Latvijas dabas brīnumi 2019 0
14. janvāra “Latvijas Avīzē” rakstījām, ka par 2019. gada gliemi izvēlēts upes mēnestiņš, gada putnu – mežirbe, gada koku – Krimas liepa, gada sēni – ābeļu sarkodoncija, gada ģeovietu – Vidzemes jūrmalas stāvkrasts. Šajā numurā publicējam pārējos šā gada dabas biedrību izvēlētos dabas simbolus. Ja ieraugi dabā kādu no šiem brīnumiem, pastāsti par savu atradumu arī citiem, ziņojot vietnē “dabasdati.lv” vai arī dabas biedrībām.
Gada bezmugurkaulnieks
Krāšņs, indīgs un zirneklis
Kādēļ Latvijas Entomoloģijas biedrība mārīšzirnekli izvēlējusies par 2019. gada bezmugurkaulnieku? Vispirms jau tāpēc, ka šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē un līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām, informē arachnoloģe Inese Cera. Latvijā krāšņulis pamanīts virsājā uz stigas, arī Zviedrijā tas redzēts viršos, kā arī starp sūnām, ķērpjiem saulainās nogāzes, sausās laucītēs. Tur viņš augsnē veido 5–10 cm dziļas un 1–2 cm platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz apmēram kvadrātmetrs haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu paklājs. Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles. Mārīšzirneklis dabā aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Starp citu, atšķirībā no pārējiem Latvijas zirnekļiem gada bezmugurkaulnieka kodienam būs sekas – tas var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sidrdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli. Šie simptomi beidzas apmēram divu stundu laikā. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada, uzsver I. Cera.
Gada kukainis
Jo stiprāk kož, jo labāka veselība?
Malārijas ods, ko Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējusi par šā gada kukaini Latvijā, visā pasaulē ir zināms kā asinssūcējs un malārijas plazmodija pārnesējs cilvēkiem. Taču mazāk zināms, ka tie, tāpat kā daudzi citi kukaiņi, ir arī apputeksnētāji, savukārt kāpuri – piesārņotu ūdeņu attīrītāji. Pieaugušie odi ir barība sikspārņiem, bet kāpuri – zivīm, abiniekiem un ūdens bezmugurkaulniekiem, skaidro Voldemārs Spuņģis. Akcijas “Gada kukainis” mērķis visa cita starpā ir pievērst uzmanību klimata ietekmei uz jaunu dzēlējodu sugu un to pārnesto slimību ierosinātāju ienākšanu Latvijā.
V. Spuņģis stāsta, ka odi, dzēlēji, uzlabo cilvēku imūnsistēmas darbību. “Katrs dzēliens liek darboties organisma imūnsistēmai un izstrādāt nespecifisko reakciju pret svešām olbaltumvielām. Varbūt tieši tāpēc vasarās mēs mazāk slimojam, jo mūsu imūnsistēma spēj nomākt vīrusus un baktērijas? Jo vairāk kož, jo organisms labāk var pretoties nezināmām infekcijām.” Pašlaik Latvijā nav dzēlējodu pārnesto slimību ierosinātāju, malārija tika izskausta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.
Gada dzīvnieks
Meža govs apgrauž koku zarus
Gada dzīvnieka tituls šogad piešķirts mežu pavēlniekam alnim, informēja Latvijas Dabas muzejs. Latvijā aļņu skaits stabilizējies 23 tūkstošu īpatņu robežās. Tas ir augstākais skaits aizvadīto 25 gadu laikā. Ja aļņu skaitu neierobežotu ar medībām, tad mēs varētu aizmirst par kategoriju ”jauns mežs”, teic dabas pētnieks Vilnis Skuja. Aļņu galvenā barība ir nevis zāle, bet gan zariņi, lapiņas, skujas, arī ūdensaugi – pēdējo dēļ aļņi bieži redzami ezeros, kur meklē ar kāliju bagātos augus. Ziemā alnis labprāt uzkož blīgznu, pīlādžu, kārklu, apšu, priežu, egļu dzinumus. Pieaudzis alnis vasaras laikā notiesā apmēram 20 līdz 30 kilogramus barības diennaktī, bet ziemā – 15 līdz 20 kilogramus.
Alnim ir vāja redze, tāpēc nereti cilvēks tam var pieiet pavisam tuvu. Taču labāk alni vērot no attāluma. Atsevišķas aļņu govis mazuļu laikā var būt ļoti agresīvas, aizstāvot savus pēcnācējus. Savukārt pirms riesta laika aļņa bullis sēņotāju var uztvert vai nu par konkurējošo bulli un sākt ragu cīņu, vai arī par govi… “Tādos gadījumos labāk lēnām atkāpties. Nav dzirdēts, ka kāds alnis skrietu pakaļ. Alnis vājās redzes dēļ cilvēka kontūru uztver kā sugas brāli, varbūt tikai mazliet mazāku,” piebilst V. Skuja.
Aļņu buļļiem parasti ir ragi, kas sāk augt pavasarī, martā. Ragu krāsa atkarīga no meža, kurā alnis dzīvo, piemēram, priežu mežu iemītniekiem ragi ir teju sarkanīgi. Izrādās, ragu krāsa veidojas, ragus berzējot gar kokiem – no asinīm un koku sulas, papildu toni piešķir arī augsne. Tas ir mīts, ka žuburu skaits ļauj uzzināt, cik to īpašniekam gadu. Jo bullis lielāks un veselāks, jo tam lielāki ragi.
Gada dzīvotne
Vecs ir dzīvāks par dzīvu
Latvijas Dabas fonds (LDF) šogad ar gada dzīvotnes nomināciju vēlas pievērst uzmanību Latvijas mežiem. Turklāt īpašiem mežiem, kādu Latvijā vairs nav palicis daudz – tikai 1% no visiem mūsu valsts mežiem. “Aicinām novērtēt un sargāt unikālo dzīvotni – vecos vai dabiski boreālos mežus –, kuras vērtību noteikti sajutis ikviens, kurš bijis lasīt mellenes vai brūklenes vecā mežā, vērojis varenos vecos kokus un baudījis dabas daudzveidību. Tāpat vecie meži skaidri parāda – nav dabiska meža, kas būtu miris. Jo mežs ir vecāks, jo tas dzīvāks par dzīvu un vērtīgāks no dabas daudzveidības viedokļa,” saka LDF padomes priekšsēdētāja Inga Račinska. Veci vai dabiski boreāli meži ir pārsvarā priežu un egļu, kā arī bērzu, apšu un jaukti meži, kuriem raksturīga neliela saimnieciskās darbības ietekme vai tā ilgu laiku nav bijusi vispār. Šādi veci un dabiski meži ar dažādu sugu, izmēru un vecuma kokiem un kritalām ir neaizstājama dzīvotne daudzām apdraudētām sugām, īpaši sūnām, ķērpjiem, sēnēm un vabolēm, arī putniem. Bioloģiskās daudzveidības ziņā šī ir nozīmīgākā Latvijas mežu daļa, tomēr mūsdienās no dabiskiem veciem mežiem atlikuši vien nelieli fragmenti.
Gada sūna
Kailcirtes draud iznīcināt
Mums ir arī gada sūna! Tā ir tūbainā bārkstlape – viegli atpazīstama un aug lielākoties strautu un avotu krastos, kā arī purvainos, avotainos mežos. “Tā ir viena no lielākajām aknu sūnām Latvijā, veido līdz 15 cm augstas, bāli vai dzeltenīgi zaļas velēnas. Sūnas stublājam raksturīgs vairākkārtējs zarojums,” sūnu varoni apraksta Latvijas Botāniķu biedrības sūnu eksperte Baiba Bambe. Kaut gan tūbainā bārkstlape lielākoties aug dabiskos meža biotopos un aizsargājamās dabas teritorijās, tomēr intensīva saimnieciskā darbība mežos ar plašām kailcirtēm un mežu meliorācija apdraud jutīgās avotpurvu ekosistēmas, kur daudzas sugas pielāgojušās apēnojumam un pastāvīgam mitrumam ar zemu ūdens temperatūru.
Gada augs
Barojas ar treknajām graudzālēm
Gada augs – mazais zvagulis – ir pusparazīts. Organiskās vielas fotosintēzē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, par Latvijas Botāniķu biedrības izvēlēto gada simbolu informē Solvita Rūsiņa. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, taču tagad zinātnieki ļoti veiksmīgi atraduši lietojumu zvaguļa dabai – šis augs palīdz atjaunot un izveidot dabiskās pļavas vietās, kur tās uzartas vai pārveidotas sētos zālājos. Ražīgi mēslots zelmenis ar biezi sazēlušām graudzālēm un tauriņziežiem nedod gaismu un telpu citām pļavas puķēm. Iesējot zvaguli šādā zālājā, tas barojas no treknajām graudzālēm un pamazām tās novājina. Tad pļavā var ieaugt arī dažādi krāšņi ziedoši pļavu augi, piemēram, pļavas dzelzene, asinszāle, raspodiņš, saulpurene, gaiļbiksīte, skaidro S. Rusiņa.
