Latvijas augstskolu vērtējums 0
Kāpēc, veidojot reitingu, netiek ņemtas vērā visas augstskolu mācībspēku publikācijas? Kur ņēmāt tādus datus? Šie ir jautājumi, ko augstskolu pārstāvji uzdeva visvairāk pēc tam, kad pirms publicēšanas devām viņiem iespēju iepazīties ar jaunāko Latvijas augstskolu reitingu.
Jāpaskaidro, ka publikāciju uzskaite notiek, izmantojot visaptverošāko zinātnisko publikāciju datu bāzi “Web of science”. Citās dati visbiežāk dublējas ar šo datu bāzi. Gatavojot topu, netiek ņemti vērā konferenču raksti, bet tikai starptautiski citējamie žurnālu raksti un apskatraksti, kas zinātnes pasaulē tiek uzskatīti par vērtīgākiem nekā konferenču ziņojumi.
Liela daļa augstskolu pārstāvju toties uzsver, ka ar “Web of sciences” ne visi zinātnieki vēlas sadarboties, jo tā esot komerciāla datu bāze, turklāt tā bieži vien nepublicē zinātniskās publikācijas humanitārajās zinātņu nozarēs.
Uzziņa |
Vai punkti par konveijeru?
Kā ik gadus biežāk dzirdētā pretenzija ir pret to, ka augstskolas darba efektivitāte tiek mērīta, skaitot, cik studentu ir uz vienu pasniedzēju. Jo vairāk studentu – jo vairāk punktu reitingā augstskola iegūst. “Jo lielāks konveijers, jo augstāks vērtējums. Ja manā augstskolā iespējams nodrošināt individuālāku pieeju studentam, iznāk, ka tas ir ļoti slikti. Kā tā?” vaicā Ventspils Augstskolas rektors Jānis Eglītis.
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis norāda, ka ir reitingi, kas vairāk punktu dod augstskolām, kur ir mazāk studentu uz vienu pasniedzēju.
Viņš uzsver, ka daudzās labākajās pasaules augstskolās studentu un pasniedzēju proporcija ir maza. Piemēram, Kembridžas universitātē ir 11,7 studenti uz vienu akadēmiskā personāla pārstāvi, Jēlas universitātē proporcija ir pat tikai seši uz vienu. Tikmēr Latvijas Universitātē, kas ir Latvijas topa augšgalā, uz vienu pasniedzēju ir 21,3 studenti.
Līdzīgu viedokli pauž Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektors Uldis Sukovskis, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits un citi. Vidzemes Augstskolas rektore Vija Daukšte pauž, ka “šis indikators pats par sevi nepasaka neko”.
Vakar pēcpusdienā redakcijā norisinājās augstskolu un reitingu veidotāju pārstāvju diskusija par reitingu veidošanu. Iespējams, tur tika noskaidrota atbilde uz šo, kā arī citiem augstskolas satraukušiem jautājumiem.
Andrejs Rauhvargers, Eiropas Augstākās izglītības telpas attīstības ziņojuma starptautiskās darba grupas vadītājs, Rektoru padomes ģenerālsekretārs, arī iebilst pret studentu/ pasniedzēju proporcijas kritēriju. Viņš uzskata, ka to vispār nevajadzētu izmantot, jo Mūzikas augstskolā, kur ir individuāla pieeja studentiem, proporcija noteikti krietni atšķirsies no cita veida augstskolām. “Nav skaidrs, vai daudz studentu uz pasniedzēju ir labi vai slikti; tas atkarīgs no augstskolas veida,” teic A. Rauhvargers.
Tāpat viņš uzskata, ka augstskolas peļņas rādītājam nav sakara ar studiju kvalitāti: “Vai sanāk tā – jo vairāk naudas izkāšam, jo labāki esam?”
Viedokļu dažādība
U. Sukovskis iebilst arī pret to, kā tiek mērīts studijas pabeigušo studentu skaits: “Absolvējušo procents pret visiem studējošajiem nav izmantojams vērtēšanai kaut vai tāpēc, ka tas aritmētiski ir ļoti atkarīgs no studiju ilguma gados. Jo ilgāka programma, jo absolventu skaits pret kopējo studējošo skaitu ir mazāks. Un tam nav nekāda sakara ar studiju kvalitāti. Ja kāds maldīgi uzskata, ka šis procents raksturo tikai “atbirumu” studiju laikā, tad arī tādā gadījumā to nevar izmantot augstskolu studiju kvalitātes salīdzināšanai, jo labākā augstskolā ar augstām prasībām studentu “atbirums” vienmēr būs lielāks nekā tādās, kur atliek tikai atsēdēt noteiktu gadu skaitu, lai beigās saņemtu diplomu.”
Līdzīgu viedokli izsaka V. Daukšte.
Iebildumi izskan arī pret to, kā tiek mērīts akadēmiskā personāla ar doktora grādu īpatsvars.
V. Daukšte pauž: “Akadēmiskā personāla skaits ar doktora grādu jāsamēro ar programmu specifiku, tostarp atšķirības vienmēr būs programmās, kas ir akadēmiskas un dod tikai grādu, un programmās, kas dod grādu un kvalifikāciju.” Viņasprāt, šo indikatoru varētu izmantot, ranžējot līdzīgas studiju programmas dažādās augstskolās.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Jānis Gardovskis toties teic, ka būtu jāskatās studentu un doktoru proporcija, tad RSU tiktu pirmajā vietā šajā rādītājā. Šobrīd atkal vinnētājas ir lielās augstskolas.
V. Daukšte arī uzskata, ka izmantot reitingam SKDS aptauju par augstskolu atpazīstamību “ir pārāk vienkāršota pieeja”.
M. Mits teic, ka Rīgas Juridiskā augstskola (RJA) atbalsta reitinga veidošanu, tomēr tas ir orientēts uz lielām universitātēm. Viņš arī piebilst, ka ārvalstu studentu īpatsvars attiecīgajā augstskolā netiek atspoguļots korekti, jo dati tiek salīdzināti ar visām augstskolām neatkarīgi no studentu kopējā skaita konkrētajā augstskolā.
J. Gardovskis arī saka: “Būtu jāpārskata, kāpēc ārvalstu studentu skaits augstskolā tiek rēķināts attiecībā pret visiem Latvijā esošajiem ārvalstu studentiem, nevis konkrētajā augstskolā. Ja to rēķinātu attiecībā pret konkrētajā augstskolā studējošo skaitu, tad tas parādītu, cik augstskola ir multikulturāla un ar internacionālu vidi.”
Attiecībā uz ārvalstu studentiem augstskolu pārstāvju vidū nav vienprātības: daļa uzskata, ka, reitingu veidojot, būtu jāpieskaita apmaiņas programmu studenti, kuri augstskolā ir tikai uz laiku, bet citi domā, ka jāuzskaita vien tie, kas augstskolā studē pastāvīgi. Reitinga veidotāji jau ņem vērā tikai tos ārvalstniekus, kas nav apmaiņas programmu dalībnieki.
Biznesa augstskolas “Turība” valdes priekšsēdētājs Aldis Baumanis spriež: “Uzskatām, ka veidotais augstskolu tops ir vērā ņemams rādītājs augstskolas vietas novērtējumam kopējā augstākās izglītības tirgū. Tomēr vēlamies uzsvērt, ka vērā jāņem arī citi rādītāji, jo īpaši vērtējot bezdarbnieku īpatsvaru absolventu vidū un darba devēju vērtējumu par augstskolu piedāvātās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām.”
Ticamības jautājums
Ivars Linde, Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas mācību darba prorektors, apšauba reitingu ticamību kā tādu: “Augstskolu reitingi ir aktuāli visās valstīs, tie ir atzīts informācijas avots gan augstskolu kvalitātes izvērtēšanai, gan ietekmējot topošo studentu un viņu vecāku augstskolas izvēles lēmumu pieņemšanas procesu. Tajā pašā laikā ir empīrisks viedoklis, ka šo reitingu veidotājus ietekmē gan atsevišķas organizācijas, gan izglītības politikas veidotāji. Tāpēc ļoti būtiska ir reitingu veidotāju izpratne un atbildība, izvēloties kritērijus un reitingu tabulas izstrādāšanas metodiku.”
Lai reitingi būtu uzticamāki, to izstrādē būtu jāizmanto tā saucamie Berlīnes principi, ko 2006. gadā izstrādājusi starptautisku izglītības ekspertu grupa.
Pēc I. Lindes domām, “Latvijas Avīzē” publicētais reitings šīm prasībām neatbilst, jo nav skaidrs reitinga veidošanas mērķis, un, neraugoties uz augstākās izglītības jomas pārstāvju iebildumiem pret reitinga veidošanā izmantoto metodoloģiju, tā netiek mainīta. Tālāk viņš gan bilst, ka, kaut arī reitingu veidošana nemitīgi jāuzlabo, to pamatmetodoloģiju nevajadzētu mainīt.
Augstskolu pārstāvji iebilst arī pret to, ka reitingā iekļautas visas augstskolas, neņemot vērā to, ka tās ir dažādas.
To uzsver arī A. Teikmanis: “Jau pati iecere veidot hierarhiskus reitingus augstākajā izglītībā sevī slēpj grūti pārvaramas pretrunas. Neviens reitings nevar saturēt indikatorus, kas vienlīdz labi derētu visu augstskolu un studiju veidu novērtēšanai.”
Viņš uzskata, ka augstskolas nebūtu jāranžē. Jaunieši, izvēloties nākamo augstskolu, var salīdzināt dažādus rādītājus arī bez reitinga, taču latviešiem, šķiet, “sacensību gars esot svarīgāks par objektīvu informāciju”.
Supertopā neiekļūt
A. Rauhvargers, kurš uzrakstījis pētījumu par augstskolu reitingiem un to ietekmi, stāsta, ka Latvijas augstskolām ir faktiski nereāli iekļūt, piemēram, pasaulē zināmajā tā sauktajā Šanhajas augstskolu reitingā: “Pasaulē ir aptuveni 17,5 tūkstoši augstskolu, taču starptautiskajos reitingos lielākoties tiek iekļautas tikai kādas 500. Šanhajas reitinga veidotāji, piemēram, skaita, cik katrā augstskolā ir Nobela prēmijas laureātu. Ja nav neviena, reitingā neiekļūt. Tādējādi Šanhajas reitings ir supertops, kurā “normālām” augstskolām ne tikai no Latvijas, bet arī Slovākijas, Portugāles un citām nelielām valstīm neiekļūt.
Malaizijā rektoriem, pirms stājas darbā, jāparaksta līgums, ka augstskola viņa darbības laikā tādā un tādā topā nonāks vismaz tādā un tādā vietā. Taču nevar strādāt tikai uz reitingiem, rektoram jāgādā par izglītības kvalitāti kā tādu.”
Tomēr mazu valstu augstskolām izdodas iekļūt, piemēram, starptautiskajā “Times” reitingā, kurā kaimiņvalsts Igaunijas Tartu universitāte ir starp pirmajām 400 pasaules augstskolām, kamēr no mūsu valsts pirmajā četrsimtniekā nav iekļuvusi neviena. A. Rauhvargers “Times” reitingu sauc par “vienu no nelādzīgajiem”. Tam esot ļoti neskaidra metodika, un faktiski tas nav kvalitātes reitings, bet gan reputācijas aptauja, jo tiek sastādīts, lūdzot aptuveni 18 000 prominentiem zinātniekiem sastādīt savu augstskolu topu.
