Latvijas balto sola sargāt, cik spēka 2
Latvijā tikai divās saimniecībās audzē vietējās Latvijas baltās šķirnes cūkas. Abas saimniecības atrodas Āfrikas cūku mēra apdraudētajā teritorijā.
No kādreiz plašās Latvijas baltās cūku populācijas atlikušas vairs tikai 59 sivēnmātes un tikai viena no tām ir 100% tīršķirnes Latvijas baltā, pārējām ir arī neliels citu šķirņu piejaukums. Desmit sivēnmātes mīt Smiltenes novada Bilskas pagasta SIA “Druva” ganāmpulkā un 49 – Dagdas novada Svariņu pagastā Viktorijas Spilas saimniecībā.
“Pie mums pagaidām neviens nav bijis, gaidām un ar paniku skatāmies uz katru nepazīstamu tālruņa zvanu. Ministrs gan teica, ka visas esot jākauj nost, ceru, ka tā nebūs. Esam aplecinājuši cūkas zemniekiem Alūksnē, Valmierā, bet nu jau neviens vairs nepirks. Mums pagaidām nav aizliegts izvest dzīvniekus no novietnes, tomēr zemniekiem nav skaidrības, vai cūkas vēl drīkstēs turēt,” emocionāli stāsta SIA “Druva” zootehniķe Rasma Plakane. Viņas cūku fermā ir 50 sivēnmātes, no kurām desmit ir Latvijas baltās šķirnes. Tostarp arī astoņus gadus vecā Gina, kas ir vienīgā tīršķīrnes Latvijas baltā sivēnmāte.
Gina dzimusi 2006. gada 5. decembrī. Intensīvās audzēšanas kompleksos sivēnmātēm parasti ir četri pieci sivēni metienā, bet Gina sivēnus pasaulē laidusi jau 12 reizes – kopā 145 pēcnācējus. Jaunībā sivēnu skaits metienā bijis lielāks, pat piecpadsmit, tagad vidēji desmit, kas vidējo auglības rādītāju samazina. Rasmas kundze uzsver, ka Latvijas baltā ir izteikta mātes šķirne un pretstatā Landrases cūku mātēm nav tik stresainas. “Ļoti labas mātes, pienīgas un mierīgas. Landrases cūkas viena otra ir ļoti dusmīga, nervoza, Latvijas baltās nekad!”
Mazās populācijas dēļ ir grūti atrast Latvijas baltās šķirnes kuili, ar ko Ginu un citas Latvijas baltās cūkas aplecināt, lai iegūtu tīršķirnes sivēnus. Rasmas kundze sadzinusi pēdas Drustos Ginas dēlam – trīsgadīgajam kuilim ir 87% Latvijas baltās asinība. Viņš ir izcilā kondīcijā, vesels, diemžēl viņu no saimniecības nevar nekur aizvest, jo kuilis atsakās atstāt aizgaldu. “Raksturs tāds – sarkanas acis, pārskaitās, četri vīri nevarēja pierunāt.” Tā ideja kuili aizvest uz Viļānu selekcijas staciju izgāzusies. Arī spermu paņemt pagaidām no viņa nav izdevies. “Tagad domāju, kad viss pāries, vienu jauno cūku došu saimniecei, lai viņa aplecina ar to kuili, viņa man dos sivēnus un es viņai pretī cūkas nobarošanai. Tā mēs esam vienojušies, bet tagad visus šos plānus apturēja cūku mēris.”
Pirms gadiem četrdesmit piecdesmit Latvijā audzēja tikai Latvijas baltās, tomēr intensīvā lauksaimniecība spieda cūkaudzētājus no mūsējās atteikties. Un ne jau tikai biezā speķa dēļ, kas Latvijas baltajai ir vairāk nekā citām cūkām (pat 13,7 mm). Mūsu cūkas arī lēnāk aug un karbonādes iznākot mazāk. “Druvā” gan neuzskata, ka Latvijas baltās audzēšana radītu zaudējumus.
“Mūsu šķirnei ir labāka sivēnu saglabājamība, zemnieki pēc šiem sivēniem pat stāv rindā, sakot, ka šai gaļai vismaz uz pannas eļļa nav jālej klāt,” Latvijas balto slavē cūkaudzētāja.
Latvijas baltajām sivēnmātēm dzīvsvars parasti ir 240 kg, Gina ir nedaudz smagāka. Paši nesvērām, bet Rasmas kundze teica, ka esot apmēram 270 kg. Vecenīte ir labdabīga raksturā un joprojām ļoti žiperīga, tāpēc vēl nav atmestas cerības, ka izdosies viņu apsēklot vai aplecināt vēl vienu reizi.
Lai saglabātu nākamajām paaudzēm
Latvijas lielākā Latvijas balto cūku audzētava ir Dagdas novada Svariņu pagastā, kur jau divus gadus noteikta karantīnas aizsardzības un uzraudzības teritorija klasiskā cūku mēra dēļ. Arī saimniece Viktorija Spila par vietējo šķirni stāv un krīt, taču nu Āfrikas cūku mēra dēļ noteiktā cūku tirdzniecības lieguma dēļ viņai var sākt trūkt apgrozāmo līdzekļu barības iegādei.
“Latvijas baltās ir mana sirdslieta,” saka V. Spila. “Tā ir mūsu vietējiem apstākļiem piemērota cūka, ļoti pieticīga, patīkama un pat mīļš dzīvnieks. Man roka neceļas viņas iznīcināt. Tās faktiski ir pēdējās pārstāves gadu gaitā Latvijā izkoptajai šķirnei un ļoti gribētos to saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Mēs cenšamies ievērot visas drošības prasības, ceru, ka mums laimēsies izvairīties, bet epidēmija ir ļoti spēcīga.” Viktorija ir veterinārārste, tāpēc viņa notiekošo spēj novērtēt ar skaidru prātu.
Vaicāta, ko no visām biodrošības prasībām ir grūtāk ievērot, Viktorija saka, ka, viņasprāt, sarežģītākais un dārgākais ir nodrošināt, lai kūtsmēsli nenonāktu apkārtējā vidē. Tas nozīmē, ka nepieciešama betonēta kūtsmēslu krātuve, no kuras nenotiek nekādas izplūdes.
“Mums patlaban ir palicis ļoti daudz sivēnu, jo pārdošana ir aizliegta. Man ir arī trīs Latvijas baltie suķi. Ja ierobežojumi turpināsies, šī populācija kļūs vēl lielāka. Vietas novietnē pagaidām pietiek, taču bažas rada barība. Lai turētu nobarojamos dzīvniekus, nepieciešami ieguldījumi, taču dzīvnieku aprite šobrīd ir apturēta un saimniecībā nauda no pārdotajiem sivēniem neienāk. Mums pagaidām mazliet naudas ir, mēs vēl nekliedzam, strādājam, vērojam, kas notiek, bet par to, kas būs, bail pat domāt. Tagad vissvarīgākais ir nodrošināt biodrošību un nosargāt saimniecību, kamēr infekcija beidzas. Ja mēs izturēsim, tad cīnīsimies. Tagad esam nogaidošā, saspringtā situācijā. Visi ir ļoti uzmanīgi, ka tik neievazātu sērgu, satraukti reaģējam uz katru plankumiņu, katru šķaudienu.”
Viktorijas saimniecībā nav tīršķirnes Latvijas baltās, jo populācija ir tik maza, ka to nav izdevies saglabāt. Pēdējā laikā sadarbībā ar Cūku ciltsdarba centru veikts intensīvs darbs, lai pakāpeniski iegūtu tīršķirnes cūkas, taču cūku mēra izplatība šo darbu pagaidām ir apturējusi.
Latgalē pēdējos gados Latvijas baltās sivēni atkal ir pieprasīti. “Cilvēkiem ļoti garšo. No šīs gaļas iznāk garšīgas ruletes, kūpinājumi un citi izstrādājumi, jo gaļa nezaudē sulīgumu. Atbrauca ciemos radinieki no Pēterburgas, pie gaļas bija tikai ķiplociņš, sāls un pipari – viņi lūdza atklāt receptes noslēpumu. Vienīgais noslēpums – Latvijas baltās cūkas gaļa! Cilvēki jau pat aizmirsuši, kā garšo īsta gaļa, kā tā smaržo!” stāsta Viktorija.
Valsts nav aizmirsusi
Cūku ciltsdarba centra direktore Dzintra Lejniece atklāja, ka Āfrikas cūku mēra iespaidā par Latvijas balto cūku genofondu nav aizmirsts un šobrīd tiek izstrādāti vairāki rīcības varianti, lai šķirni saglabātu. Lai palīdzētu saimniecībām noturēties virs ūdens, kamēr atjaunojas naudas kustība, varētu atbalstīt arī ar subsīdiju piešķiršanu.
Latvijas baltā nav gluži ulmaiņlaiku šķirne, jo tā reģistrēta tikai 1967. gadā un radusies, vietējās cūkas uzlabojot ar Jorkšīras šķirni. Diemžēl, radikāli mainoties cūkgaļas patēriņa paradumiem, kā arī brucelozes iespaidā Latvijas baltās no mūsu ganāmpulkiem ir gandrīz izzudušas.
Atgādināsim, ka 2010. gada septembrī vajadzēja izkaut ar brucelozi inficēto “Avoti M” balto cūku ganāmpulku Talsu novada Ķūļciema pagastā – gan sivēnmātes un tikko dzimušos sivēnus, gan barokļus un kuiļus – kopskaitā 3054 dzīvniekus.
