“Latvijas cilvēkiem jāpārziemo bez optimisma.” Saruna ar bijušo premjeru Māri Kučinski 47
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar bijušo premjerministru, Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētāju Māri Kučinski (ZZS, Liepājas partija).
Kas pagājušogad likās svarīgākais, pie kā vēl kavējas domas?
M. Kučinskis: Bija skaisti, balti Ziemassvētki. Bērni paaugušies. Valsts dzīvē nopietns un nepabeigts darbs – Satversmes aizsardzības biroja (SAB) jaunā direktora izraudzīšana un nominēšana. Gandarījums par paveikto, vadot Nacionālās drošības komisiju, kur viss kārtībā, informāciju saņem tie, kam vajag. Nākamais pozitīvais, ka nav bijuši satricinājumi slependienestu sadarbībā. Viena no motivācijām, kādēļ piekritu uzņemties NDK vadību, – neļaut izjaukt modeli, kāds bija izveidojies manā premjerēšanas laikā.
Neļaut Bordāna Jaunajai konservatīvajai partijai veikt ieplānoto drošības dienestu apvienošanu?
Ne vien to, bet izdevās atbrīvoties no cilvēkiem, kurus negatīvi raksturoja informācija no drošības iestādēm. Runāju par bijušo SAB cilvēku Aigaru Sparānu, kura gadījums kliedzošākais, pret viņu vērstās aizdomas stiprākās un apsūdzības panti var būt smagākie.
(Valsts drošības dienests 2020. gada aprīlī Sparānu, kurš izdienas pensijā devies 2018. gadā, aizturēja aizdomās par kukuļņemšanu, bet pērn pavasarī VDD rosināja Sparānu apsūdzēt arī citā lietā – par spiegošanu. – Red.) Vai Sparāna ietekme izravēta ar visām saknēm un tīkliem?
Jāpēta, vai tīkli atjaunojas, vai vietā neveidojas citi. Domāju, arī policista Sozinova noņemšana no amatiem ir ar plusa zīmi.
(Kādreizējais Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieks, Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Sozinovs 2020. gada novembrī tika pārcelts Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieka, Kriminālpolicijas biroja priekšnieka amatā; pērn maijā viņu aizturēja Valsts drošības dienests, tika sākts kriminālprocess saistībā ar aizdomām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielos apmēros un Sozinovu atstādināja no pienākumu pildīšanas; 2021. gada 1. jūnijā Sozinovs nolēma pavisam pamest policijas dienestu “sakarā ar noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli”. – Red.)
Tīkli vairāk saistīti ar austrumu kaimiņiem vai tie krimināla rakstura?
Vairāk saistībā ar kontrabandu un “biznesu”, kuru varēja taisīt, izmantojot ietekmi un veidojot “krusttēva” cienīgas attiecības, kurās šķiroja cilvēkus atkarībā no izdevīguma.
Tā runāja, ka bijušais KNAB darbinieks, tagad Saeimas deputāts Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija) sadarbojies ar Sparānu.
Grūti pateikt, kurš bija galvenais, nedomāju, ka Juraša kungs. “Ļoti labs operatīvais darbinieks ar spīdošu nākotni” – tā viņu savulaik raksturoja. Bet ir pietiekami kritiska informācija, ka pārbaudījumu ar vilinājumiem viņš nav izturējis.
Kāpēc tad Jurašu neizdod izmeklēšanai vai neaiztur kā deputātu Aldi Gobzemu?
Protams, katram cilvēkam jābūt otrai iespējai. Jurašs tagad jau ir liels politiķis, vada Saeimas Juridisko komisiju, iespējams, ka sācis jaunu dzīvi.
Manā skatījumā, darbības pret Gobzemu nebija īsti nepieciešamas. Tās tikai vairo to, ko Gobzems grib. Grib, lai viņu aiztur, jo tas ceļ popularitāti to vēlētāju acīs, par kuriem Gobzems cīnās. Piemērs ir Artuss Kaimiņš. No viņa aizturēšanas iestādes guvušas mācību, ka tā var panākt pretējo efektu vēlamajam.
Pandēmijas situācija mazina vai ceļ drošības līmeni valstī?
Palielina darba apjomu. Mītiņi, nemieri, monitorings sociālajos tīklos – nepieciešams vairāk uzraudzības. Rudens pusē bija smagāks periods, kurā valdība, kura šķiro prioritātes, par tām vai nu aizmirsa, vai tai šķita, ka kļūs nepopulāra, bet kārtības uzturēšana tika atstāta novārtā.
Iekšlietu iestādes tomēr sekoja drošības uzstādījumiem. Tagad esam nostabilizējušies attiecībā uz pandēmiju.
Saprotam, ar ko tā draud, ar ko ne, bet bija laiki, kad likās, ka vīrusu katrs noķers uz ielas stūra un no aplipinātajiem diez vai daudzi sagaidīs Ziemassvētkus.
Kurš būs SAB direktors?
Tas ir gada pirmais uzdevums. Nav jāaizmirst, ka līdz vēlēšanām nepilns gads, un Satversmes aizsardzības birojs ir Latvijai ļoti svarīga iestāde. Tāpēc kandidāti jāvērtē rūpīgi, diez vai formāla parādīšanās nepieciešama cilvēkiem, kurus uzrunā amatam.
Uzrunāto vidū minēti profesionāļi, pārstāvji no diplomātiskajām aprindām.
Pirmais, kam jābūt raksturīgam nākamajam SAB direktoram, – jābūt stingram mugurkaulam pateikt “nē” augšminētajiem kārdinājumiem. Otrkārt, iestādei vajadzīgs laiks sakārtoties un nodzēst pēdas, kādas tomēr bijušas un palikušas. Sparāns kā visi, kas ļāvušies vilinājumiem, bijis gana gudrs, lai būtu arī ietekmīgs pamatdarbā.
SAB jākļūst stabilam, jāsadarbojas ar pārējām drošības iestādēm – manuprāt, jaunajam direktoram nav laika pavadīt trīs gadus, mācoties saprast, kas un kā. Jāskatās uz kandidātiem, kam ir zināms, ko dara Satversmes aizsardzības birojs un nav jāeksperimentē ar cilvēkiem no malas.
SAB direktoru Saeimā jāievēlē ar lielu balsu pārsvaru, nevis jāiespiež amatā kā vienu otru vadītāju. Par to ir sapratne politiķu vidū.
Sparāns esot bijis nelaiķa, bijušā SAB direktora Jāņa Maizīša, uzticības persona. Kā tā varēja kļūdīties?
Kā SAB darbiniekam Sparānam kaut ko vajadzēja paveikt arī “valsts labā”. Pa starpu citām darbībām. Viņam bija labas profesionālās zināšanas, tāpēc vērtējums varēja būt virspusējs – kamēr netika atšifrēts.
Cilvēkus satrauc, vai nebūs karš Krievijas agresīvās politikas dēļ. Kādas ziņas pienāk no slependienestiem Nacionālās drošības komisijā?
Jārēķinās ar jebkuru iespēju. Lai kā nepatiktu parlamentārā iekārta ar strīdiem, villošanos, kuras dēļ šķiet, ka nekas nekust uz priekšu, tā tomēr ir demokrātija. Valstīs, kur demokrātija ir butaforija, lēmums var tikt pieņemts pēkšņs un negaidīts.
Tāpēc situācija uz Krievijas–Ukrainas robežas jāskata ļoti skrupulozi.
Karaspēka izvietojums un koncentrācija pašreiz it kā liecina, ka karš nevar būt. Bet, ja dažu dienu laikā kāpinātā tempā var panākt lielāku koncentrāciju, tas dara uzmanīgus, ka avantūra no Krievijas puses iespējama.
Ieklausoties Putina un viņa tuvākā loka retorikā, jūtams jaunais izplatītais naratīvs – Eiropa ir novājināta, NATO mūs apdraud, ielencot no visām pusēm. To šauj no visiem lielgabaliem, ietekmējot vienkāršo krievu sabiedrību.
Tad lielu daļu cilvēku vairs nešausmina apgalvojumi, ka ukraiņi ir slikti, ka NATO gatavojas uzbrukt, un tādā veidā var aizspēlēties tiktāl, ka jānospiež poga, jo atpakaļceļa vairs nav.
Atspere saspiesta līdz galam un kādā brīdī sprūk vaļā…
Tieši tā. Kremlis sauc par panākumu, ka ar viņiem runās ASV, NATO, Eiropas valstu amatvīri. Kāda būs Rietumu nostāja, ir prognozējams. Bez piekāpšanās Krievijas prasībām. Vai Krievija atsperi spiedīs tālāk vai lēnām atslābinās – nezinām. Jābūt gataviem arī sliktākajam scenārijam.
Kas jums sakāms par Latvijas iesaistīšanu robežkonfliktā ar Baltkrieviju – vai normāli, ja drošas robežas izbūvi paredz vien 2024. gadā, kamēr citās kaimiņvalstīs rīkojas daudz operatīvāk?
Dīvaina tā izbūve ir. Maigāk laikam nepateikšu. Labi, Valsts kontrole atklāja kādas blēdības, bet pēc tam citi no iespējamā blēžu atbalstītāja – uzņēmēja nopirka tās pašas dzeloņdrātis, maksājot daudz dārgāk citiem par žoga uzlikšanu. Tā ir liela māksla.
Otrkārt, ar naudu nedrīkst šķiesties – bet ieplānot līdzekļus budžetā robežas nostiprināšanā pēc diviem gadiem ir absurdi.
Kad tiek skarta valsts drošība, jārīkojas maksimāli ātri un efektīvi. Labi, ka pirmais migrantu vilnis mūs apgāja.
Varējām pārņemt lietuviešu, poļu pieredzi. Robežsargiem gāja palīgā Zemessardze, armija, sadarbība bija profesionāla.
Vai iekšlietu ministra amatā iecelta profesionāle?
Marijai Golubevai daudzas lietas jāmācās. No ilggadējas pieredzes varu teikt, ka Ministru prezidentam jātiecas veidot kabineta sastāvu, kura locekļi pilnvērtīgi spēj veikt pienākumus no pirmās darba dienas.
Iekšlietu ministri nevērtēšu kā nepiemērotu amatam, ņemot vērā augsto intelektu, zināšanu līmeni, enerģiju, ar kādu viņa iesaistījusies darbā, bet visu uzreiz grūti aptvert līdz šim neiepazītā jomā.
Ja Golubeva ar ko ieies vēsturē, tā nebūs austrumu robežas izbūve, jo pēc grafika redzams, ka to nepaspēs. Bet viņai ir unikāla iespēja palikt atmiņā kā Policijas akadēmijas atjaunotājai. To paveikt jaunā veidolā ir visi priekšnoteikumi.
Pirmais, ka izglītības sfēra ir atbilstīga viņas kompetencei. Otrs noteikums – ja ministres politiskā aizmugure sniegs pilnu atbalstu, pēc pagājušiem vairāk nekā desmit gadiem pēc akadēmijas likvidācijas policistu apmācību būs iespējams atjaunot augstā līmenī.
Iepriekš Ģirģena kungs bija ceļā uz policijas augstskolas atjaunošanu, tagadējā ministre to redz mazliet citādāku?
Ģirģenam trūka partijas politiskā atbalsta, un nebija izstrādāts augstskolas juridiskais modelis.
Tagad ir plāns veidot apmācību “konsorciju” no akadēmijas apmācību pārņēmēja – Stradiņa universitātes, papildinot ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes spēkiem un uz Policijas koledžas bāzes, kur atradīsies studiju vieta. Tas ir kā trīs personas, katra ar savām prasmēm, izveidotu akciju sabiedrību.
Kā ir ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) – vai korupcijas apkarotāji nav kļuvuši pārāk bezzobaini? Pa Daugavu peldināja finiera aisbergus, bet lielās zivis neķer, medicīniskos iepirkumus nekontrolē?
Nē, krīzes laika iepirkumus caurskata, bet procesus nereklamē. Neaizmirsīsim, ka uz priekšu virzās daudzās Rīgas domes un tās uzņēmumu lietas, kur vajadzēja sagaidīt juridiskās palīdzības dokumentus no ārzemēm. KNAB gan nav NDK, tā sakot, “klients”…
…bet Jēkabs Straume nokļuva biroja vadībā jūsu premjerēšanas laikā.
Jā, un tomēr vīlies viņā neesmu. Straume nav bungu rībinātājs, neaicinās svētdienas TV raidījumus uz “karstām” aizturēšanām. Var piekrist, pašreiz uzkrītoši daudz ir sabiedrības skatījumā “maziņās lietas” – par to jāuzdod jautājumi.
Kāpēc ZZS priekšvēlēšanu gadā nav aktīvākā opozīcijā, kāpēc nerīkojat protestus pret Kariņa–Levita režīmu, kāpēc jums nav “rododendrs”?
Ik pa brīdim iesaucamies, redzot valdības kļūdainas rīcības, bet nelaime ir, ka daļa ZZS pārstāvju bijuši visādās varas pozīcijās pie lēmumu pieņemšanas.
Tad dominē pārliecība – šodien esi opozīcijā, bet nevajag bļaut par to, ko vispār nevar izdarīt.
To ievēroju es, Bergmanis, Augulis, bijušie valdības locekļi – nevajag prasīt utopijas, nevajag vadīties pēc principa “jo sliktāk, jo labāk”.
Ainārs Šlesers arī bijis augsts valdības amatvīrs.
Bet viņam arvien gribējies pievērst uzmanību sev, un tam viņš izmanto katru iespēju.
Vai nākotne rādās pozitīvās krāsās – ZZS atkal atgriežas pie varas?
Jā, lasīju Jura Pūces interviju “Latvijas Avīzē”, sapratu – viņa apvienībai nekas nav pretim. Mums gan svarīgāki šķiet pašu mājasdarbi. Jāmobilizējas vēlēšanām. Izskatās, esam saglabājuši elektorātu reģionos.
Ja domājat pašvaldību vēlēšanās gūto atbalstu, atgādināšu, ka nereti nacionālā mērogā cilvēki balso citādāk.
Plusiņu var iedot pašvaldības mērs, vadība – sauksim tās par rekomendācijām. Tas lielai daļai iedzīvotāju liek domāt.
Cilvēki mēdz mosties mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām. Izberzē acis, paskatās apkārt – vietējā vara labi strādājusi, kāpēc šo spēku neatbalstīt arī valsts līmenī?
Bet taisnība, ne vienmēr notiek šāda korelācija.
Kā piedabūsiet savus atbalstītājus atnākt līdz iecirkņiem, ja pašvaldības devās vēlēt trešdaļa balsstiesīgo?
Tiešām slikti, ka sabiedrības noskaņojums rāda – ja vēlēšanas būtu rīt, balsot aizietu mazāk par 30%. Jo mazāk balsotāju, jo lielākas iespējas balsīm dalīties. Kādiem spēkiem var izdoties mobilizēt un aktivizēt nelielu atbalsta grupu, kamēr pamatmasa, kam jānosaka valsts nākotnes kurss, vēlēt neaiziet.
Rezultātā – sašķelts, sadrumstalots parlaments. Ne velti saka – ceļš līdz vēlēšanām politiķiem iestiepjas četru gadu, visa cikla garumā.
Lielajā bildē ZZS var piedāvāt pragmatisku, konservatīvu nostāju, neizjaucot līdzsvarus, kādi valstī ir.
Atskatoties uz laiku, kad bijām valdībā, jāteic, vairāk runājām par cilvēkiem tuvākām prioritātēm un risinājumiem. Jā, kopainu mainīja kovids.
Jebkādai valdībai būtu grūti šai situācijā tikt cauri sausām kājām, bez popularitātes zudumiem.
Tāpēc, ka jebkuru lēmumu vieni atbalstīs, otri būs rokām, kājām pret. Tomēr šodien redzam haosu, nesaprotamus lēmumus.
Nākamais, ko varam piedāvāt, ir profesionāla komanda. Arī jauni līderi, piemēram, Viktors Valainis.
Kurš būs apvienības premjera kandidāts? Raimonds Bergmanis esot atteicis.
Vēl jāpēta, bet socioloģija parāda katrā vēlēšanu apgabalā izveidojušos līderu pulciņu. Tā kā viens nav karotājs, debesīs vienu necelsim. Nāksim ar vienotu kampaņu, ar pirmajiem numuriem reģionos.
Aptaujas liecinot, ka daudzi no Latvijas iedzīvotājiem vēlas par premjeru Aivaru Lembergu…
Tā ir specifiska piekritēju auditorija. Aivaru joprojām grib tie, kas saka – “bet paskatieties, kāda ir Ventspils!”, grib stingrās rokas atbalstītāji, krievvalodīgie, no kuriem daļa varbūt nemaz nezina Lemberga šābrīža atrašanās vietu. Atbalsta bāzes eksistenci noliegt grūti. Taču tā netiks izmantota.
Cilvēki ir nedrošībā par rītdienu, kā tiks galā ar inflāciju, kuras kāpums draud sasniegt divciparu skaitli, kā spēs norēķināties par elektrību un gāzi. Vai valdībai nevajadzēja straujāk reaģēt, meklēt palīdzības risinājumus?
Vajadzēja. Vērsos pie atsevišķiem paziņām valdībā, jo man saglabājušies labi kontakti ar bijušo Igaunijas premjeru, tagad spīkeru Ratasu. Tallinā valdība komunikāciju ar iedzīvotājiem sāka jau septembrī, aktīvi iesaistījās, kamēr mūsu valdība nebija gatava alternatīvam piedāvājumam.
Atbalsts nāca pārāk gausi. Latvijas cilvēkiem būs jāpārziemo bez optimisma. Labā ziņa – paredzu, ka vasarā energoresursu cenas atgriezīsies daudzmaz vecajās sliedēs, otrreiz pasaule diez vai kāps uz tāda grābekļa.
Ko jūs būtu darījis, būdams premjers?
Nav citas izejas kā meklēt spilvenus, kompensāciju mehānismus, lai trieciens patērētājiem nebūtu tik graujošs. Tas ir tas, ko Igaunija sāka risināt vasaras beigās, nevis kā Latvijā, kur vēl diskutē, kad saņemti un jau samaksāti pirmie milzīgie rēķini. Budžetu apspriežot, iesniedzām priekšlikumus – vismaz PVN uz apkures sezonu valdība jau nu varēja samazināt.
Pašvaldību savienības vadītājs Kaminskis saka – esot īss laika sprīdis, kad valdībai būšot jāskatās pēc papildu atbalsta pasākumiem.
Domāju, tā notiks. Kad nosvinēts jaunais gads, īstās grūtības tikai sākas. Attiecībā uz apkuri parādos nokļūs skolas, slimnīcas, pašvaldības, jo izdevumu pieaugums nav iekļauts budžetā. Tuvākie trīs četri mēneši būs smagi.
Pieņemu, valdību par to mizos vairāk nekā par nesekmēšanos ar pandēmijas apkarošanu.
Vai var vērtēt sasniegumus un neveiksmes administratīvi teritoriālās reformas sakarā? Ko pusgads parādījis, pa jaunam saimniekojot, piemēram, daudz lielākā Valmieras novadā?
Ar jaunām, lielākām vietvarām ir kā ar mājām. Pašvaldības, kuras sāka celt no pamatiem, rindojot profesionālus cilvēkus zemākos pārvaldes posmos, saprātīgi kārtojot struktūrvienības, strauji attīstās. Valmiera gudri rīkojās. T
ā būvē jauno novadu, pārvilinot vienu otru pieredzējušu kadru arī no ZZS, zinot, ka viņš ir stabils saimnieks, uz lokālo partiju. Tur sliktāk nevar būt! Turpretī pašvaldībās, kur pēc apvienošanās sākās politiskie cīniņi, atliekot malā organizatoriskos pārkārtojumus, izaugsme nebūs ātra.
Analizējot reformu, jāatzīst – iedzīvotājiem kā nu kur laimējies ar vadību.
Taču plašāk vērtēsim nākamgad 1. janvārī.
Vai Nacionālās drošības komisijas uzmanību saistījis 2,1 miljona eiro kukuļa piedāvājums Rīgas domes vadības pārstāvim Mārtiņam Kossovičam no “Progresīvo” partijas?
Paskaidrojumu nevienam neesam prasījuši. Ir degošākas lietas, ar ko komisijai jānodarbojas. Kiberuzbrukumu draudi, valsts drošība, arī darījumi ar kriptovalūtām, par ko esam ieinteresējušies pēdējā laikā. Katram no mums internetā ik dienu ir dažādi piedāvājumi, piemēram, no Nigērijas.
Izrādās, arī Rīgā dzīvo bagāti cilvēki, kaut gan par potenciālo kukuļotāju nav zināms, vai viņš dzīvē maz redzējis tādu naudu. Iespējams, KNAB ir vairāk zināms, nekā publiski vēstīts.
