Latvijas “boksa mohikānis”. No boksa leģendas atvadoties… 3
8. novembrī Mūžībā aizsaukts starptautiskais sporta meistars boksā, Eiropas kausa ieguvējs, PSRS izlases ilggadējs dalībnieks Andrejs Dolgovs.
Viņš bija arī leģendāro bokseru – latvieša Aloiza Tumiņa un lietuvieša Ričarda Tamuļa – draugs un cīņu biedrs tajā pašā svara kategorijā. Savā vēlākajā trenera darbā Dolgovs izaudzinājis vairākas Latvijas bokseru paaudzes.
Man bija gods būt vienam no viņa draugiem, un mūsu draudzība aizsākās tālajos PSRS „Darba rezervju” izlases laikos.
Andrejs bija lielisks runātājs, un mazu daļu no viņa “bokšķernieku” stāstiem esmu ietvēris grāmatā „Ringa piektais stūris”:
“Kāds pusaudzis, būdams profesionāli tehniskās skolas audzēknis, tika nosūtīts uz rūpnīcu praksē, bet viņš vienlaikus bija arī sportists, kurš laiku pa laikam devās uz sacensībām, no kurām atgriezās ar zelta medaļu.
Nākamajā dienā jaunizceptais čempions devās uz “dzimto” rūpnīcu, kur tika sagaidīts ar pienācīgu cieņu, jo kāds bija lasījis avīzi ar jaunākajām sporta ziņām.
Bet vienam baiga paskata tēvainim kaut kas nepatika. Viņš abām rokām ieķērās gaviļniekā un izbiedēto medaļnieku parāva gaisā, burkšķēdams: “Es ar tādiem čempioniem darbagaldu slauku!” Būtu viņš patrāpījies Dolgovam ceļā vēlāk!
Bet vēlāk bija tā.
Dolgovs aizvadīja 228 cīņas, no tām – 214 uzvaras. Bija PSRS izlases kapteinis, vienīgais no Latvijas bokseriem, kuram piešķirts starptautiskas klases sporta meistara nosaukums.
Kad Andrejs pirmo reizi ieradās boksa zālē, treneris negribējis viņu pieņemt, pamatodams savu atteikumu ar to, ka Dolgovam esot pārāk mazs svars.
Tieši tobrīd blakus atradies treneris Žanis Dzenis, kurš teicis: “Viņš ir jāņem, jo viņam ir lielas pēdas, pēc dabūtā sitiena būs vieglāk nostāvēt kājās…”
Bet pēdas īpaši lielas viņam bija tāpēc, ka Andrejam kā devītajam dēlam ģimenē pašam savu čību nebija. Viņš tās bija aizņēmies no vecākā brāļa. Par viņa pirmo treneri kļuva Imants Enkūzis.
Dolgovu var droši nosaukt par “boksa mohikāni”, kurš Latvijā viens no pēdējiem demonstrēja īsti skaistu un tehnisku boksu. Tagad Andrejs Dolgovs strādā par treneri. Patiess prieks ar viņu satikties, jo līdz ar viņa ierašanos vienmēr sākas smiekli un jautrība.
Kādā tikšanās reizē, ieraudzījis man rokās fotogrāfiju, kurā viņš bija kopā ar Ričardu Tamuli, Dolgovs paziņoja, ka viņam liekoties, ka esot beidzies klusēšanas laiks Tamuļa lietā.
Proti, savas karjeras sākumā Dolgovs ringā ticies ar tolaik nepārspējamo lietuvieti Ričardu Tamuli. Dolgovs enerģiski meties pierādīt, ka arī nav nekāds mazais bērns, bet pieredzējušais Tamulis viņu visu laiku kavējis, traucējis un vēl čukstējis ausī: “Andrus, palauk! Palauk, Andrus! Pagaidi, Andrus, kur tu steidzies? Vēl tikai otrais raunds, mums vēl tik daudz laika.”
Dolgovs ar katru brīdi palicis niknāks un niknāks, līdz vienu brīdi, kad Tamulis no viņa atlaidies, zvēlis…, un Tamulis bijis beigts un pagalam.
Visi klātesošie ļoti izbijušies – kas nu būs? Jauniņais nokautējis meistaru! Bet notikušo neviens nevarēja grozīt, tikai Dolgovam tika aizliegts lielīties un jelkad par šo notikumu runāt!
Kad zvanu Andrejam un jautāju, kā klājas, jau iepriekš zinu atbildi – nesagaidīsi! Ko īsti? Gaušanos? Sūdzēšanos? Nu, protams, ne. Tādas lietas no šī dzelžainā optimista nesagaidīt.”
Lai lielajam optimistam vieglas Aizsaules gaitas. Līdzjūtība ģimenei un plašajai draugu saimei.
