Latvijas ezeru peldošās salas. Kur meklēt šos dabas brīnumus, iesaka Guntis Eniņš 9
Ezeri lido, salas peld, akmeņi aug, pilis nogrimst un paliek ezeru dzelmē, pīles izpeld pilskalniem cauri. Kur te patiesība? Katrai teikai, arī visneticamākajai, vēstures dziļumos slēpjoties kāds patiesības grauds. Bet par peldošām salām taču teiku nav.
Es esmu atradis desmitiem aizmirstu dižakmeņu, atklājis daudzas alas un pazemes ezerus, un slepenas buramzīmes uz klintīm, esmu uzgājis arī nezināmus pilskalnus.
Esmu apzinājis tūkstošiem dižkoku, bet peldošas salas vēl nebiju redzējis. Tāpēc sāku pieņemt, ka peldošās salas ir tikai tāda izdoma un pārspīlējums kā mednieku stāsti; kaut gan dažādos rakstu avotos peldošas salas šad tad ir pieminētas. Bet nebija redzēta neviena dokumentāla fotogrāfija ar peldošu salu.
Manu brīnumu garajā virtenē peldošas salas atpeldēja tikai 2007. gadā pie Vidzemes robežas ar Latgali. Par to jāpateicas foto vecmeistaram Jānim Elmeram. Viņš mūs noveda kalnu ielejā pie maza, maza aizaugoša ezeriņa, kurš nav atrodams nevienā kartē, jo tā lielums nesasniedz pat hektāru. Kā dzeltenzaļas laivas ar baltu bērziņu mastiem pie krasta stāvēja 13 salas, tik lielas kā piepūšamās gumijas laivas un arī lielākas. Ezera krasts šūpojās kā batuta tīkls. Tomēr Edmunds Cepurītis, jaunākais un vieglākais no mums, spēra platu ķengurlēciena soli uz mazās salas no šūpīgās ezermalas. Izskatījās, ka pieredzējis bocmanis ielec glābšanas laivā. No kāpiena inerces sala viegli sakustējās un svinīgi atpeldēja no krasta.
Nu jauneklis ar visu mugursomu bez airiem slīdēja virs noslēpumainā ūdens bezdibeņa. Mēs stāvējām līganā krastā kā šūpolēs un fotografējām brīnumu. Peldošās salas vienā galā kā zaļa bura šūpojās piecus metrus garš bērziņš. Edmunds nolika mugursomu, notupās, noliecās pār salas bortu un abām plaukstām sāka airēties pa ūdeni; un sala lēnām, bet paklausīgipeldēja pa mežezera spoguli, kurā kā lieli gredzeni izplatījās Edmunda saviļņojums. Citas salas kā laivas ostā stāvēja rindā ezera šaurumā. Ar koku pastumjot, mēs palaidām ezerā vēl dažas salas.
Edmunda veiksmīgā un skaistā peldējuma iedrošināti, arī mēs, vēl citi divi, uzkāpām katrs uz savas salas, lai visi kopā braukātu ar salām: tas bija vēl brīnumaināk nekā rāpot pa nezināmām alām. Salām bija cietas, stāvas malas, tas ļāva ar šādu salu cieši piebraukt pie ezera slīkšņas krasta, kuram arī bija cieta, stāva mala. Un tāpēc samērā droši varēja uzkāpt un nokāpt no peldošās salas, kaut arī tā atradās virs tumša nezināma dziļuma akača. Salas nebija apaugušas ar gariem meldriem. Tās bija gandrīz kailas, ja neskaita zemu sūnu un dažus nelielus vientuļus kokus. Dzeltenzaļganajā sūnā kā asins lāses jau sārtojās dzērveņu ogas.
Ezera dibenu ar 5m garu koku nevarēja uztaustīt. Salas biezumu nebija iespējams noteikt, jo bija bail laisties šādā nezināmu briesmoņu ūdenī. Ar izplestām kājām es sāku šūpot savu salu; un tā patiešām vareni šūpojās kā laiviņa viļņos, kamēr biedri mani brīdināja: “Uzmanies! Tūlīt tu savu salu apgāzīsi un dabūsi peldēt nezināmos ūdeņos!”
