Latvijas ceļi iet bojā? Saruna ar Ivaru Pāži 0
“Latvijas Avīzē” viesojās VAS “Latvijas ceļi” valdes priekšsēdētājs Ivars Pāže. Ar viņu sarunājās Ivars Bušmanis un Atis Jansons.
– Satiksmes ministrijas nesen Ministru kabinetam iesniegtais ziņojums liecina, ka Latvijas ceļu stāvoklis kļuvis kritisks, un tikai steidzamas pārmaiņas šīs tautsaimniecības nozares finansēšanā var stāvokli uzlabot.
Ivars Pāže: – Katrs lats, kas nav ielikts ceļos tagad, nes zaudējumus, kas nav salīdzināmi ar banku aizdevuma procentiem. Pieci procenti gadā (banka) dubulto summu 20 gados. Šeit tas process notiek daudz straujāk. Ceļu sabrukšanas laiks ir īsāks. Ja tajos neiegulda savlaicīgi, tuvā nākotnē būs jāmaksā trīs un četras reizes vairāk.
– Jūs rēķināt visas sekas kopā – arī braucēju auto ekspluatācijas izmaksas?
– Protams. Lai gan jau ar ceļu sabrukšanu vien pietiek. Šādas ikdienas bojāti auto ir piedevas.
– Latvijā tiek lietots termins “ceļu remonts”. Par tādu “uzturēšanu” vai “saglabāšanu”, šķiet, neviens nemaz nerunā.
– “Uzturēšana” ir citur pašsaprotama, pie mums finansējuma trūkuma dēļ novārtā pamesta nepieciešamība. Mums tagad (savu naudu dodot) to atgādina Eiropa.
Šķietams nieks – ceļmalu appļaušana. Skaidrs, ka tas būtu jādara četras piecas reizes gadā. Mums iznāk nauda Jāņiem – svētku noskaņai un rudenim – lai neveidotu kūlas perēkļus. Grāvju tīrīšana – ūdens taču ir ceļa pamatnes un seguma lielākais bojātājs. Ceļiem ir divi ienaidnieki – ūdens un naudas trūkums. Mums vajadzētu kādus 20 – 30 miljonus, lai valsts autoceļu grāvjus sakārtotu. Tad vairākus gadus šīs problēmas nebūtu.
Eiropa kategoriskā formā liek darīt nepieciešamo. Piemēram – ļoti labā stāvoklī esošs ceļa posms pie Lilastes. Nākamajā gadā mums OBLIGĀTI tur jāatjauno virskārta. Aiznākamajā gadā – līdzīgi darbi jāveic pie Tūjas.
Bet blakus ir ceļš Tūja– Limbaži, kuru Eiropa nav finansējusi, Latvija arī ne, tur vienkārši nekas gadu gadiem nav darīts. Pamēģiniet tagad sabiedrībai izskaidrot, kāpēc labots tiek labais, bet sliktajam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība.
Eiropa pieprasa savas ieguldītās naudas saglabāšanu. No Tūjas uz Limbažiem Eiropa neko neprasa. Paši nemaksāsim. Neko nedarīsim. Līdz vēl viens ceļš sabruks pilnībā…
– Nu, finansisti jau nevar sadalīt vairāk, kā tie paši uzņēmēji nopelnījuši…
– Mazliet citādi gan. Par ceļiem faktiski maksā visi, kas pa tiem brauc. Transporta nodoklis, degvielas akcīzes nodoklis. Tā sauktais ceļu fonds. Latvijā tāds tika izveidots 90. gados. Bet likvidēts 2004. gada 1. janvārī. Aizvietots ar pārpalikuma principu. Ja nu kopējā budžetā kas atliks, iedosim.
Analoģija – “LMT” un abonentu maksājumi. Kurš vairāk runā, tas vairāk maksā. Vai tur visi uzņēmuma ienākumi tiek ieskaitīti budžetā? Nē. Ja tiktu – mūsu sakari būtu tikpat bēdīgā stāvoklī kā ceļi, kur arī akcīzi vairāk maksā tas, kurš vairāk brauc, bet ceļu uzturēšana nez kāpēc “solidāri” uzkrauta pamatbudžetam.
– Ministrs Ronis, ministrs Vilks – abi nupat teikuši, ka nekādu speciālu fondu nebūs, bet braucēju maksātā nauda tomēr tikšot “iezīmēta” un ceļu uzturēšanai nodota.
– “Iezīmēta” jau varbūt tiks, bet vai pietiekamā apjomā. Droši zinu, ka valstī iekasētā degvielas akcīzes nodokļa summa aptuveni būtu pietiekama ceļu uzturēšanai.
– Pēdējos mēnešos tiekoties un runājot ar ceļu būvētājiem, uzdodot jautājumus par ceļu finansējumu Latvijā dažāda ranga politiķiem un vēl avīzes lasītāju balsis klausoties, protams, radies iespaids, ka viņi, lūk, neko jēdzīgu neprot uzbūvēt, dod kaut miljardu, tāpat bez jēgas iztērēs… Kāpēc kaut vai ES kvalitātes pretenziju (nemaz ne tik apjomīgu, kā izskanēja medijos) gadījumā netika nosaukti konkrēti uzņēmēji, konkrēti vainīgie?
– Par vienu daļu pretenziju vēl varētu strīdēties – ne vienmēr vainīgi esam mēs vai mūsu partneri ceļu būvētāji. Latvijā jau labu laiku gandrīz nenotiek kravas transporta svara kontrole. To naski zēni izmanto, un ar pārkrautiem baļķu vedējiem vai pašizgāzējiem ir iespējams sabojāt pat ļoti labi būvētu jaunu ceļu. Nu nekādi šādas slodzes nevar izturēt padomju laikos būvēti ceļi (tādu mums ir daudz) , kam kapitāla rekonstrukcija nav veikta, vien labākajā gadījumā virskārtas atjaunošana.
Ir, protams, vietas, kur jau projektēšanas laikā acīmredzot vajadzēja paredzēt, piemēram, pastiprinātu segumu izveidošanu bremzēšanas zonās. Kvalitatīva projektēšana brīva tirgus apstākļos (lētākais piedāvājums) vispār ir problēma, kuru mēģinām risināt, nosakot stingrākus konkursu dalībnieku atlases principus, projektēšanas gaitu pastiprināti kontrolējot.
Par izpildītājiem – kļūdas viņiem gadās. Tās prasām novērst. Gan darbu gaitā, gan garantijas laikā. Taču ļaunprātīgas atkāpes no kvalitātes standartiem nav konstatētas. Būvuzraugi nav “LVC” darbinieki. Arī viņi tāpat kā projektētāji un būvētāji tiek izraudzīti atklātos konkursos. Cenšoties realizēt lētāko piedāvājumu, gadījās, ka šāds censonis būvuzraugs mēģināja vienlaikus uzraudzīt mūsu objektu Terehovas apkārtnē, Liepājas domes pasūtījumu un objektu Limbažos. Pret šādu nereālu “aktivitāti” sākām drastisku cīņu – līdz pat sertifikātu noņemšanai. Tagad uzraugi objektos reāli ir. Kvalitāte uzlabojas. To atzīst arī “Autoceļu Avīzes” gada balvas žūrijā pieaicinātie eks-perti no citām valstīm.
Gadās, ka defektus rada celtniekiem piegādāto materiālu kvalitāte. Katra šķembu vai grants krava pārbaudīta netiek. Un reizēm piegādātājs pagrābj kaut ko karjera prasībām neatbilstošajā slānī. Gadās, ka vagons piegādātā bituma nav viendabīgi kvalitatīvs. Gadās, ka problēmas ražotājam bijušas ilglaicīgākas, un visi vienas vasaras objekti, kuros izmantots šis materiāls, ir ar defektiem. Atkal – nez vai tā ir ļaunprātība. Bet cieš būvētājs, kuram pēc līguma materiālu kvalitāte regulāri jākontrolē. Un nozares prestižs, protams.
Darbs nepiemērotos laika apstākļos? Pabeigta objekta nodošana parasti ir diezgan ilgs process, kas, lai gan darbi pabeigti jau septembrī, mēdz ievilkties nākamajā gadā. Kontrole no mūsu puses ir stingra, neiztiek bez strīdiem un savstarpējiem apvainojumiem. Aizturam galējo apmaksu, šo to liekam labot.
Ceļa nodošana februārī – tā mēdz gadīties. Tas, protams, nenozīmē, ka asfaltēts tiek ziemā…
– Un tomēr, arī finanšu ministrs saka, ka mēs ceļus būvējam dārgāk nekā kaimiņi…
– Pieļauju, ka šādos paziņojumos tiek pavirši jaukti dažādi darbu veidi. Ir taču vienkārša virsmas apstrāde, ir padziļināti remonti ar pamatnes pilnīgu vai daļēju nomaiņu, ir grants ceļu asfaltēšana utt. Mēs ar kaimiņu kolēģiem regulāri apmaināmies ar informāciju, un varu apgalvot, ka viena veida darbu izcenojumos būtisku atšķirību nav.
Ja kur ir būtiska atšķirība starp Baltijas valstīm, tas ir ceļu uzturēšanas finansējuma apjoms. Lietuvieši, piemēram, katram savam kilometram pēdējos astoņos gados ir atvēlējuši par tik vairāk, ka šīs naudas pietiktu jaunai asfalta kārtai. Un vēl viena savlaicīgi uzklāta asfalta kārta ir lielisks ieguldījums nākotnē. Vācijā, šādi saimniekojot, daudzi ceļi jau kļuvuši tikpat kā nesagraujami, gandrīz mūžīgi, jo asfalta biezums sasniedz 40 cm. Šo ceļu konsekventi iet kaimiņi igauņi – viņu atjaunota seguma kilometru skaits pēdējos gados pārsniedz mūsējos skaitļus vairākkārt.
Bet latvieši… Un nav jau runa par nepietiekamu finansējumu vien. Atsevišķi pilsoņi reizēm ir izdomas bagātas un fantastiski alkatīgas bremzes jaunbūvju trasēs. Ja privāta zeme vajadzīga visai valstij nepieciešamam ceļam, saimnieks noteikti uzskrūvēs tās cenu līdz debesīm.
Atradīs advokātus, sagādās fiktīvus ķīlas līgumus, darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai izspiestu no mums visiem iespējami daudz. Reizēm viņi spēj pat veselu lielu projektu uz ilgu laiku apturēt.
– Viena vai otra valdība var gadīties tuvredzīga, sak, netīrīsim zobus, jo naudas birstītei nav. Vēlāk pirksim simtreiz dārgākas protēzes. Bet te – 20 gadu tuvredzības? Vai ir bijuši gaišāki brīži?
– Nu… ja nu vienīgi tā sauktie treknie gadi. Tad vienkārši naudas kopējā katlā bija vairāk. Lai gan tad darbaspēks bija dārgs, un beigās paveiktā apjoms nemaz tik ievērojami neatšķīrās.
Visām valdībām ir bijis visvieglāk taupīt uz ceļu rēķina. Kā nesenā intervijā teica viens no autoceļu nozares uzņēmējiem – ceļi jau nebrēc pēc naudas kā pensionāri vai skolotāji… Mēs lēnītēm brauksim un pukstēsim. Tiksim pieradināti (jau esam?) pie domas, ka ne jau nepietiekamā finansējumā vaina, bet gan būvētāju prasmes un godprātības trūkumā.
Nu nedrīkst taču vēl 20 gadus uzskatīt, ka “ceļi jau kaut kā izturēs”. Neizturēs. Viens otrs kādreiz asfaltētais jau ir pārvērties par ceļu bez seguma.
