“Latvijas Avīzei” – jau 6000 numuru 1
1988. gada 9. janvārī, pirms 30 gadiem, “Lauku Avīze”, ko mūsdienās sauc “Latvijas Avīze”, pirmoreiz devās pie lasītājiem. Šā gada sākumā, svinot laikraksta trīsdesmit darba gadus, vētījām ne tikai savu žurnālistisko veikumu, bet arī to, kādus svarīgus notikumus esam piedzīvojuši Latvijas politiskajā, saimnieciskajā, kultūras un citās jomās. Kopā ar jums, lasītāji, atlasījām, jūsuprāt, nozīmīgākos 30 notikumus, kas ietekmējuši dzīvi Latvijā un ir ļaužu atmiņās joprojām. Šie notikumi tika atspoguļoti arī mūsu laikraksta lappusēs. Raugoties uz avīzes” vēsturi, mēs redakcijā esam pārliecināti, ka viss labais, ko veikuši “LA” darbinieki, sakņojas apziņā, ka veidojam avīzi lasītājiem. Īpašs prieks par tiem lasītājiem, kuri atraksta vai piezvana un piemin: “Lasu jūs kopš pirmā numura!” Tātad iznāk, ka dažs lasītājs lasījis vai visus seštūkstoš numurus! 6000 numuru – tas ir daudz vai maz? Salīdzinājumā ar kādiem pasaulē pazīstamiem izdevumiem, kas varbūt iznāk jau 100 gadu, tas nav daudz. Taču no latviešu avīzēm tik lielu skaitu retā piedzīvojusi. Ar to lepojāmies jau pirms četriem gadiem, kad iznāca 5000. numurs, un varam turpināt lepoties. Turklāt mūsu avīze joprojām ir visvairāk abonētā no dienas avīzēm Latvijā. Par to īpaši jāpriecājas laikā, kad informācijas iegūšanai cilvēki arvien vairāk izvēlas iegūt ziņas nevis no papīra formāta izdevumiem, bet gan ar datoru, telefonu starpniecību. Šajās lappusēs man nācās atbildēt uz “LA” bijušā darbinieka jautājumu – cik ilgi vēl pastāvēs avīze papīra formātā? Te varu atkārtot viņam atbildēto – forma nav būtiskākais, svarīgākais ir žurnālista radītais saturs. Un to var publicēt gan uz papīra, gan digitālajā vidē. Galvenais, lai žurnālista vēstījums sasniedz lasītājus. Un visbūtiskākais – lai sabiedrība pieprasītu un vēlētos lasīt labu žurnālistiku. Vienalga kur – uz papīra, datorā, telefonā vai televizorā.Pārvēršot laikraksta numuru skaitu lappusēs, virsrakstos, vārdos un burtos, lēšam, ka šajos 30 gados nodrukāts vairāk nekā simttūkstoš lappušu, ap pusmiljona virsrakstu, miljoniem vārdu. To radījuši, apstrādājuši žurnālisti, korektori, maketētāji, fotogrāfi, karikatūristi. Trīsdesmit gados “LA” radīšanas procesā bijuši iesaistīti ap tūkstoti cilvēku. Protams, darbinieki ir mainījušies gadu gaitā. Bet šajā reizē uzrunājām bijušos kolēģus, kas reiz pastrādājuši žurnālistikas (vai ar to saistītā) maizē “Lauku Avīzē” vai “Latvijas Avīzē”, tagad atraduši nodarbi citā jomā.Katram no viņiem lūdzām atcerēties kādu spilgtu notikumu, stāstu no darba dzīves “LA”, kā arī devām viņiem šādu iespēju – izvēlēties kādu “LA” darbinieku un gluži kā intervijā uzdot viņam tikai vienu jautājumu. Uz šo jautājumu “LA” darbinieks arī atbild.
“LA” skaitļos
Pirmais “Lauku Avīzes” numurs iznāk 1988. gada 9. janvārī. Tas ir nedēļas laikraksts uz 16 lappusēm. Redaktors Voldemārs Krustiņš.
2003. gada 1. decembrī sāk iznākt kā dienas avīze ar nosaukumu “Latvijas Avīze”. Šodien “LA” iznāk piecas reizes nedēļā.
1997. gada 30. decembrī kā laikraksta sestdienas pielikums sāka iznākt “Mājas Viesis”, vēlāk pārtopot par atsevišķu žurnālu.
1991. gadā tika nodibināts uzņēmums “Lauku Avīze”, 2017. gada vasarā tas pārtop par akciju sabiedrību “Latvijas Mediji”.
Pēc “TNS Latvija” datiem, laikraksts “Latvijas Avīze” ir visvairāk lasītais dienas laikraksts Latvijā latviešu valodā un tā kopējā auditorija ir 116 tūkstoši. Viena numura vidējā auditorija ir 56 tūkstoši lasītāju.
Portāla “la.lv” mēneša auditorija, pēc “Gemius Audience” datiem, ir 428 tūkstoši.
Tiksim arī līdz politikai
Ināra Mūrniece, Saeimas priekšsēdētāja
(“LA” strādājusi 1994. – 2011. g.)
Pirms daudziem gadiem, kad tikai sāku vingrināties un strādāt žurnālistikā, manas intereses galvenokārt vijās ap kultūras jautājumiem – grāmatas, teātris, mūzika… Gara acīm redzēju sevi rakstām nopietnas recenzijas, intervējam mūsu kultūras dižgarus. Piesakoties darbā “Latvijas Avīzē”, man, iesācējai, iedrebējās sirds, kad žurnālistikas grands Voldemārs Krustiņš iepazīšanās sarunā man vaicāja, par ko es vēlētos rakstīt, vienlaikus pasmejoties – tikai nesaki, ka par kultūru! Es tikai dziļi ievilku elpu… Viņš uz to neapmierināti norūca: “Nu ko lai ar viņām dara? Visas grib tikai runāties ar dzejniekiem, rakstniekiem, lidināties pa gaisiem… Kurš rakstīs par politiku?” Tobrīd jau sāku apsvērt, vai mani maz pieņems darbā. Tomēr Krustiņa kungs samiernieciski pasmējās un noteica: “Nu nekas, nekas. Pastrādāsim, un gan jau tiksim arī līdz politikai!” Tā arī notika! Tobrīd gan vēl nezināju, ka politika ir V. Krustiņa sirdslieta, un tā kļūs arī par manējo. Bet par to lidināšanos pa gaisu. Žurnāliste būdama, pa gaisu palidinājos, tajā skaitā arī ar gaisa balonu. Bet politikā jāturas tuvāk pie zemes. Ātrums tāpat ir liels.
Jautājums Egīlam Jurisonam
Tu proti aizraujoši aprakstīt sporta notikumus un sportistus. Bet kāds ir bīstamākais sporta veids, kuru tev pašam nācies iemēģināt?
Egīls Jurisons, “LA” sporta nodaļas vadītājs: Ar bīstamiem sporta veidiem nekad neesmu aizrāvies. Ekstrēmākais piedzīvojums bija neplānots treniņš maratona skrējienā (42,195 km) no Ogres pa Lēdmanes ceļu un atpakaļ, ko kopā ar Pēteri Krūmiņu izmēģinājām pirmo reizi. Atceļā dažus kilometrus pirms Ogres spēks abiem bija tiktāl izsīcis, ka iegājām ceļmalas bodītē un dabūjām uz parāda pudeli limonādes un 100 gramus smalkā cukura. Ar to pietika, lai baterijas kaut cik atdzīvotos. Pēc tam maratonu neesmu skrējis ne reizi, bet Pēteris kļuva par Latvijas rekordistu.
Lepnums par prezidenti
Linda Krūmiņa, LTV raidījuma “Rīta Panorāma” vadītāja
(“LA” strādājusi 2003. – 2005. g.)
Viena no spilgtākajām atmiņām “Latvijas Avīzē”, kad piedalījos Valsts prezidentes oficiālajā vizītē Zviedrijā. Tobrīd aktuāls bija jautājums par to, vai un kuras valstis oficiāli atzīs, ka Latvija bija Padomju Savienības okupēta, ar uzsvaru uz vārdu “okupēta”. Zviedrija to vēl nebija izdarījusi. Vizītes laikā Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija vieslekcija Stokholmas universitātē. Viņa stāstīja par to, kā viņas ģimene devās bēgļu gaitās. Ka mamma vēl pēdējā brīdī steidza kārtot māju un uz plīts atstāja tikko vārītas zupas katlu. Mazajai Vairai viņa toreiz skaidrojusi, ka te taču mūsu vietā nāks citi cilvēki, iespējams, viņiem nebūs ko ēst, tāpēc jāparūpējas. Prezidentes uzruna bija emocionāla, aizkustinoša un ārkārtīgi patiesa. Lielākā daļa auditorijas slaucīja asaras. Arī es, un domāju, cik ļoti lepojos ar mūsu prezidenti. Nākamajā dienā Zviedrija oficiāli paziņoja, ka atzīst Latvijas okupācijas faktu.
Jautājums Ērikam Ošam
Vai esat domājis, par ko varētu prātot tās vārnas, kas parādās jūsu zīmējumos?
Ēriks Ošs, “LA” karikatūrists: Jāteic, tās vārnas gan iet mazumā, iespējams, tāpēc, ka zīmējumā darbība bieži vien notiek iekštelpās – valdības ēkā, Saeimas namā, skolas klasē vai dzīvokļa virtuvē jau vārnu neviens iekšā nelaidīs. Taču, ja tā vārna varētu ko prātot, tad varbūt: “Ak, kungs, kā gan es šādā kompānijā esmu nonākusi!”
Ieradums pamanīt
Ineta Lipša, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece
(“LA” strādājusi 2002. – 2006. g.)
Mediju tekstus ilustrējošo fotogrāfiju parakstu nozīmību es apzinājos tikai pēdējos no saviem trīspadsmit žurnālistikā nostrādātajiem gadiem, kurus piedzīvoju “Lauku Avīzē”. Runa ir par bildēm, kuru nosacītie paraksti varētu būt “Jānis Bērziņš ar kundzi” vai “Ozols un Krūms ar pavadonēm”. Reiz izlasījusi kādu no maniem manuskriptiem “LA” pielikumam, žurnālam “Mājas Viesis”, uz tamlīdzīgu parakstu redaktore Dace Terzena norādīja apmēram šādi: “Ineta, šie sugasvārdos ietvertie cilvēki ir tikpat svarīgi kā vārdos un uzvārdos nosauktie, kam viņas stāv līdzās. Un viņām ir vārdi. Noskaidro tos!” Lūk, tā! Un es, ziniet, biju un esmu feministe. Man bijusi neapšaubāma veiksme arī līdz pieminētajai epizodei strādāt tādu redaktoru vadībā, ko uzskatu par labākajiem profesionāļiem, kādi vispār piedzīvoti Latvijas preses vēsturē, taču nevienam tas nebija šķitis svarīgi! Ieradums pamanīt ir mans vērtīgais mantojums no pieredzes, kas gūta “Lauku Avīzē”.
Jautājums Mārai Libekai
Jūs tik daudz rakstāt par veselības aprūpes sistēmas nebūšanām Latvijā. Vai jums pašai nav bail nonākt Latvijas ārstu rokās?
Māra Libeka, “LA” žurnāliste: Bailes ir viņiem no manis, jo daļa zina, ka vēl visu, ko esmu uzzinājusi, neesmu uzrakstījusi. Dakteri saprot, ka žurnālista rokās ir ietekmīgs ierocis – vārds, ar kuru var celt un arī pelt. Tie, kurus bija vērts celt, ierakstīti manā zelta grāmatā, bet tie, kuri pamatoti pelti, – melnajā sarakstā. Ja būs vajadzība, man ir izvēles iespējas.
Sākums ar “Metāla Cūku”
Kristaps Baņķis, sertificēts astrologs-numerologs
(“LA” strādājis 1998. – 2007. g.)
14 gadus ilgajā žurnālista darbā “LA” sakrājies ļoti daudz stāstu. Atzīšos, ka kopš 2005. gada, kad kļuvu par diplomētu astrologu, bieži savā darbā izmantoju jaunapgūtās astroloģijas zināšanas, piemēram, “LA” žurnālistam obligāto laiku pie lasītāju bezmaksas tālruņa izvēlējos dienas, kad visbrīnišķīgākais astrofons un zvanītāji bija ne vairāk kā desmit, turpretī vēroju, ka kolēģiem spriedzes laikos zvanu bija desmitiem un pat simtam pāri. 2011. gada pavasarī apmeklēju avīzes dienas skaistajā Cesvainē. Tikai vēlāk uzzināju, ka mana uzstāšanās bija plānota lielajā un pārpildītajā zālē pēc premjera Valda Dombrovska vizītes. Gaiss bija kā uzkarsis politiskajā spriedzē. Lieki teikt, biju paredzējis aprunāties brīvā atmosfērā un nelielā auditorijā… Tad nu sāku, nodēvējis Valdi Dombrovski par “Metāla Cūku” un Valdi Zatleru par “Koka Kazu”, tādējādi izlādējot sakaitēto atmosfēru, un turpmāk blīvās sarunās pārrunājām visu Latvijas astropolitisko vēsturi un tagadni. Tās bija manas pirmās ugunskristības kā politiskā lauciņa astrologam. Tādas pašas ugunskristības redakcijā pārdzīvoju vai katru otro dienu ar maniem cienītajiem, bet skeptiski un sīvi pret astroloģiju noskaņotajiem kabineta kolēģiem Arti Drēziņu un Ramonu Ratsepu, kurš neskopojās ar pašsacerētajiem atskaņu pantiņiem par manu jauno hobiju.
Jautājums Artim Drēziņam
Jautāju tev kā lielākajam astroskeptiķim. Vai, izejot cauri pamatīgiem žurnālistikas kāpumiem un kritumiem ar visu dzīvesskolu, tu joprojām uzskati, ka žurnālista racionālais gars ir būt mūžam opozīcijā iracionālajam un nesaprotamajam?
Artis Drēziņš, “LA” žurnālists: Esmu gatavs runāt un diskutēt par jebko un ar jebkuru, izņemot astroloģiju un homeopātiju un to aizstāvjiem. Jo es uzskatu, ka tās ir pseidozinātnes un ka tās balstās uz cilvēku mānīšanu, nevis pierādījumiem. Tajā pašā laikā ik pa laikam sastopos ar iracionālām, neizskaidrojamām, nesaprotamām lietām, kas, manuprāt, ir pavisam kaut kas cits. Esmu piedzīvojis telepātiskas lietas, domu spēku. Ka labais atdaras ar labo, sliktais – ar sliktu. Ka, spītīgi darot kādu darbu, risinājums atnāk visgrūtākajā brīdī no visneparedzamākās vietas. Ka grūtās dzīves situācijās notiek sakritības, kā saka, “uzsmaida veiksme”. Protams, dzīve ir pilna arī ar kļūdām, neveiksmēm un drāmām, taču galvenais vienmēr sapurināties un kustēties tālāk, varbūt arī kādreiz kādu pauzīti ieturēt. Mūs vada smadzenes, domu spēks, audzinātība, intelekts, talants, darbaspējas, sakritības, iespējams, arī kas iracionāls un nezināms, taču nekādā gadījumā ne zvaigznes un nekas tāds, kas “zvaigznēs ierakstīts”.
Ja vajag, var rakstīt arī par troļļiem
Māra Svīre, rakstniece
(“LA” strādājusi 1997. – 2000. g.)
Pirms 20 gadiem, kad “Lauku Avīzei” piedzima pielikums “Mājas Viesis”, tas bija notikums! Tika radīta komanda, un tajā iekļuvu arī es. Pirmais “Mājas Viesis” bija avīzes formāta ar melnbaltām bildēm. Olimpiādes laikā 1. lappusē bija liela skaista fotogrāfija – lidojošs slēpotājs, tālumā kalni. Atceros, kā iknedēļas apspriedē zūdījos: vai tiešām “MV” pirmā un pēdējā lappuse nevarētu būt krāsaina! Tagad “Mājas Viesis” ir žurnāls uz laba papīra, ar skaistām krāsainām ilustrācijām – nevar ne salīdzināt ar toreizējo izdevumu!
Kad Ainārs Šlesers dibināja savu partiju, par kuru dzirdējām, ka to finansējot norvēģi un tādēļ tā tika iesaukta par “troļļu partiju”, sapulcē Voldemārs Krustiņš jautāja, kā troļļi atšķiras no rūķiem. “Troļļi ir ļauni!” sacīju. Saņēmu uzdevumu uzrakstīt par troļļiem. Lai piepildītu visu lappusi, bija par maz zināšanu. Ieraudzīju grāmatnīcas skatlogā lielu grāmatu par rūķiem, nopirku, un to rakstu uzrakstīju.
Jautājums Vitai Kraujai
Tavs kroņa numurs ir intervijas. Kāda ir bijusi tava neparastākā intervija?
Vita Krauja, “LA” kultūras nodaļas žurnāliste: Vairs neatminu kontekstu, bet man bija jāsagatavo ne pārāk izvērsts, tomēr apraksts par Vairu Vīķi-Freibergu, tolaik Latvijas Valsts prezidenti. Kurš gan nezina par viņas aizraušanos ar folkloru, taču es biju padzirdējusi, ka jaunībā Kanādā viņa dejojusi arī tautas dejas. Pārī ar Zigurdu Miezīti – vēlāko gandrīz trīsdesmit jaunrades deju autoru, horeogrāfu, pedagogu, deju svētku virsvadītāju. It kā Latvijā prezidenti pazīstošu cilvēku trūktu, mani bija pārņēmusi nepārvarama iedoma, ka nelielai intervijai jāzvana tieši uz Kanādu, jāzvana Zigurdam Miezītim, vīram, ar kuru nekad mūžā nebiju pārmijusi ne vārda… “Ak tu par Vairu?” pēc pieklājības frāzēm manu visnotaļ paredzamo jautājumu tālruņa klausules viņā galā pārtrauca mundra balss: “Kā viņai klājas, kā iet ar tiem prezidentes pienākumiem?” Pag, kurš te kuru intervē? Iespringu un pūlējos ātrumā atcerēties aktuālākos politiskos notikumus, par ko tad pēdējā laikā runājusi prezidente… Neko lāga izstāstīt nepaguvušu, mani pārsteidza nākamais jautājums: “Paklau, vai Vaira joprojām kopā ar to Imantu?”
It kā kāds to nezinātu! Laikam vīrs okeāna viņā malā vēlas pataustīt manu humora izjūtu, nedrīkstu likt vilties… “Jā, jā, joprojām kopā ar to pašu Imantu,” atbildot esmu nolēmusi pieskaņoties Miezīša kunga runas stilam, “un Freiberga kungs joprojām tikpat asprātīgs kā jaunībā (it kā es to varētu zināt!). Kad reiz intervējot viesojos prezidentes rezidencē Jūrmalā, viņš stāstīja, ka ik dienu ejot kopā ar sievu un suni pastaigāties caur kāpām uz jūru, tikai pārāk agri to nevarot darīt, jo garā spalva mirkstot rasā… Un piebilda – sunim, protams…” Klausulē nodimdēja smiekli. Pēc tam saruna norisa kā parasti.
Kad diktofonam nosēdušās baterijas
Raivis Dzintars, Saeimas deputāts
(“LA” strādājis 2004. – 2010. g.)
Mācījos vēl augstskolā, pavisam nesen sācis strādāt avīzē, pieņemts uz pārbaudes laiku. Tas nozīmē, ka bija īpaši jācenšas sevi pierādīt un katra kļūda varēja dārgi maksāt. Tajā laikā viens no nopietnākajiem darbiem bija Voldemāra Krustiņa intervijas. Vienu no tām – ar jauno Rīgas mēru Jāni Birku – man bija uzticēts ierakstīt diktofonā un pēc tam uzrakstīt. Tā bija liela atbildība. Ierakstīju interviju un vakarā mājās sāku klausīties. Un iedomājieties sajūtu, kad konstatēju, ka diktofonam ir nosēdušās baterijas, un no intervijas saklausāmas tikai pirmās piecas minūtes! Ko jūs darītu manā vietā? Man palaimējās, ka Birka kungam bija ļoti atsaucīga preses sekretāre. Viņa man palīdzēja interviju atjaunot pēc atmiņas. Tas nebija viegls uzdevums, jo intervija bija vairāk nekā stundu gara, bet, manuprāt, labi tikām galā. To, vai Voldemārs Krustiņš vai Jānis Birks nojauta par šo misēkli, nezinu līdz pat šai dienai. Tagad viņi to uzzinās…
Jautājums Mārim Antonevičam
Tik daudzus gadus rakstīt un gādāt par “LA” komentāru lapu, atrast jaunus domugraudus no numura uz numuru…. Vai kādreiz nav apsīkusi iedvesma? Vai nav bijusi sajūta, ka šodien tiešām nav par ko rakstīt? Kā ar šādām situācijām tiec galā?
Māris Antonevičs, “LA” politikas nodaļas vadītājs: Piekrītu, iedvesma ir kaprīza būtne, kas reizēm nolemj pazust, lai pēkšņi atkal atgrieztos. Arī negaidītās vietās (piemēram, vakarā veikala rindā vai sporta klubā uz skrejceliņa), kad pie rokas nav ne papīra, ne rakstāmā, lai spožo ideju pierakstītu. Par laimi, mūsdienās ir viedtālruņi un dažādas “Piezīmju” lietotnes, kas šādā brīdī izlīdz.
Manuprāt, cilvēkus vairāk raksturo nevis tas, ka viņam nav ko teikt, bet tas, ka vienmēr ir viedoklis par visu. Vienu dienu visi cilvēki ir finanšu eksperti (jo kāda banka nonākusi grūtības), citu dienu – aviospeciālisti (kaut kur nokritusi lidmašīna) vai detektīvi (Londonā noindēts kārtējais Krievijas aģents) un tā tālāk. Tomēr vienmēr ir vērts kritiski pavaicāt – vai esi pietiekami zinošs, lai par to spriestu? Šo jautājumu sev uzdodu pirms katra viedokļraksta.
Kāda bite bij iedzēlusi…
Jānis Kinna, “Lauku Avīzes” galvenā redaktora vietnieks 1998. – 1999. gadā, pašlaik viesnīcnieks Forarlbergā (Austrija)
(“LA” strādājis 1996. – 1997. g.)
Lielākais piedzīvojums, kas palicis atmiņā no strādāšanas gaitām “Lauku Avīzē”, ir milzīgais pārsteigums, ka mani vispār uzaicināja darbā laikrakstā. Kad 6. Saeimas vēlēšanās pēc Jāņa Kinnas un Ģirta Lūkina vadītās kampaņas Latvijas Zemnieku savienība sasniedza ļoti sliktus rezultātus, proti, neiekļuva parlamentā – likās, ka manas politiskās karjeras gaitas beigušās. Pašam arī gribējās atpūsties no desmit ārkārtīgi strauji un darbīgi pavadītiem gadiem politikā. Domāju aizbraukt pamācīties uz Briseli, jo gaisā jau bija jaužams, ka Latvija ir ceļā uz iestāšanos Eiropas kopienā. Manu prātošanu pārtrauca zvans no redakcijas ar Voldemāra Krustiņa piedāvājumu amata vietai avīzē. Zināmā mērā tas sakrita ar manu “atpūšanos” no politikas, jo tiku aicināts par vietnieku lauksaimniecības jautājumos. Tik nu bija lauksaimniecība! Protams, pieredzējušo redaktoru pirmām kārtām interesēja lauku politika un visas sociālās norises, nevis aršana, pļaušana. Darbs man šķita ļoti interesants, deva labu pieredzi. Nekad nebiju strādājis mediju vidē, vien tiktāl iesaistīts, ka neskaitījos sevišķi ieredzēts preses aprindās ne ministra, ne deputāta darbības laikā. Tagad izdevās pavērt priekškaru no otras puses. Vēl šodien netieku gudrs – kāda bite bij iedzēlusi Krustiņam, kāpēc mani izvēlējās “rekrutēšanai” avīzē.
Jautājums Egīlam Jurisonam
Cik jūs zināt sinonīmus vārdiem “uzvarēja” un “zaudēja”, ko izmantot rakstos par sportu?
Egīls Jurisons, “LA” sporta nodaļas vadītājs: Uzvarēja: pielāgojot kontekstam – pieveica, uzveica, pārspēja, apspēlēja, piespieda padoties. Var arī triumfēja, vinnēja, bet tie man ne visai. Zaudēja: piedzīvoja (cieta) neveiksmi, padevās, piekāpās, atzina pārākumu, kapitulēja, pacēla balto karogu.
Uzdziedāsim!
Jānis Motivāns, Latvijas Bankas apmeklētāju centra “Naudas pasaule” vadītājs (“LA” strādājis 1993. – 1996. g.)
Žurnālistika ir fantastiska nebeidzamu piedzīvojumu dzīve. Īpaši, ja tā rit uzreiz četros Vidzemes rajonos, kā tas bija man, esot “Lauku Avīzes” pastāvīgajam korespondentam. Vienubrīd biju pasācis veidot sarunas ar cilvēkiem “ārpus sabiedrības”. Tā bija sarunu sērija par likteņiem, kas neparasti, bet kurus nezinām, jo parasti no šiem cilvēkiem novēršamies kā no neveiksminiekiem. Tā mums ērtāk. Šis ir cilvēkstāsts no atkritumu izgāztuves pie Valmieras. Intervējamais bija jau gadiem izgāztuvē pastāvīgi mītošs un “bagātības” tur lasošs cilvēks, agrāk strādājis godājamu darbu rūpnīcā. Viņu ievēroju rekorda dēļ – vīrs pirms tam bija nonācis atskurbtuvē 100.(!) reizi! Vairāk nekā jebkurš cits Valmierā. Saruna iznāca laba, sirsnīga. Bez polša, bez vinčuka, sēžot uz kastes pie tādas kā dēļu būdiņas krūmājā tieši blakus atkritumiem. Stāstīja, kādas mantas šais mēslos atrod, ka reizēm pat ēdamo tuviniekiem uz pilsētas dzīvokli aiznesot. Pāris stundās biju jau uzklausījis daudz neparasta un negaidīta. Tad sarunas gaitā citstarp ievaicājos: “Vai tu, te dzīvodams, kādreiz arī uzdziedi? Kāda ir tava mīļākā dziesma?” Viņa sejai pārskrēja gaismēna, nozibēja kāda man nezināma gaiša doma. “Ir,” viņš attrauca, “zini, davai, abi uzdziedāsim!” No lupatu apakšas viņš naski izmakarēja vienu citiem “brāļiem” slēptu kortelīti, iemeta mūsu tējas tasītēs pa mazai šļukai un, uzslavējis mani par foršu puiku, pacēla tostiņu, mundri atkārtodams: “Uzdziedāsim!” Un jau pēc mirkļa man neatlika nekas cits kā atkritumu čupas malā piebalsot šai vīra mīļākajai dziesmai “Kur tu teci, gailīti manu?”. Bomži palūkojās, paklausījās, bet nešķita, ka dziedāšana te būtu kas neparasts.
Raksts izdevās labs, lasītāji slavēja. Un nevienam lasītājam nenāca ne prātā (un pats gan arī līdz šai dienai neplātījos), ka šī raksta labad esmu “svalkas” malā dzēris šņabi ar izgāztuves iemītnieku un pāri netīrumu kaudzēm vasaras vakarā skaļi skandējis rīta dziesmu par gailīti, meitām un modināmo līgaviņu…
Jautājums Džuljetai Leitertei
Cik zinu, tava ģimene – tu, mamma un dēls Uldis – vēl nesen izturējāt materiāli ne tos vieglākos laikus. Puisis pēc stundām skolā piestrādāja “Latvijas Avīzē”. Šobrīd tas pats Uldis ir viens no Latvijas dižākajiem jaunajiem miljonāriem – izcils talants datortehnoloģiju nozarē. Džuljeta, kā izaudzināt tādu dēlu?
Džuljeta Leiterte, ilggadēja “Lauku Avīzes”, tagad AS “Latvijas Mediju” sekretāre: Laikam visgrūtāk pateikt nepasakāmo – Uldis ir mans dēls – vienīgais un vislabākais. Viņam paveicās uzaugt avīzes redakcijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņa pasauli veidoja redakcijas kolektīvs – zinošs, drosmīgs, ļoti inteliģents un, galvenais, patiess. Protams, esmu laimīga, ka mans dēls prot un var darīt to, kas patīk, ka viņa darbam ir panākumi. Tu jautā par manu prātu un sirdi – ko lai saka, mana sirds dzīvo ASV (kur mitinās Uldis) un mans prāts to cenšas pieņemt. Par savu uzdrīkstēšanos vislabāk Uldis pateicis pats: “Kad mācījos pirmajā klasē, mamma ar mani kopā taisīja “Skolas avīzi”, mēs sēdējām uz grīdas un līmējām tekstiņus, bildītes. Tas bija kādā 1992. gadā, tad nebija datoru. Avīzi kopējām, izskatījās pēc pavisam īstas avīzes. Man bija astoņi gadi, tā ir maģiska sajūta, ka tu vari radīt īstu avīzi tāpat kā lielās izdevniecības. Šķiet, kopš tā laika man vienmēr bija sajūta, ka varu darīt ko īpašu – organizēt pasākumus, organizācijas un biznesus.”
Strādāt pasaulē, palīdzēt mājās
Uldis Leiterts, tehnoloģiju uzņēmējs, “Infogr.am” un “Digital Freedom Festival” dibinātājs, tagad uzņēmuma “Fragmentic” vadītājs Silīcija ielejā ASV
(“LA” strādājis 2003. – 2006. g.)
“Latvijas Avīze” bija mana pirmā darbavieta. Bet bērnību kopš divu gadu vecuma pavadīju redakcijās, kur strādāja mana mamma – “Padomju Jaunatnē”, vēlāk “Lauku Avīzē”. Bērnībā skraidīju pa gaiteņiem Preses namā – ēkā, kura šobrīd lēnām brūk, bet savulaik bija viena no augstākajām celtnēm Rīgā. Būšana redakcijā manī radīja bijāšanu un mīlestību pret žurnālistiku, pret kvalitatīvu, inteliģentu ziņu un informācijas saturu. Kopš agras jaunības esmu lasījis un mācījies no Voldemāra Krustiņa intervijām un Egila Līcīša feļetoniem. Vēlāk strādāju citos medijos, piemēram “Delfi”. “”Infogr.am”, ko nodibināju 2012. gadā, arī ir mediju kompānija, kas rada datu vizualizācijas miljoniem žurnālistu visā pasaulē.
Jautājums Ivaram Bušmanim
Publiskajā telpā Latvijā un Eiropā bieži virmo negatīvas nacionālas idejas, kas skarbi atgādina tās, kuras popularitāti guva neilgi pirms Otrā pasaules kara. Vai “Latvijas Avīze” redz savu patriotisko lomu sniegt pienesumu nākamajām Latvijas paaudzēm, pārdefinējot, paplašinot jēdzienu “latvieši” uz cilvēkiem, kas ir lojāli Latvijai, saista sevi ar šo zemi, valodu, kultūru un dod nesavtīgu pienesumu mūsu ekonomikai, zināšanām un kolektīvai attīstībai? Jautājums ir dziļi personisks: mani kā, Latvijas, Vjetnamas un ASV iedzīvotāju baida, vai Latvijā, kas būvēta uz idejām, kas aizver durvis citām tautām, mani bērni un mazbērni šo zemi varēs saukt par mājām.
Ivars Bušmanis, “LA” ekonomikas nodaļas vadītājs: Meklējot atbildi, lūkojos uz Īriju, kura 40% tautas zaudēja emigrācijā. Daļu atdabūja. Vai vēlos Latviju pēc gadiem tādu, kāda šodien ir Īrija? Nē. Lūkojos uz Nīderlandi – atvērto jūrasbraucēju tautu. Vai vēlos Rīgu tādu, kāda šodien ir Amsterdama? Nē. Kamēr vēl tikai būvējam savu modernā atvērtā nacionālisma koncepciju, mans konservatīvais nacionālisms liek savu tautu salīdzināt ar lielu ģimeni. Es tikai priecātos, ja lielo ģimeni svētdienas tēvi laiku pa laikam atbalstītu un atnestu kādu vērtīgu dāvanu. Taču “LA” vairāk iestājas par tiem, kuri par bērniem rūpējas diendienā. Ja vairākums strādāsim citur, varam pazaudēt savas mājas.
Plānie nekļuva plānāki
Pēteris Leiškalns, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts
(“LA” strādājis 1995. – 1999. g.)
“Lauku Avīzē” rakstīju par autolietām. Bija fakts, ka jauno auto tirgotāju lobiji bija panākuši tādu grozījumu virzīšanu valdībā, kas paredzēja samazināt nodokļus jauniem auto un stipri palielināt vecākiem auto. Tobrīd Latvijas iedzīvotāju vidējais atalgojums attiecībā pret jaunu auto cenām bija absolūti nesamērīgs. Un bija skaidrs, ka vissmagāk nodokļu palielinājums skars lauku iedzīvotājus, kuriem dzīve bez auto ir gandrīz neiedomājama. Toreiz uzrakstīju rakstu “Biezie kļūs biezāki, bet plānie – plānāki”. Nezinu, cik lielā mērā situāciju ietekmēja šis raksts, bet beigu beigās valdība no šā nodoma atteicās.
Jautājums Lindai Rasai
Kādas ir tavas prognozes – cik ilgi vēl pastāvēs avīze papīra formātā?
Linda Rasa, “LA” galvenā redaktore: To nav iespējams prognozēt. Un es domāju, ka nebūs precīzas atbildes nevienam mediju speciālistam pasaulē. Attīstoties tehnoloģijām un mainoties cilvēku paradumiem, drukātie laikraksti saskaras ar grūtībām un pārplāno savu darbu visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Drukātajām avīzēm norietu paredz jau labu laiku, taču gribu uzsvērt, ka forma jau nav būtiskākais. Svarīgākais ir žurnālista radītais saturs. Un to var publicēt gan uz papīra, gan digitālajā vidē. Galvenais, lai žurnālista vēstījums sasniedz lasītājus. Un visbūtiskākais – lai sabiedrība pieprasītu un vēlētos lasīt labu žurnālistiku.
Burka ar kāpuriem
Ivars Cišs, garīdznieks
(“LA” strādājis 1993. – 2013. g.)
Kuriozs. Kādā dienā, strādājot savā kabinetā “LA” sekretariātā, redzu – atveras durvis un Ādolfs Pauls, pazīstamais krustvārdu mīklu autors, pieklājīgi vēlot “Labdien!”, nedroši, bet noteikti pienāk pie manas somas un ievieto tur sainīti. Manī radīja izbrīnu šāda uzdrīkstēšanās, bet vēl vairāk – sainīša saturs, jo tā bija celofāna maisiņā ietīta burka ar kāpuriem. Somas aizdari aiztaisījis, vīrs izgāja pa durvīm, toties es no brīnumiem nespēju pat acis pamirkšķināt.
Neatceros, cik ilgs laiks pagāja, bet durvis atkal atvērās un atkal parādījās Ādolfs Pauls, bet šoreiz samulsis un vaicāja – vai tā esot Jura Robežnieka soma?…
Sekoja dziļa atvainošanās, un drīz jau pa durvīm ienāca arī pazīstamais žurnālists un kaislīgais makšķernieks Juris Robežnieks, kuram sainītis ar kāpuriem bija ilgi gaidīts dārgums. Arī Jurim Robežniekam bija melna plecu soma… Tagad abi jaukie kolēģi jau Mūžībā.
Jautājums Lindai Rasai
Evaņģēlija sludinātājiem un žurnālistiem kopīgs ir tas, ka mums ir ziņas. No kā atkarīgs, lai cilvēki ziņām ticētu, ņemtu tās nopietni vērā?
Linda Rasa, “LA” galvenā redaktore: Lai gan ir teiciens “Pats savām acīm neticēju!”, tomēr cilvēks iekārtots tā, ka vislabāk var uzticēties tam, ko tu pats esi redzējis. Lai gan, protams, ne vienmēr visu pats ieraudzīsi. Kā gan lai mēs paši redzētu, ka zeme ir apaļa? No kosmosa kuģa lodziņa uz Zemi paskatīties var tikai retais. Tāpēc – ja pats neesi redzējis, tad jāpaļaujas uz autoritāti, kas ziņu nesis. Bērnam piedzimstot un pamazām iepazīstot pasauli, viņa pirmās autoritātes, kurām jātic, uz kurām jāpaļaujas, ir vecāki. Dzīves gaitā mēs katrs atrodam jaunas autoritātes, ziņu nesējus, kuriem uzticamies. Un, pat ja viņi kādreiz kļūdās, tad nebaidās savu kļūdu atzīt.
Tāpat kā cilvēks visu dzīvi mācās, tā arī visu dzīvi jāmeklē, jāpārbauda un jātur savā tuvumā tāds ziņas nesējs, kuram uzticēties.
