Roberts Fūrmanis: Saeimas cinisms un mediķu dzīvības 2
Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents, anesteziologs, reanimatologs Roberts Fūrmanis.
20. marta Saeimas sēdē deputātiem bija iespēja ar balsojumu labot savu kļūdu, šā gada budžetu pieņemot. 46. priekšlikums 2. lasījumā steidzamības kārtā pieņemtajā likumā „Par valsts apdraudējumu un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid–19 izplatību” paredzēja algu palielinājumu medicīnas darbiniekiem, kas šobrīd cīnās ar briesmīgo SARS 2 vīrusu un ārstē Covid – 19 pacientus.
„Par” šo priekšlikumu nobalsoja 36 deputāti, bet „pret” un „atturējās” – kopā 38.
No opozīcijas aizbēgusī bijusī Veselības ministre Anda Čakša ar savu balsi varēja izšķirt par labu valsts atbalstam veselības aprūpes darbiniekiem.
Balsojumam ir vēl divas konsekvences: pirmā – pozīcija čakli aplaudēja mediķiem par viņu darbu, bet tūlīt pēc tam mediķus nodeva („uzmeta”), otrā – „Attīstībai PAR” deputāti balsoja pēc sirdsapziņas, nevis pēc finanšu ministra Jāņa Reira diktāta.
Finanšu ministrs sola miljardu vai divus, bet tos izdalīs bankām, kredītiem, lielajiem uzņēmumiem, bet ne vienkāršiem cilvēkiem, kas stājas pretī vīrusam. Visneaizsargātākais cīņā pret vīrusu ir ārsts.\
Katru reizi, kad es kā anesteziologs noliecos pār pacienta galvu lai viņu intubētu – tautā to sauc par elpināmās trubiņas ielikšanu, es atceros, ka manas acis atrodas 10 centimetrus, nevis 2 metrus no pacienta izelpas. Jā, es aizsargājos ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, bet zinu, ka daudziem anesteziologiem pasaulē tas beidzies ar slimību Covid – 19.
Katru reizi, kad anestēzijas māsa pacientam dur vēnu, piestiprina monitorēšanas iekārtas, es iedomājos, kas notiktu, ja viņa kaut nedaudz savainotu savus pirkstus. Es zinu, ka māsas ir izcilas profesionāles, bet pasaulē jau šādi gadījumi diemžēl ir notikuši ar bīstamās slimības pārnesi.
Tas, ka mums smagi Covid – 19 pacienti būs jāārstē nav aksioma, bet realitāte.
Es ļoti labi apzinos, ka man nāksies saskarties ar smagu elpceļu slimnieku, kuru nāksies intubēt lai nodrošinātu viņam pietiekami daudz skābekļa, jo Covid – 19 ir bīstams tieši ar smagu elpceļu patoloģiju – pacientam trūkst skābekļa un vienīgā iespēja viņu glābt ir elpināt mākslīgi. Es šeit nerunāšu par ARDS – akūtu respiratoru distresa sindromu, kas parasti ir galvenais nāves iemesls no Covid 19, kur anesteziologs, reanimatologs tiešām atrodas cīņā viens pret vienu ar nāvi.
Medicīnas darbinieki ir neaizsargāti cīņā pret Covid – 19. Es nerunāšu par nepietiekamo aizsarglīdzekļu klāstu un apgādu. Es runāšu par realitāti – 3.8 % no visiem saslimušajiem uz zemeslodes ir medicīnas darbinieki. No ārstiem apdraudētākie acu ārsti, ausu kakla deguna ārsti, zobārsti un anesteziologi.
Ārsts katru dienu riskē saslimt, bet vēl vairāk viņš riskē aiznest slimību mājās saviem tuviniekiem, vecākiem. Droši vien man kā ārstam satraukums par paša slimību ir daudz mazāks nekā satraukums aiznest šo slimību saviem tuviniekiem.
Un tādēļ man ir nepatīkama, aizvainojoša un nesaprotama Saeimas pozīcijas un valdības nostāja – vāvuļot par karantīnu, izvairīties no atbildības par profilaksi un ārstēšanu. Visu atbildību, visu darbu uzgrūst mediķiem, bet pašiem gozēties preses konferencēs, notraukt asariņu, bet tad gari un plaši vervelēt, kā viņi par savu lielo algu stundiņu ir gudri runājuši valdības vai kaut kādā superārkārtas sēdē.
Tādas ir manas pārdomas pēc Saeimas balsojumu – nemaksāt mediķiem par risku, strādājot ar Covid – 19 pacientiem. Kolēģi, Jums tika dots signāls no Saeimas un valdības – nevienam jūsu rūpes neinteresē.
Ja jūs saslimsiet – neviens par jums nerūpēsies, neviens par jūsu ārstēšanu nemaksās, neviens jūs neaizstāvēs.
