Latvijas eksports ir par smagu. Vajadzīgi inovatīvi produkti 7
100 kg Latvijas eksporta ir vērti 60 eiro, bet tāds pats daudzums Vācijas eksporta – sešas reizes vairāk, proti, 316 eiro. Kā mainīt šo situāciju? Atbilde meklējama nevis pie konveijera, bet gan skolas solā.
Ja eksportu mēra kilogramos
Valsts eksporta svars ir aptuvens rādītājs, kas demonstrē, cik komplekss un sarežģīts ir tās eksports, proti, cik daudz vērtības tam pievienots valsts iekšienē. Latvijas rādītāji šajā ziņā stipri atpaliek no attīstīto valstu demonstrētā, atpaliek arī no Lietuvas un Igaunijas demonstrētā – attiecīgi 87 un 86 eiro. Pat Portugāle, kas nebūt nav Eiropas ekonomikas “spēkavīrs”, spēj demonstrēt divarpus reizes labāku sniegumu – 140 eiro par 100 kg eksporta.
Kā komentē Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste, Latvijā iestrādātais biznesa modelis ir tāds, ka visas attīstības pamatā ir citās valstīs jau sasniegtā atdarināšana. “Mēs aizņemamies vai sakrājam līdzekļus, lai nopirktu Rietumos aprobētas ražošanas iekārtas vai tehnoloģijas un, izmantojot relatīvi lēto darbaspēku, ražotu labi zināmus, aprobētus produktus, cenšoties tos saražot lētāk. Tas arī ir Latvijas pašreizējais konkurences modelis. Jaunu, unikālu produktu attīstībā ieguldīts tiek pārāk maz. Kāpēc tā notiek? Iespējams, ir nepietiekams zināšanu potenciāls, lai radītu un attīstītu inovatīvus produktus. Protams, ja tagad mēs sāksim pastiprināti ieguldīt izglītībā un zinātnē, rezultāts neradīsies dažu gadu laikā. Tam jābūt mērķtiecīgam un daudzu gadu procesam. Politiski ir sarežģīts process, jo politiķi nespēs sabiedrībai parādīt rezultātus jau pēc četriem gadiem. Neviens negarantē, ka Latvijas “Skype” parādīsies pēc diviem vai trijiem gadiem. Tomēr, ja šis process netiks uzsākts, tas neparādīsies nekad,” norāda U. Rutkaste.
Atpaliekam zināšanu jomā
Klasiskie piemēri, kas demonstrē, kā valstīm, kas ražo pārsvarā zemas pievienotās vērtības produktus, izdodas reformēt savu ekonomiku, ir Dienvidkoreja un Japāna. Pasaules mērogā skatoties – pēdējos gadu desmitos sākt ražot sarežģītākas un augstākas pievienotās vērtības eksporta preces ir izdevies arī Taizemei, Singapūrai un Malaizijai. Protams, jautājums ir par to, cik lielā mērā citas valstis var atkārtot šos paraugus. Visām šīm valstīm ir bijušas specifiskas īpatnības, kas ļāvušas izvirzīties priekšā, un visos gadījumos bijušas arī lielvalstu intereses, kas gribējušas nostiprināt vienas vai otras valsts lomu reģionā. Kā to izdarīt Latvijā?
U. Rutkaste: “Tas, ko varam mācīties no šiem piemēriem, – attīstības potenciāls jārada pašiem. Lai palielinātu ekonomikas sarežģītību, jārada zināšanu bāze. Ja paskatās uz šā brīža Latvijas izglītības sistēmu, tad tā, pasaules kontekstā vērtējot, ir viduvēja. Atpalicība zināšanās parādās daudzās jomās, ne tikai izglītībā. Piemēram, investīcijās pētījumos un attīstībā Latvija ir vienā no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā. Šādas situācijas iemesls nav tikai tas, ka valsts budžets iegulda maz, bet galvenokārt tāpēc, ka privātie uzņēmumi tam nepievērš pietiekami lielu uzmanību.”
Mazāk, bet labāk
Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste: “Lai panāktu izrāvienu izglītībā un tālāk arī ekonomikā, resursi ir jākoncentrē labākajās skolās. Tas attiecas gan uz augstāko izglītību, gan arī vidējo un pat pamata izglītību. Starptautiski vērtējot, gan augstskolu skaita ziņā, gan arī skolu skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem Latvija ir starp līderiem. Tas liecina par to, ka mūsu izglītībai atvēlētie līdzekļi tiek sadalīti starp ļoti lielu objektu un skolotāju skaitu, tādējādi skolotājiem nevar samaksāt labas algas un profesijas prestižs sabiedrībā ir zems. Labākie un talantīgākie nav motivēti apgūt pedagoģiju un strādāt skolās. Augstākās izglītības jomā jākļūst starptautiskākiem un atvērtākiem, ir jāpiesaista gan labākie mācībspēki no ārzemēm, gan arī ārvalstu studenti,” uzskata Rutkaste.
Arī visi rādītāji par Latvijas zinātnieku publikācijām recenzējamos zinātniskos izdevumos ir krietni zemāki nekā Igaunijā un Lietuvā. Iespējams, vajadzīga arī valsts stipendiju programma talantīgu jauniešu izglītošanai ārzemēs ar saistībām pēc tam atgriezties un kādu laiku strādāt Latvijā.
Viedoklis: jā, bet ne tik vienkārši
Izglītības un zinātnes ministra padomnieks Mārtiņš Langrāts: “Apgalvojums, ka augstāka izglītības kvalitāte sasniedzama ar skolu skaita samazināšanu, nav nepatiess pēc būtības, taču tā ir situācijas vienkāršošana. Izglītības sistēmā nepieciešamās pārmaiņas ir plašākas un visaptverošākas. Tās varētu iedalīt četros nepieciešamajos pārmaiņu virzienos.
Pirmkārt, izglītības satura reforma, pie kuras tiek strādāts tieši šobrīd. Satura reformas ziņā mēs atrodamies unikālā situācijā pat pasaules mērogā, jo citās valstīs, kur mēģināts veikt satura reformas, tas nekad nav darīts tik kompleksi, pārskatot izglītības saturu no sākumskolas līdz pat vidusskolas beigām.
Otrs virziens, jāatzīst, ir skolu tīkla optimizācija, kuras rezultātā ir jāizveido racionāls un efektīvs skolu tīkls un jānodrošina tajā mūsdienīga un ērta vide izglītības procesam.
Trešais reformu virziens ir finansējums. Jā, ir taisnība, ka attīstīto valstu vidū Latvijas skolu sistēma saņem salīdzinoši lielāko budžeta finansējumu. Tomēr, skatot situāciju kompleksi, ir redzams, ka, piemēram, Latvijas augstskolu sistēma tiek finansēta ļoti slikti un finansējuma ziņā valstu reitingos atrodas pilnīgi pretējās pozīcijās nekā skolu sistēma. Adekvātu rezultātu sasniegšanai augstākās izglītības finansējums būtu vismaz jādubulto un tam nepieciešamas reformas.
Visbeidzot, ceturtais nepieciešamais reformu virziens – pedagoģiskā personāla atjaunošana jeb, vienkārši sakot, jaunu skolotāju ieplūšana izglītības sistēmā. Jaunu skolotāju ienākšanai izglītības sistēmā savukārt traucē klases ar mazu skolēnu skaitu, tādējādi skolotāji saņem zemas algas, un te mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par skolu skaita optimizāciju.”
