Ilmārs Stūriška: Latvijas futbols un Indriksona blefs 8
Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons pirms pāris gadiem bija sev netipiski optimistisks – vēl mazliet, un izlase atkal cīnīsies ar Eiropas lielajiem. Realitātē vektors pagriezās uz otru pusi, un esam nolaidušies līdz punduru līmenim, par ko patiesībā nav jābrīnās.
Var jau būt, ka Indriksons tobrīd vienkārši blefoja, jo tuvojās federācijas prezidenta vēlēšanas un it kā negribot viņš atkal kļuva par pirmo cilvēku. Un tā jau kopš 1996. gada, tāpēc ir grūti atrast kādu citu atbildīgo par to, kāpēc Latvijas valstsvienība nokļuvusi visu laiku zemākajā punktā (pasaules rangā 148. vieta). Latvijas futbolā vienīgais, kas puslīdz kotējas Eiropā, ir tiesnesis Andris Treimanis. Neviena spēlētāja, neviena trenera… Līdz ar to arī nevaram uzvarēt valsti, kur aitu ir vairāk nekā iedzīvotāju.
Mest ar akmeņiem futbolistiem nav pareizi – viņi cenšas no visas sirds un spēlē, kā māk. Vai – kā liek treneris. Aleksandra Starkova trešā atgriešanās pie izlases stūres nav radījusi optimismu. Ikdienā vairākus gadus futbolā būdams vairāk teorētiski nekā praktiski, rūdītais vilks zaudējis tvērienu. Vai atgūs – retorisks jautājums.
Var jau vainot krīzi, valdību un pašvaldības, bet tas, ka valstī ir tikai divas slēgtās halles (abas Rīgā), kur trenēties gada aukstajos mēnešos, lielā mērā ir federācijas vadības atbildība vai vismaz spēja politiskā līmenī lobēt sev svarīgus jautājumus. LFF ar septiņu miljonu eiro gada budžetu ir viena no valsts bagātākajām sabiedriskajām organizācijām, tāpēc sūdzēties par naudas trūkumu ir grūti, lai gan, protams, visu programmu realizēšanai vajag daudz. No otras puses – federācija iztērēja vairāk nekā miljonu (!) Krišjāņa Barona ielas stadiona projekta izstrādāšanā, kas beidzās ar to, ka nevienu pāli neiedzina un šobrīd tur izveidots rotaļu laukums bērniem. Izrādījās, ka stadiona celtniecība tomēr izmaksās daudz vairāk, nekā plānots. Bet iztērēto miljonu nosauca par vērtīgu pieredzi! Tāda deja vu sajūta, ja padomā, kādas tik vēl nejēdzības Latvijā nav notikušas.
Par to naudu būtu sanākusi puse no halles vai vismaz pūslis, kurā desmit gadus trenēties daudziem simtiem bērnu. Ķeizarmežā tāds agrāk bija, bet nu tur no futbola nav gandrīz ne vēsts, toties ir lepnas privātmājas. Barona ielā celt mazas ietilpības stadionu bija tīri Indriksona iegriba, lai gan pūles un resursus varēja veltīt tam, lai ministriju līmenī vienotos, ka pēc rekonstrukcijas augstākā līmeņa prasībām atbilstu stadions “Daugava”.
Nevar noliegt, ka Latvijas izlases regresu veicinājušas arī traumas, kuru dēļ jau divus kvalifikācijas ciklus ne reizi nav izdevies sapulcināt labāko sastāvu. Mūsu vienīgo spēlētāju ar meistarības ziņā pilnu “futbola paketi” Aleksandru Cauņu nu jau vairākus gadus tikai nosacīti var uzskatīt par futbolistu, Artjoms Rudņevs izlasē parādījās tikai epizodiski, traumas sāka mocīt Kasparu Dubru, Denisu Rakelu, Artūru Zjuzinu un Jāni Ikaunieku. Tie faktiski visi ir līderi, spēlētāji, kas māk apieties ar bumbu, un tieši tādu mums akūti trūkst.
Skaidrs, ka pēc pusgada, kad Guntis Indriksons atdos savu vietu kādam citam, un tas, visticamākais, būs līdzšinējais valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs, nekas strauji nemainīsies. Būtisks progress iespējams, tikai plānveidīgi strādājot, bet Latvijas izlasei, lai atgūtu cieņu, varbūt nemaz nevajag piecus brazīliešus. To pierādīja nu jau aizpagājušais cikls, kad Mariana Pahara vadībā, lai arī nebija spilgtu uzvaru, tomēr futbola valstīm pabojājām noskaņojumu.
