Latvijas dzinējsuņi iznīkst 9
Latvijas Mednieku kinoloģiskā apvienība nacionālās šķirnes glābšanai un attīstībai apņēmusies sagatavot ciltsdarba programmu.
“Situācija ir bēdīga,” Latvijas dzinējsuņa šķirnes stāvokli novērtē Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības (LMKA) ciltsdarba vadītājs Jānis Jēkabsons. Vaislas darbu nopietni apdraud tuvradniecība, kvalitatīvai pārošanai atlikuši vien daži suņi – pie vainas esot nesaskaņotais ciltsdarbs un tajā pieļautās kļūdas, kā arī īpašnieku niecīgā interese par Latvijas dzinējsuņu kvalitatīvu pavairošanu. LMKA trīs mēnešu laikā sola sagatavot Latvijas dzinējsuņa vienotu ciltsdarba programmu. Vai šis dokuments un arī Ciltsdarba un dzīvnieku audzēšanas likumā tikko ierakstītais ģenētiskā resursa statuss palīdzēs glābt šķirni?
Universālā Rokija
Viesītes mednieku un LMKA Latvijas dzinējsuņu šķirnes sekcijas vadītāju Agri Čibuli var uzskatīt par veiksminieku – pirms 14 gadiem viņa rokās kā dāvana nonāca lielisks Latvijas dzinēja eksemplārs – kucīte Rokija. Bez īpašas apmācības, katru gadu pilnveidojot savas spējas medībās, viņa četru gadu vecumā kļuva par LMKA izstādes čempioni. Taču vērtīgāks par visām medaļām un diplomiem, kas Rokijai ne vienreiz vien piešķirti izstādēs un pārbaudēs, ir viņas darbs medību gaitās.
Uziet un ar balsi izdzīt medījumu līdz mednieku līnijai, kas ir šīs šķirnes suņu pamatuzdevums, Agra palīdzei grūtības nesagādā. Saimnieks jau pēc riešanas varot pateikt, kādu dzīvnieku Rokija dzen: zemāks tonis liecina par lielākiem kustoņiem – alni, mežacūku –, bet par mazajiem kā, piemēram, zaķi, signalizē tāds augsts “ai, ai, ai”. Pēc kucītes balss intonācijas viņš nosakot arī medījuma kustības ātrumu.
Rokijai ar “pamatskolas uzdevumiem” vien nepietika, viņa apguva arī putnu suņa, bebru medību un pat asinspēdu suņa prasmes – atrast ievainotu dzīvnieku pēc asiņu atstātajām pēdām. “Caurām naktīm esam skrējuši, lai atrastu mežacūkas, briežus. Kā vakarā sākām, tā tikai pret rīta gaismu beidzām,” ievainoto dzīvnieku meklēšanu Rokijas “ziedu laikos” atceras Agris. Viņa kucīte kļuva par izslavētu asinspēdu speciālisti, un kaimiņu kolektīvi bieži to lūguši palīgos, ja kādam medniekam bija gadījies kļūmīgs šāviens un dzīvnieku pašu spēkiem nevarēja atrast.
“Rudenī, bauru laikā, piezvana no Jēkabpils MRS kolektīva, ka šauts briedis, vai varot palīdzēt. Aizbraucam, bet no šaušanas brīža jau pagājis krietns laiks, palaidu Rokiju vaļā, lai meklē. Paši mednieki izmalām tuvāko apkārtni, bet no Rokijas vēl ne vēsts. Gājām uz mašīnām, pēkšņi izdzirdu balsi, klausos, tiešām, kaut kur tālumā rej mana Rokija,” Agris atceras vienu no savas mednieces panākumiem. Kucīte ievainoto briedi bija atradusi apmēram divu kilometru attālumā.
“Četri vienā,” par Rokijas talantiem saka saimnieks, atzīstot, ka tikai pēdējos gados, kopš pats kļuvis par kinologu ekspertu, spēj pilnībā novērtēt savas palīdzes spējas. Lūk, ko nozīmē pareiza selekcija! Atšķirībā no daudziem medību suņiem viņa kucīte pēc medībām pati arī atrod ceļu uz mājām un nav stundām jāgaida vai jāmeklē, palepojas Agris. Pirms pāris mēnešiem Rokijai mājupceļš gan beidzies ar negantu suņu uzbrukumu un traumu lāpīšanu, no kā viņa vēl tagad nav īsti atlabusi.
Šķirni var atjaunot
Latvijas Mednieku kinoloģiskajā apvienībā reģistrēts lielākais Latvijas dzinējsuņu skaits – 270, taču vaislai izmantojami labi ja puse no tiem, skaidro LMKA ciltsdarba vadītājs Jānis Jēkabsons. Lai suni izmantotu ciltsdarbā, tam nepieciešamas eksterjera un darba pārbaudes, taču daudzi mednieki suņus iegādājas tikai medībām un nevēlas ieguldīt ne laiku, ne līdzekļus šķirnes turpināšanai.
Liela problēma Latvijas dzinējsuņa ciltsdarbā ir arī kādreiz pieļautā kļūda ar Čehijas suni Broku, ko ieveda nacionālās šķirnes asiņu uzlabošanai, taču netika izveidotas atsevišķas līnijas, spriež J. Jēkabsons. “Tagad, kuru kartīti ņem, visur parādās vai nu Broks, vai viņa dēls ar izcilām darba spējām Tofiks,” atzīst LMKA pārstāvis.
Patlaban LMKA klubā zināmi trīs suņi, ar kuriem varētu notikt kvalitatīva pārošana, divi no tiem jau sasnieguši astoņu gadu vecumu. Zināms, ka vaislai vislabāk izmantojami dzīvnieki līdz desmit gadu vecumam. “Situācija ir grūta, bet ne traģiska – ja ir vēlēšanās un iespējas, šķirni var atjaunot,” cerīgi piebilst J. Jēkabsons un turpina, “nepieciešams iepirkt Latvijas dzinējsunim līdzīgus vaisliniekus, idejas vēl tiek apspriestas, taču esmu jau atradis mūsu dzinēja asiņu uzlabošanai derīgu līdzinieku.” Izvēlētā suņa šķirni viņš pagaidām vēl neatklāj.
Pēc skaita otrs lielākais Latvijas dzinējsuņu reģistrs atrodas Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) pārziņā, no tās ciltsgrāmatā ierakstītajiem 78 šīs šķirnes dzīvniekiem pavairošanai tiek izmantoti desmit, stāsta organizācijas prezidente Vija Klučniece. LMKA spēkus šķirnes atjaunošanā un attīstībā viņa vērtē skeptiski, par vienu no trūkumiem minot tās lokālo darbību – mednieku biedrība joprojām nav pievienojusies Starptautiskajai kinoloģijas federācijai (FCI) – lielākajai pasaules suņu audzētāju organizācijai. “Mūsu mednieki starp tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu, Igauniju, Skandināvijas valstīm, Poliju, Ukrainu u. c. – ir palikuši vienīgie, kas nav pievienojušies FCI, kas paver visplašākās iespējas ģenētiskā materiāla saglabāšanā, jo labus kucēnus iegādājas arī citu valstu mednieki,” norāda LKF prezidente, kuras vadītā organizācija vienīgā pārstāv Latvijas kinoloģiju FCI. Turklāt, uzsver V. Klučniece, lai organizācija spētu suņu īpašniekus piesaistīt ciltsdarbam, nepieciešamas gan zināšanas, gan resursi, taču LMKA to trūkstot.
LMKA valdes priekšsēdētājs Normunds Salmiņš par savas organizācijas spējām izstrādāt ciltsdarba programmu nešaubās: “Mums apvienībā darbojas nacionālās kategorijas eksperti, pieaicināsim vēl speciālistus tieši ģenētikā. Izstrādāt programmu nebūs problēma, galvenais, lai ir gribētāji pēc tās strādāt.”
Uzziņa
Latvijas dzinējsuns
Šķirne ar nosaukumu “Latvijas dzinējsuns” tika apstiprināta 1971. gadā.
Šķirnes pamatā – Kurzemes dzinējsuns, kuru pēc Otrā pasaules kara nolēma atjaunot entuziastu grupa.
Izdevās atlasīt 40 dzīvniekus ar Kurzemes tipa dzinējsuņiem tuvākajām šķirnes pazīmēm, izveidot medību šķirnes audzētavu.
Kāda PSRS Kinoloģiskās padomes locekļa drūmās atmiņas par Kurzemes katlu nav ļāvušas atjaunotajai šķirnei saglabāt vēsturisko nosaukumu Kurzemes dzinējsuns.
Latvijas dzinējsuņa galvenais uzdevums un pienākums medībās ar dzinējiem – pārvietojoties lēkšiem un izmantojot apakšējo ožu, nojaust medījamā dzīvnieka atrašanās vietu mastā, uziet to, sekot pa medījuma pēdām un ar balsi meistarīgi izdzīt to uz mednieku līnijas.
Raksts veidots sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu
