Latvijas dizains ar stāstu 0
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 22. novembra līdz 27. janvārim apskatāma Latvijas valsts simtgades izstāde “TIEŠI LAIKĀ. Dizaina stāsti par Latviju”.
Mums allaž gribējies ieskatīties nākotnē, un šķiet, ka mākslinieki un zinātnieki ir tie, kas ar saviem izgudrojumiem stāv uz rītdienas sliekšņa un var laiku pa laikam piepacelt aizkaru, lai arī pārējiem tiek kripatiņa nākotnes vīzijas.
Nākotni vēlamies saskatīt arī dizainā, kas it kā apvieno mākslas un zinātnes sfēras, uzzināt, kā dzīvosim pēc gada, uz kādiem krēsliem sēdēsim, kādas formas būs karote labajā rokā un, daudz svarīgāk, kādu telefonu glāstīsim kreisajā. Bet vīzijas paliek tikai vīzijas, un, neskatoties uz mūsu vēlmēm, dizains ir tagadnes atspulgs, jo tikai tas, ko mēs izvēlēsimies šodien, veidos mūsu rītdienu.
Izstāde “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju”, kas šobrīd skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, atšķirībā no daudziem citiem valsts simtgadei veltītiem projektiem neapskata pagājušo gadsimtu kā noslēgtu posmu, kam vajag pielikt punktu, apkopot un nodot arhīvā, bet uztver laiku kā plūstošu procesu un brīnišķīgu tagadnes un pagātnes simbiozi, no kuras arī top potenciālā nākotne.
Izstādes galvenā ideja ir ļoti skaidra un lakoniska, proti, neviens fenomens nepastāv ne tikai ārpus sava laika konteksta, bet arī ārpus lielās visaptverošās dzīves plūsmas. Izstāde drīzāk piedāvā uztvert laiku nevis Rietumu kultūras tradīcijā ar striktu lineāru periodizāciju, bet Austrumu filozofijas garā pievērst uzmanību būtiskiem principiem, kurus neskar mūžīgi mainīgas pasaules transformācijas.
Tāpēc izstādes nosaukumu “Tieši laikā” es piedāvātu interpretēt, liekot akcentu nevis uz vārdu “tieši”, domājot, ka katrs priekšmets – šķīvis vai plakāts – uzskatāms par konkrēta vēstures posma parādību, bet uz vārdu “laikā”, akcentējot, ka cilvēks un viņa darinātie priekšmeti pieder tieši visam bezgalīgajam laikam, nevis kādam vēsturiskam mirklim.
Lai sajustu Latvijas dizaina gadsimtu kā vienu veselumu, izstādes autori nemēģināja parādīt visu, jo, kā var noprast no shēmas, kas sagaida apmeklētāju kā ievadvārdi ekspozīcijas sākumā, dizains ir tik sazarots, ka tas var būt jebkas, sākot ar lietišķo mākslas priekšmetu skicēm līdz neredzamām komunikācijas formām, no arhitektūras un glezniecības līdz abstraktām zinātnes sfērām.
Tāpēc, lai nenoslīcinātu skatītāju bezgalīgu priekšmetu jūrā, izstādes veidotāji pievērsušies atsevišķiem stāstiem kā būtiskām tēmām un epizodēm no Latvijas dizaina pastāvēšanas vēstures.
Šie stāsti neslimo ar gigantomāniju un necenšas ar teatralizētiem paņēmieniem pārliecināt skatītāju, ka viņa acu priekšā ir svarīgākie latviešu dizaineru sasniegumi un ka tas ir mūsu dizaina kanons un piemineklis varenai pagātnei. Tieši otrādi.
Izstādes lielākā veiksme ir spēja ar neuzkrītošiem paņēmieniem radīt godīgu un patiesu iespaidu par Latvijas dizainu,
Tas nozīmē – arī godīgu stāstu par mums, kas šo dizainu patērējuši simt gadu garumā.
Simboliski ekspozīcija sākas ar nacionālo romantismu kā Latvijas profesionālā dizaina atskaites punktu. Jēkaba Bīnes un Jūlija Madernieka mēbeles un tekstilijas var vienkārši tīksmināt aci ar košām krāsām vai etnogrāfiskiem motīviem, bet svarīgi, ka tas laiks pirmo reizi izvirzīja lielo jautājumu “kas ir latviešu dizains?” (protams, pats šis jēdziens vēl neeksistēja) un zināmā mērā deva atbildi, ka tas balstās uz tradicionāliem rakstiem un ornamentiem.
Varbūt daži uzdotu jautājumu, kā dizains var būt laikmetīgs, ja pamatā ir tautas māksla, bet, iedziļinoties stāstā, var ieraudzīt, kā mākslinieki Valdis Celms vai Artūrs Riņķis transformē rakstus kinētiskos gaismas objektos, kā tautas mākslas principi parādās Jāņa Krieva 1979. gada Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas projektā un kā Anša Cīruļa burtu grafiskās idejas mūsdienās kļūst par Latvijas simtgades oficiālā tēla sastāvdaļu.
Tāpat var ieraudzīt stāstu par konstruktīvisma gēnu Latvijas dizainā gan “Baltara” apgleznotajos porcelāna traukos un kinētiskās mākslas darbos, gan Zaigas Gailes 1987. gada interjeros jaunajam cilvēkam.
Četras vāzes un ducis plakātu var izsmeļoši pastāstīt par dizaina un totalitārās varas attiecībām. Pat vienas vienīgas Zinas Ulstes keramikas darbi ir vesela drāma par cerībām uz modernisma atdzimšanu Hruščova t. s. atkušņa laikā.
Dizains stāsta par mūsu attiecībām ar ārpasauli, par tās izpratni, piemēram, ar statistikas palīdzību, kas objektīvus datus vizualizē gan ulmaņlaika patosa pilnos plakātos, gan izmantojot uzņēmuma “Infogr.am” mūsdienu digitālos instrumentus.
Pievēršot uzmanību ekoloģijas jautājumiem, atkal redzam dažādu laiku spilgtas atbildes uz pamatotām bažām par Latvijas un pasaules ekosistēmas nākotni – no Jura Dimitera plakātiem līdz Latvijas Mākslas akadēmijas studentu eksperimentiem ar ekoloģiskiem izejmateriāliem un bezatkritumu ražošanu.
Formas var būt tik dažādas, bet tās atspoguļo idejas un problēmas, kas mums visiem šķiet svarīgas. Piemēram, kā uztaisīt kaut ko nozīmīgu, kas kļūtu zināms tālu aiz Latvijas robežām un līdz ar produktu daudzinātu mūsu vārdu un vairotu mūsu pašapziņu? Protams, visi gribētu, lai tie būtu tāda mēroga zīmoli kā VEF, RAF, “Minox”, bet, ja šobrīd Latvijas atpazīstamību pasaulē veicina “introvertuma” brends, tas nenozīmē, ka mūsu dizains kā domāšanas veids palicis pagātnē. Tieši otrādi, izstāde “Tieši laikā” apliecina, ka dizains nestāv uz vietas un mūsu mūžīgajām idejām un problēmām meklē aizvien jaunas formas un risinājumus.
Vērts pamanīt
• 17. janvārī plkst. 16 ciklā “Kāpēc man patīk šis dizains? Jāņa Krieva veidotais interjers Daugavpils Celtnieku klubā”.
• 24. janvārī plkst. 16 ciklā “Kāpēc man patīk šis dizains? Artura Riņķa mobilis – kinētiskais objekts “Sakta” hotelim “Latvija””.
