Latvijas dzinējsuns – teicams mednieks 4
Pasaulē ir ļoti daudz suņu šķirņu, arī medību suņu nav mazums, bet Ligita un Aivars Imaki no Zolitūdes un Aigars Remess no Babītes novada Piņķiem izvēlējušies tieši Latvijas dzinējsuņus. Kāpēc tā? Jo atzīst, ka no visām suņu šķirnēm tie medībām Latvijas apstākļos ir vispiemērotākie.
Ligitas un Aivara Imaku ģimenē mīt pieci Latvijas dzinējsuņi – Meija, Festa, Fidži, Čilli un Gvena. Aigars Remess tur vienu šīs šķirnes suņu meiteni – Niku. Ne tikai šos cilvēkus vieno kopīgs hobijs – medības. Arī suņi, pateicoties medītpriekam, ir savstarpēji ļoti sadraudzējušies. Viesojoties medību suņu kinoloģiskajā mācību centrā “Dālderi”, par to pārliecināmies arī mēs – tiklīdz vaukšķētāji izlaisti no automašīnas, tie apvienojas jautrā barā un ar saimnieku atļauju dodas meža virzienā, kur ganās speciāli suņu apmācībai aplokā audzētas mežacūkas. “Dālderu” īpašnieks Aigars Remess šo centru radījis ar vienu mērķi – apmācīt suņus medībām.
– Latvijas dzinējsuns kā šķirne veidojies pēdējos 300 – 400 gadus, radīts ne tikai lapsu, zaķu, jenotu, bet arī pārnadžu – briežu, aļņu, stirnu, mežacūku – medīšanai. Un jāatzīst – ar savu ne pārāk lielo augumu un ne īpaši agresīvo raksturu tie lieliski pilda uzticēto pienākumu – ar apakšējo ožu mastā atrast medījamo dzīvnieku un ar balsi novirzīt to līdz medniekam, – stāsta Aigars Remess un paskaidro, ka apakšējā oža ir suņa spēja saost meža dzīvnieka pēdas. Lai gan Aigara mīlulei Nikai vēl ir tikai seši mēneši, tā jau apguvusi medīšanas pamatiemaņas, piedalījusies medībās un apliecinājusi labas prasmes. Saimnieks stāsta, ka apmācīt suņus medīšanas prasmē jāsāk jau no mazotnes, tiklīdz tie nošķirti no mātes, un jau divu gadu vecumā suns ir gatavs doties mežā.
– Mūsu suņus bieži aicina medīt kopā ar citiem medību kolektīviem un atzīst – izmantojot tos, medībās ir daudz labāki rezultāti. Vienu suni esmu apmācījis arī doties pa asinspēdu (sekot ievainotam dzīvniekam), līdz ar to šobrīd atrodam pilnīgi visus sašautos dzīvniekus. Latvijas faunas apstākļiem Latvijas dzinējsuņi ir ideāli, – uzsver Aivars Imaks. Medību laikā tie noskrien pat 50 kilometrus, pēc tam ir ļoti noguruši, tāpēc tiem var dot tikai vieglu barību, biežāk – dārzeņu konservus. Bet vēlāk suņi par labām medībām tiek apbalvoti ar gardu maltīti – nomedīto dzīvnieku gaļu, subproduktiem, kauliņiem un citiem atlikumiem, savārītiem kopā ar grūbām vai rīsiem.
Latvijas dzinējsuņi ir ne tikai teicami mednieki, bet arī labi mājas sargi – svešs lai nedomā tuvoties īpašumam. Ar savējiem ļaudīm labsirdīgi, ļoti draudzīgi, pat mīļi. Taču jāpatur prātā – ja šos suņus izvēlaties turēt dzīvoklī, tiem jānodrošina regulāras, garas pastaigas, bet to galvenā stihija ir medības.
UZZIŅAI:
Pirmās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādījās 17. gadsimtā. Tas notika Kurzemes hercogistē hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642 – 1682). Citi muižnieki medībās izmantoja dažādu šķirņu suņus, bet hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs, izveidoja savu šķirni – Kurzemes dzinējsuni. Dokumentāli nav pierādīts, kā tieši tā tapa, taču kinologi domā, ka ciltsdarbā par pamatu izmantoja Lucernas dzinējsuni, krustojot ar angļu dzinējsuņiem un pievienojot arī Sv. Hūberta dzinējsuņa asinis.
Līdz pat Pirmajam pasaules karam hercoga Ketlera radītās šķirnes suņi bija izplatītākie un populārākie dzinējsuņi Latvijas teritorijā. Kara gados, protams, nekāda selekcija nenotika, tādēļ šķirne spontāni sakrustojās ar citām šķirnēm vai sētas suņiem. Karam beidzoties, radās ideja atjaunot Kurzemes dzinējsuni. Tika apsekoti visi Kurzemes tipa dzinējsuņi, atlasot 40 dzīvniekus. No tiem izveidoja medību šķirnes suņu audzētavu, kurā, veicot rūpīgu atlasi un selekciju, izdevās izveidot šķirnes kodolu ar vienādu eksterjeru. Latvijas dzinējsuni kā jaunu šķirni apstiprināja 1971. gadā.
