Juris Ulmanis: Nedzīvo pie mammas, netaisās braukt prom no valsts un nečīkst par valdību: Latvijas elite – brīvprātīgie aizstāvji 6
Juris Ulmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kārtējo reizi steidzīgā solī mērojot Rīgas ietves, skatiens aizķērās pie vides reklāmas plakāta – kāds Rīgas mēra amata kandidāts savā īsajā biogrāfijā bija iekļāvis vārdu “zemessargs”. Aizdomājos, cik lielā mērā balsu vākšanā viņam var palīdzēt piederība Zemessardzei un kāds vispār šodien ir karavīru un brīvprātīgo Latvijas aizstāvju prestižs.
Ielūkojoties vēstures avotos, dažādu grupu vieta sabiedrības uzbūvē ir acīmredzama. Kā agrīnajās kopienās, tā arī mūsu ēras impērijās sociālās hierarhijas augšgalā bijuši valdnieki, garīdznieki, skolotāji, dziednieki un karavīri. Katrai no šīm grupām bija fundamentāla nozīme gan pirms 5000, gan pirms 1000 gadiem, gan tagad. Šie cilvēki būtībā vienmēr veidojuši sabiedrības eliti.
Vārdnīcā vārds “elite” nozīmē: sabiedrības izcilākie pārstāvji, sabiedrības virsotne. Ne velti viduslaiku Eiropā par bruņinieku varēja kļūt tikai augstmaņu dēli, un līdz nesenam laikam armiju virsnieku korpusu lielā mērā veidoja cilvēki no augstdzimušo kārtas.
20. gadsimtā pasaules kārtība mainījās, cilvēki ieguva plašākas tiesības izvēlēties nodarbošanos, taču cieņa pret atsevišķām profesijām palika iepriekšējā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā brīvības cīņu dalībnieki tika cildināti un baudīja sabiedrības pateicību. ASV, kur piedzimu un uzaugu, militārpersonas joprojām ir cieņā.
Nereti pirms sporta sacensībām tiek godināti no misijām ārvalstīs pārbraukušie karavīri, viņiem tiek rīkoti īpaši sveikšanas pasākumi, un cilvēki vienkārši uz ielas pasaka paldies vīriem un sievām armijas formas tērpā.
Bīstamās karavīra profesijas prestižs ir augsts, jo tiek gādāts par sabiedrības drošību. Arī amerikāņu politiķi, kuri ir dienējuši armijā, lepojas ar savu militāro pagātni.
Bet kā ir Latvijā? Dzīvojot šeit jau trešo daļu gadsimta, man ir sajūta, ka latviešiem raksturīga diezgan rezervēta attieksme pret karavīriem, vēl rezervētāka tā ir cittautiešiem. Esmu prātojis, kāds tam varētu būt iemesls? Teoriju netrūkst. Sākot ar latviešu nepatiku pret karošanu pēc tam, kad Otrajā pasaules karā pret savu gribu nācās cīnīties divu svešu, naidīgu armiju rindās, ar savām asinīm apmierinot slepkavniecisku un vardarbīgu diktatoru ambīcijas, un beidzot ar piespiedu dienestu padomju armijā, kas daudziem jauniem puišiem kādā no sarkanās impērijas nostūriem bija vairāk nekā nepatīkama pieredze.
Taču kopš neatkarības atgūšanas pagājušas jau trīs desmitgades. Izaugusi paaudze, kas par padomju laikiem kaut ko zina tikai no grāmatām un filmām vai iepriekšējo paaudžu vēstītā. Tātad uz viņiem minētos argumentus nevar attiecināt.
Atļaušos izvirzīt pieņēmumu, ka ievērojami liela daļa šodienas Latvijas iedzīvotāju brīvību uztver kā pašsaprotamu lietu. Viņu personīgajā pieredzē nav atmiņu par dzīvi nebrīvē, neatkarības izcīnīšanu, reāliem iebrukuma draudiem. Līdz ar to vērtību hierarhijā vajadzība pēc drošības noslīdējusi zemāk par ikdienā aktuālām lietām. Prātu aizņem domas par personīgās labklājības uzlabošanu, ģimenes nodrošināšanu, profesionālajiem sasniegumiem un tamlīdzīgām neapšaubāmi svarīgām lietām.
Tādas filmas kā “Dvēseļu putenis” un “Priekšpostenis”, (angl. “The Outpost”) uz brīdi uzšķiļ padzisušās nacionālās jūtas, lepnumu par piederību latviešu tautai, taču tās tikpat ātri nodziest ikdienas rūpēs. “Dvēseļu putenis” vēsta par notikumiem pirms simts gadiem, kad sešpadsmitgadīgais strēlnieks Artūrs kopā ar draugiem cīnās par brīvību, nezinot, kurā pusē tā meklējama. “Priekšpostenis” balstās uz patiesiem notikumiem 2009. gadā Kītingas priekšpostenī vienā no smagākajām un ilgākajām kaujām Afganistānā, kur kopā ar ASV karavīriem piedalījās arī divi Latvijas karavīri – virsseržants Jānis Laķis un seržants Mārtiņš Dāboliņš.
Tas nenozīmē, ka kādam varētu un vajadzētu pārmest patriotisma trūkumu. Sabiedrība dara nozīmīgu darbu, pelnot naudu valsts budžetam un finansējot Nacionālos bruņotos spēkus. Paldies par to.
Tomēr tikai daži tūkstoši cilvēku spējuši pacelties pāri personīgajām interesēm un ziedot savu dzīvi lielāka mērķa – Latvijas brīvības – labā. (Būsim godīgi, ja Latvija nebūtu brīva, daudzu šodienas iespēju vispār nebūtu.) Ja Latvija nebūtu brīva, daudzas šodienas “it kā” problēmas – krīze, bezdarbs, “nav par ko balsot” – būtu mazsvarīgākas nekā cīņa par brīvu Latviju.
Tādēļ es ļoti cienu zemessargus. Manā skatījumā, bruņotie Latvijas aizstāvji ir sabiedrības elite.
Tie ir cilvēki, kuri ir gatavi jebkurā brīdī atteikties no ērtībām, labklājības un ziedot savu dzīvību Latvijas brīvības vārdā. Nezinu nevienu citu profesiju, kuras pārstāvji brīvprātīgi apņemas atdot savu dzīvību, ja būs tāda nepieciešamība. Tieši ar šādiem vārdiem sākas zemessarga zvērests: “Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību.” Līdz ar to zemessargiem faktiski ir uzlikta ļoti augsta atbildība un lielākas prasības nekā pārējai sabiedrībai, kā arī iestājas sekas par zvēresta laušanu.
Šobrīd mūsu valstī aktīvi apmācībās piedalās 8,5 tūkstoši zemessargu, no kuriem jau 15% ir sievietes. Divu miljonu iedzīvotāju nācijai tas nav daudz. Līdz 2024. gadam paredzēts brīvprātīgo aizstāvju skaitu palielināt līdz 10 tūkstošiem, un 2027. gadā – līdz 12 tūkstošiem. Lai šo mērķi īstenotu, manuprāt, nepieciešams paaugstināt Zemessardzes prestižu. Vārdam “zemessargs” jāizskan ar lepnumu, kā kvalitātes zīmei un apliecinājumam, ka uz Zemessardzē dienējošiem var paļauties jebkurā situācijā.
Esošajiem un topošajiem zemessargiem ir jāsajūt, ka arī sabiedrība viņus atbalsta, novērtē un ciena. Domāju, ka tam jāsākas ar sabiedrības izpratni par aizstāvju ieguldījumu sabiedrībā. Galu galā, tieši pateicoties viņiem, visa pārējā sabiedrība var turpināt strādāt savās profesijās un pavadīt laiku tā, kā viņiem patīk. Esot drošībā.
Dienests Zemessardzē. Drosmīgi? Prestižs? Izlem pats. Karavīru un zemessargu ir mazāk kā viens procents no Latvijas iedzīvotājiem, kuri nedzīvo pie mammas, netaisās braukt prom no Latvijas un nečīkst par valdību.
Viņi pieceļas no gultas agri katru rītu un strādā, līdz kamēr tiek veikts viņu uzdevums. Viņi ziedo savu laiku, ko viņi arī labprātāk varētu pavadīt kopā ar savām ģimenēm, viņi veic darbu, kuru uzskata par cēlu un vissvarīgāko, bez sūdzībām, bez daudzu Latvijas iedzīvotāju atbalsta un par algu, kas ir zemāka, ko varbūt varētu nopelnīt citur.
Viņi kalpo visiem tiem, kas “nevar un negrib” dienēt. Viņi veic darbu, ko ļoti maz cilvēku saprot, daudzi nonievā, un 75% iedzīvotāju pat nevarētu kvalificēties to darīt. Un, lai Dievs viņus svētī, jo viņi katru dienu uzvelk savus zābakus, iztaisno plecus, droši stāvot un darot! – Latvijas elite.
