Artjoms Rudņevs. Latvijas futbola mīkla 1
Artjoms Rudņevs sasniedzis zīmīgu skaitli Latvijas futbola izlasē – aizvadītas 30 spēles. Zīmīgs arī gūto vārtu skaits – tikai vieni pirms trim gadiem pret necilo Maltas izlasi. Pieticībai laika gaitā piemeklēti dažādi attaisnojumi – soda laukuma spēlētājs, nav sevišķi tehnisks, pietrūkst labu partneru vidējā līnijā. Un tomēr – kāpēc Vācijas bundeslīgā 62 spēlēs 16 vārtus guvušais uzbrucējs tik sauss ir Latvijas izlasē?
Nedaudz kokains
“Man tā ir mīkla,” atklāts ir Latvijas izlases bijušais galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Viņa vadībā daugavpilietis Rudņevs spēra pirmos soļus izlasē. “Tobrīd bija nomainījusies viena uzbrucēju paaudze – aizgājis Marians Pahars, Māra Verpakovska laiks gāja uz beigām. Aicināju daudzus, un Artjoms izturēja konkurenci.” Tiesa, Starkovs sāka Rudņevam ticēt vien pēc tam, kad viņš guva trīs vārtus mačā pret Turīnas “Juventus”.
Starkovs atzīst, ka Rudņevs sevi parādījis ne slikti, strādājis komandas labā. Darba ētika un pašatdeve ir tas, ko par viņa lielāko plusu nosauc visi aptaujātie speciālisti. Latvijas izlases bijušais aizsargs Artūrs Zakreševskis: “Savulaik pret Rudņevu vēl paspēju uzspēlēt virslīgā. Viņš skrēja pēc tādām bumbām, kurām citi jau atmestu ar roku. Varbūt tāpēc arī ticis tik tālu, diezgan disciplinēts un ārpus sporta neaizraujas ar nevajadzīgām lietām.”
Taču daudziem ir ko teikt arī par pieticīgo tehnisko arsenālu. Rudņevam ir lielas grūtības bumbas apstrādē, īpaši ātrumā, un nez vai 26 gadu vecumā to būtiski var uzlabot. “Rudņevs ir nedaudz kokains, bumba atlec, galva lejā, un partnerus īsti nepamana. Viņš ir soda laukuma spēlētājs,” teic Zakreševskis, piebilstot, ka izlases vidējās līnijas spēlētāji nav tādā līmenī kā pirms gadiem desmit, tādēļ Rudņevam momenti neveidojas vai netiek izmantoti.
“Visi pretinieku aizsargi zina, ka mums ir tikai Rudņevs. Varbūt uz šā rēķina izcelties spēj Valērijs Šabala,” savulaik slavenais tiesnesis un futbola žurnālists Miķelis Rubenis spriež, ka Rudņeva klātbūtne atraisa rokas (kājas) komandas biedriem.
Labs raksturs
Starkovs uzsver, ka pirms pāris gadiem izlasē lieliski spēlēja pussargs Aleksandrs Cauņa: “Viņš ir ļoti labs piespēlētājs. Ko tad vēl uzbrucējam vajag?” Bijušais izlases vadītājs daudz lauzījis galvu par to, kā “atvērt” Rudņevu, taču tas neizdevās ne viņam, ne Starkova pēctecim Marianam Paharam: “Man nav pretenziju pret Rudņevu ne laukumā, ne ārpus tā. Viņš vienmēr atdod maksimālo, taču, protams, gaidu vairāk – gan no Artjoma, gan visiem pārējiem. Viņš spēlē tāda līmeņa klubā kā neviens cits no Latvijas futbolistiem. Tāpēc gaidām vārtus, arī viņš pats to saprot un tiešām cenšas, taču pagaidām nesanāk gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Ceru, ka tas ir laika jautājums.” Rubenis uzskata, ka ļoti svarīgs ir trenera faktors: “Trenerim jābūt arī psihologam – varbūt spēlētāju kas nospiež vai viņam ir kāds komplekss, kas traucē iesist. Ja spēlētājs nav pietiekami vaļsirdīgs, tad kamols var ļoti sabiezēt.”
Septembrī pēc pārbaudes spēles pret Armēnijas izlasi (2:0) kolēģis Uldis Strautmanis pajautāja Paharam: “Kā ir labāk – ar Rudņevu vai bez?” Tajā mačā viņš nospēlēja 45 minūtes, atdeva piespēli Šabalam pirmo vārtu guvumā un atstāja labu iespaidu, tādēļ Pahars par jautājumu pavīpsnāja. Taču nākamās spēles parādīja, ka šis jautājums ir aktuāls. “Šajā izlases variantā Eduards Višņakovs varbūt pat iederas labāk,” spriež Zakreševskis. “Arī viņam dribls nav visai labs, bet ir dabas dots ātrums un izdodas pretinieku aizsardzību turēt sasprindzinājumā.”
Pahars Latvijas izlasi vadījis 13 mačos, neskaitot neoficiālo spēli pret “Yeovil Town”. Rudņevs viņa rīcībā bijis sešos no tiem, visus sācis pamatsastāvā, divus nospēlējis no zvana līdz zvanam, trijos ticis nomainīts otrajā puslaikā un vienā nopelnīja divus brīdinājumus. “Protams, viņu nospiež nespēja gūt vārtus. Bet Artjomam ir labs raksturs. Esmu viņam teicis, ka man svarīgi nevis, lai iesit tieši viņš, bet gan lai komanda gūst rezultātu,” uzsver Pahars un līdzīgi Rubenim norāda, ka Artjoms spēj piesaistīt vairāku pretspēlētāju uzmanību, kas iespēju izcelties dod partneriem: “Viņš izdara savu darbu.”
Mūža līgums
Rudņevs ir vienīgais Latvijas uzbrucējs, kurš iekļuvis Vācijas bundeslīgā un divās sezonās guvis 16 vārtus. Tomēr trešās sezonas sākums un palikšana rezervē liek vaicāt, vai šī līga Rudņevam tomēr nav par augstu. Zakreševskis norāda, ka futbolā reizēm gadās uzlēkt augstāk par savu galvu: “Andrejs Štolcers savulaik “Skonto” bija 11. vai 12. spēlētājs, bet viņu pamanīja Doņeckas “Šahtjor”, pēc tam – Maskavas “Spartak”, kur sākumā ļoti labi gāja. Viņu ieraudzīja Žans Tiganā un aicināja uz “Fullham”. Rudņevam Poznaņā viņam bija spēcīga komanda, un uzbrucējam gadās sezonas, kurās viss izdodas. Hamburgā pēc tam prese brīnījās, ko te paņēmuši, bet, iespējams, Dievs atmaksāja par darbu treniņos vai arī Rudņevs trāpīja vilnī. Es saviem audzēkņiem uzsveru – sākumā varat izbraukt uz fiziskā rēķina, bet vēlāk vajadzīgi dotumi. Arī Štolcers premjerlīgā ātri sāka sēsties.”
Vilnis Rudņevu uznesa ļoti augstu arī algas ziņā – šobrīd “Hamburger SV” viņam sezonā maksā apmēram no 1,5 līdz 1,8 miljoniem eiro. Taču nupat Rudņevs dažreiz pat pieteikumā vairs netiek. Labākais variants būtu atkal tikt izīrētam, bet potenciālos ņēmējus noteikti atbaida lielā alga. Otrs variants ir lauzt līgumu, kas spēkā vēl pusotru gadu. “Andrejs Rubins savulaik Maskavas “Spartak” bija līdzīgā situācijā un kādā intervijā pateica – vai es muļķis, ka atteikšos no naudas? Labāk pasēdēšu rezervē, nevis spēlēšu par grašiem. Spēlētājam arī jādomā, kā nodrošināt sev nākotni. Andris Biedriņš, dabūjis lielo līgumu NBA, nosēdēja uz rezervistu sola līdz tā beigām,” atgādina Zakreševskis.
Latvijas izlasē divi visu laiku labākie uzbrucēji bijuši Māris Verpakovskis (29 vārti) un Marians Pahars (15). Kurā vietā rangā varētu ierindot Rudņevu? “Viņam rangā nebūtu vietas, jo izlasē neko nav parādījis, vien piedalījies. Rangu veido rezultāts, nevis potenciāls,” spriež Miķelis Rubenis. Jācer, ka kādā brīdī tomēr maisam gals būs vaļā.
