās. Turklāt runa nav tikai par pašiem rakstniekiem, bet, piemēram, arī par viņu sarakstes partneriem, kuriem vēl jāpierod pie domas, ka viņu rakstītais varētu tikt kopēts, skenēts un izmantots pētniecībā,” saka I. Knoka.
Tiesa gan, pašu pētniecību iestāžu pārstāves sola iespējami atvieglot. Jau patlaban MMA telpās pieejama RMM datubāze MUPUS (muzeja priekšmetu uzskaites sistēma) – tā tika izveidota 2006. gadā un jau patlaban datubāzē iekļauta aptuveni trešā daļa krātuves priekšmetu, galvenokārt pēdējo desmit gadu jaunieguvumi, kā arī daudzi priekšmeti no sen ienākušām kolekcijām.
I. Knoka skaidro, ka digitālais krājums veidojas, atlasot pieprasītākās kolekcijas, gatavojoties apaļām jubilejām, kā arī datubāzē tiek iekļauti tie priekšmeti, kuru digitalizācija veikta pēc lietotāju pieprasījuma. Direktore prognozē, ka tad, ja izdosies panākt vienošanos ar KISC, MUPUS varētu tikt padarīts pieejams ne tikai RMM un MMA telpās, bet arī publisko bibliotēku tīklā paralēli pašreizējam Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogam. Par to patlaban notiekot pārrunas ar Kultūras informācijas sistēmu centru, un šāds risinājums būtu īpaši ērts novadu lietotājiem, kuriem patlaban vispirms jābrauc uz Rīgu izpētīt muzeja katalogu, lai secinātu, vai kaut kas no tā krājuma viņiem šķiet interesants un nepieciešams, un pēc tam otrreiz – kad pasūtījums izpildīts.
Interesanti, ka LNB elektroniskajā katalogā savukārt pieejama aptuveni trešā daļa Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas krājuma. “Tostarp pilnīga informācija par inkunābulu un paleotipu kolekcijām. Katalogā ir ievadīti arī visu rokrakstu fondu apraksti, kas sniedz summāru pārskatu par visiem personālfondiem un rokrakstu kolekcijām. Daļa no krājuma ir arī digitalizēta un pieejama elektroniskā versijā,” precizē J. Ķikāne.
Viņa norāda – patlaban digitalizēts tik liels datu apjoms, ka varētu sākties pētniecība gluži jaunā pakāpē – pētījumi ar matemātiskām metodēm, kuros iegūtu humanitārus rezultātus. “Mēs sevi redzam kā digitālo humanitāro zinātņu infrastruktūras sastāvdaļu,” saka J. Ķikāne, piebilstot, ka ārzemēs šādi digitālo humanitāro zinātņu pētījumi jau notiek, piemēram, pētot dažādu parādību pirmreizēju pieminējumu presē vai noskaidrojot, kur pamatā dzīvo noteikta autora tēli. Šāda veida pētījumu veiksmīgai norisei nepieciešama cieša humanitāro zinātņu pētnieku un IT jomas speciālistu sadarbība. LNB jau tagad piedāvā pētniekiem “laboratorija.lndb.lv” pieejamo Nosaukumu datubāzi, kas apkopo datus no visiem digitalizētajiem resursiem, un tāpēc mums ir iespēja, piemēram, atrast, ka Brīvības iela kādā laika posmā ir saukta par Ļeņina ielu, bet citā par Aleksandra ielu vai Ādolfa Hitlera ielu, kā arī piekļūt informācijas avotiem.
J. Ķikāne ir pārliecināta, ka vienlaikus ar plašāku digitalizāciju nopietni jādomā par nacionālās identitātes problēmām digitālajā vidē: kādus mūs ierauga tie, kas par mums vispirms uzzina digitālajā vidē; kādi apdraudējumi saistīti ar svešvalodu lietošanu.
Kuru katru dienu sāksies arī pētījums kopā ar IT kompetences centru par to, kā uzlabot metadatus LNB krājuma katalogā un digitālajā bibliotēkā, jo dati saplūst kopā no dažādām kataloga daļām un katrā var atšķirties, piemēram, to pieraksts.
No skolēniem līdz ārvalstu zinātniekiem
Muzeju krājums ir ne tikai instruments pētniekiem, bet arī ienākumu avots pašiem muzejiem un bibliotēkām. Protams, vieglprātīgi ir piesaukt Britu bibliotēku, tomēr noteiktus ienākumus krājuma izmantošana, tā digitalizēšana pēc lietotāju pieprasījuma nes. Sacīsim, RMM krājuma izmantošana ienes trešo daļu pašu ienākumu, tādējādi var teikt, ka pašreizējā piespiedu dīkstāve iespaido arī muzeja finansiālo situāciju. I. Knoka gan aizrāda – patlaban ļoti pieprasīts kļuvis RMM pakalpojums “Ceļojošais muzejs”, kas piedāvā muzeja speciālistus un krājuma daļas ar priekšlasījumiem nogādāt tieši pie interesentiem. Turklāt patlaban tiekot pieprasīta ne viena lekcija vien, bet gan pieteikti priekšlasījumi uz visu dienu.
Atbildes uz jautājumu, kas galvenokārt nodarbojas ar pētniecību un vai iespējams iezīmēt kādus galvenos pētniecības interešu lokus, atšķiras. R. Meinerte stāsta, ka MMA patlaban nenākas apkalpot īpaši daudz pētnieku un muzeju apvienība vēlētos lielāku interesi par saviem autoriem: “Skolēni galvenokārt interesējas par informāciju, ko iespējams atrast globālajā tīmeklī, žurnālisti aktivizējas, sagaidot apaļas jubilejas. Šobrīd studentiem interesants kļuvis Andrejs Upīts. Nevar teikt, ka pētnieku nav nemaz, taču varētu vēlēties lielāku interesi,” saka MMA direktore.
Par LNB krājumiem interese strauji palielinājusies pagājušā gadsimta 90. gados pēc neatkarības atgūšanas, stāsta J. Ķikāne. Tad krājumi kļuva krietni pieejamāki ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju pētniekiem. “Pašreiz pieprasījums ir stabils, piemēram, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā tas ir ap 3000 vienību katru gadu. Lielāka interese par LNB krājumu ir Vācijas un Polijas pētniekiem, taču noteikti jāmin arī kaimiņi Lietuva, Igaunija un Baltkrievija, kā arī lielie baltistikas centri Skandināvijā – Upsalas universitāte, Somijas Nacionālā bibliotēka un Zviedrijas Nacionālā (Karaliskā) bibliotēka,” saka stratēģiskās attīstības speciāliste.
Pēc LNB Uzziņu un informācijas centra datiem, kopumā no ārzemēm UIC pienāk 10 – 15 pieprasījumi mēnesī, pieprasītākās tēmas pēdējā laikā – Letonikas un Baltijas centra krājums, proti, literatūra par Latviju un tagadējām Baltijas valstīm, kā arī to kultūrvēsturisko mantojumu, Latvijā izdotā “vecā” periodika, vārdnīcas, sīkiespieddarbu krājums, attēlizdevumi un mūzikas nodaļas krājums.
Par RMM krājumu vislielāko interesi, ja neskaita mūsu pašu literatūrzinātniekus, izrādījuši pētnieki no Ukrainas un Baltkrievijas, kur pēdējos gados risinoties aktīva savu autoru radošo saišu meklēšana kaimiņvalstīs. “Īpaši tas sakāms par Baltkrieviju, kur aktualizējusies Kupalas un Raiņa saziņa,” piebilst I. Knoka.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālisti 2013. gadā piedalījušies trijos Latvijas Zinātnes padomes un valsts pārvaldes iestāžu finansētos projektos, septiņos Valsts pētījumu programmu un VKKF finansētos projektos, kā arī 25 zinātniskās konferencēs (LNB rīkojusi divas konferences); iznākuši astoņi zinātniskie izdevumi un bijušas 30 zinātniskas publikācijas;
2012. gadā lasītāji LNB apmeklējuši 129 276 reizes, un tiem izsniegtas 545 233 krājuma vienības; LNB digitālie resursi apmeklēti 796 525 reizes.
Rakstniecības un mūzikas muzeja speciālisti 2012. gadā sagatavojuši 12 referātus, ziņojumus, rakstus;
pētnieciskajam darbam muzeja krātuvē/lasītavā izmantoti 46 603 krājuma priekšmeti, no tiem 25 096 izmantojuši muzeja apmeklētāji;
digitālo attēlu izgatavošanai izmantoti 3316 krājuma priekšmeti, no tiem 1027 – ārpusmuzeja lietotāju vajadzībām.
Memoriālo muzeju apvienības pārziņā ir desmit muzeji.
Viedokļi
Maija Burima, Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes dekāne: “Diezgan bieži apmeklēju Rakstniecības un mūzikas muzeju, kur glabājas unikāli materiāli. Man svarīgi šķiet tas, lai tiktu saglabāts viss krājums, jo pēdējā laikā izskanējuši viedokļi, ka varētu tikt iecelts kāds eksperts, kurš izvērtē katra priekšmeta vai avota lietderību. Uzdrošinos teikt, ka neviens, pat visprofesionālākais eksperts, nevar paredzēt, kā mums laikmets liks pārskatīt vērtības. Svarīgi, lai muzeja kolekcija būtu pieejama pilnā apjomā. Pieredze liecina, ka muzejs spēj darboties operatīvi, kas ļoti svarīgi pētniekiem no novadiem. Gribētos, lai arī jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā būtu kādas priekšrocības novadu pētniekiem, jo K. Barona ielā ir bijuši gadījumi, kad iepriekš pasūtīts materiāls jāgaida vairākas stundas, ko no reģioniem atbraukušie īsti nevar atļauties.”
Inguna Bauere, rakstniece, vairāku dokumentālu grāmatu autore: “Rakstniecības un mūzikas muzejā galvenokārt iegriežos, meklējot fotogrāfijas, jo vēstuļu materiāls līdz šim galvenokārt bijis Misiņa bibliotēkas krājumā. Mani, braucot uz muzejiem un bibliotēkām Rīgā, apgrūtina lielais attālums, tas, ka es tur nevienu nepazīstu un nekad iepriekš nezinu, vai sameklētais man derēs. No šā viedokļa labāk tomēr ir braukt uz krātuvi un meklēt pašam, lai gan darbinieki ir ļoti pretimnākoši un sagatavojuši meklēto. Ļoti ērti būtu, ja katalogs būtu pieejams elektroniski un attālināti, tad varētu zināt, vai ir vērts uz muzeju braukt vai šoreiz tā krājums nepalīdzēs.”
