“Latvijas Finieris”: Aiz kokiem un putniem nepazaudēt cilvēkus 0
Jānis Staris, AS “Latvijas Finieris” padomes loceklis
Zemkopības ministrijas ekspertu un meža zinātnieku rūpīgi gatavotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos “Par koku ciršanu mežā” tagad, spriežot pēc ministru prezidenta izteikumiem televīzijā, ir atlikti malā.
Ļoti žēl, ja tā, jo meža nozarei tie bija būtiski, paredzot plašu pasākumu kompleksu. Īstermiņa ieguvums būtu samazināta birokrātija, bet grozījumu pozitīvā ietekme uz tautsaimniecību un sabiedrību visvairāk būtu jūtama ilgtermiņā, pēc 40 – 50 gadiem.
Nevienu koncerna “Latvijas Finieris” uzņēmumu ne pašlaik, ne arī tuvākā nākotnē to pieņemšana vai nepieņemšana neietekmē, taču jautājums ir, kā mēs saimniekosim nākotnē. Vai nozarē saglabāsies nepamatoti ierobežojumi, kas atšķirībā no mūsu ārzemju konkurentiem ne vienmēr ļauj mežā izvēlēties saimnieciski izdevīgākos risinājumus? Vai mēs ignorēsim globālās klimata izmaiņas, kuru ietekmes mazināšanā ir būtiski straujāk augošos mežos piesaistīt oglekli?
Diemžēl Latvijā teju ikviens mēģinājums radīt priekšnoteikumus zemes racionālas izmantošanas attīstībai izsauc emocionālu, uz faktiem nebalstītu reakciju – mežu drīz vairs nebūs, meža platības un krāja samazinās, putnu un kukaiņu skaits sarūk utt. Parasti tie, kuri kliedz skaļāk, arī sasniedz sev vēlamo rezultātu, un triumfē populisms. Ikvienam taču ir žēl putniņu. Taču zinot, kā tie tiek skaitīti, par zinātniski pamatotiem šādus apgalvojumus ir grūti uzskatīt.
Tajā pašā laikā skaitļi ar augstu ticamības pakāpi liecina, ka pēdējos gadu desmitos Latvijā samazinās ne jau kukaiņu vai putnu, bet gan cilvēku skaits.
Iedzīvotāji ir spiesti pamest valsti ne tāpēc, ka Latvijā trūkst mežu vai dzīvās dabas, bet gan tāpēc, ka šeit, īpaši laukos, nav pietiekami daudz labi apmaksātu, ilgtspējīgu darba vietu.
Ar patiesu pārliecību sevi vienmēr esmu uzskatījis par dabas draugu. Vienlaikus esmu tikpat pārliecināts, ka cilvēki nav invazīva suga, arī mums šeit ir tiesības dzīvot, strādāt un pelnīt. Ikviens, kurš strādā mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, kopj un apsaimnieko zemi, ir patiess dabas draugs, jo viņa darbs ir harmonijā ar apkārtējo vidi un cilvēkiem, kas ir tās neatņemama sastāvdaļa.
AS “Latvijas Finieris” meitas uzņēmums SIA RSEZ “Verems” atrodas Latgalē un nodrošina darbu vairāk nekā 300 strādājošajiem. Uzņēmums ražo modernu produkciju, kas mūsdienās daudzviet aizstāj dažādus videi nedraudzīgus produktus, kas citādi būtu jāgatavo no neatjaunojamām izejvielām.
Protams, uzņēmums maksā nodokļus valstij un algas darbiniekiem, kas pārsniedz vidējo atalgojumu mūsu valstī. Uzņēmuma ieguldījumu gan reģiona ekonomikā, gan kultūrā un izglītībā atzinīgi novērtē Rēzeknes novada pašvaldība un valdība.
Diemžēl tad, kad aizsākas diskusijas par meža nozares attīstību, kas ir viena no trim vadošajām tautsaimniecības nozarēm valstī, tiek aizmirsti gan nodokļi, gan darba vietas, gan algas. Tiek aizmirstas klimata pārmaiņas, tiek aizmirsti cilvēki un viņu iespējas būt rūpīgiem saimniekiem pašiem savā zemē. Priekšplānā izvirzās jautājums, vai tikai pārmaiņu rezultātā nepaliks sliktāk kādam putnam.
Lai cik grūti tam emocionāli noticēt, bet vienlaikus nav iespējams palielināt aizsargājamās teritorijas un mazināt klimata pārmaiņas.
Nav iespējams vienlaikus saglabāt pilnīgi neskartu ainavu un attīstīt ražošanu.
Cilvēks, protams, ietekmē dabu, mūsu darbības rezultātā mežu platība pasaulē, tajā skaitā Latvijā ir samazinājusies. Jā, mūsu valsts teritoriju pēc tam, kad bija atkāpies kilometru biezs ledājs, teju visu klāja meži. Jā, piemēram, 1930. gadā to bija palicis tikai 27%. Līdumi bija nolīsti, ekstensīvi attīstījās lauksaimniecība.
Pašlaik, pateicoties intensīvai lauksaimnieciskajai ražošanai, uz katras platības vienības varam izaudzēt vairāk produkcijas, un ir atbrīvojusies vieta mežam. Tagad tas klāj jau 52% valsts teritorijas, un tas ir fakts, neraugoties uz mēģinājumiem to apšaubīt ar spēcīgo argumentu “es tam neticu” vai izdomājot jaunas “skaitīšanas” metodes.
Mums ir visas iespējas nodrošināt meža nozares attīstību, vienlaikus dodot savu artavu klimata pārmaiņu mazināšanā, darot to harmonijā ar dabu. Taču sabiedrībai ir nepieciešams izšķirties, kādas ir prioritārās intereses un ko no tām iespējams īstenot, nepadarot par neiespējamu citu nozīmīgu interešu realizēšanu.
Ja sevi neuzskatām par Latvijai nevēlamu sugu, kas tikai traucē citām dzīvām būtnēm, bet gribam turpināt būt saimnieki paši savā zemē, tad mums tā ir jākopj, efektīvi jāapsaimnieko.
