Valdis Keris: Latvijas Ārstu biedrība, Quo vadis?* 8
Novēlu LĀB prezidentam Pēterim Apinim veiksmi, jo LĀB konference 2014. gada 28. novembrī atkārtoti uzticēja viņam organizācijas vadību.
Nākotnes veidošanu LĀB prezidents loģiskā veidā sāk ar tagadnes novērtēšanu. Atsevišķus aspektus viņš savā rakstā “Nākamajos darbos veroties” (žurnāls “Latvijas Ārsts”, 2014. g. decembris) ir atspoguļojis visai dīvaini, tāpēc biju spiests lūgt žurnāla izdevēju – LĀB valdi – publicēt manu komentāru ar alternatīvu viedokli. Diemžēl atbilde no LĀB tā arī nav saņemta, tāpēc nācās publicēt viedokli citur. Pievēršot uzmanību būtiskākajām dīvainībām, komentārs galvenokārt veltīts raksta daļai, kam saskaņā ar LĀB statūtu 2.1. punktu vajadzētu atbildēt uz jautājumu: “Kā veiksmīgāk aizstāvēt ārstu profesionālās, ekonomiskās un tiesiskās intereses?”
Pirmā dīvainība
Skaidrojot darāmo, vajadzētu nosaukt galvenos interešu apdraudējumus. Piemēram, zemo darba samaksu, kas saskaņā ar 2013. gada SKDS veikto aptauju neapmierina 80% ārstu. Tā vietā autors sāk ar ziņu: “Pašlaik veselības ministrs Guntis Belēvičs devis uzdevumu – no jauna sagatavot Ārstniecības likumu, kurš ir satrāklēts kā vecs lupatu deķis, nestrukturēts, nekvalitatīvs, nedzīvs.” Tātad pie visām nelaimēm vainojams likums. Tomēr – vai tā patiešām ir? Taisnība, likumā ir daudz grozījumu, bet tie taču liecina par pilnveidošanu. Tāpēc pirms galīgā lēmuma pieņemšanas publiski jāizskata vismaz divi jautājumi: ko likums neļauj darīt pareizi un ko likums prasa darīt nepareizi. Uz šādas analīzes nepieciešamību vairākkārt tika norādīts diskusijā, kas 2014. gada 20. novembrī notika LĀB prezidenta vadībā. Neraugoties uz to, pierādījumu vietā joprojām ir tikai apgalvojumi, kas izrotāti ar ministra vārdu.
Otrā dīvainība
Plānojot LĀB darbu, par orientieri derētu 7. Latvijas Ārstu kongresa lēmumi. Kongress veselības aprūpes finansēšanas jautājumiem veltīja atsevišķu konferenci, pēc kuras pieņēma rezolūciju par to, ka veselības aprūpes valsts finansējumam Latvijā 2014. gadā jābūt 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Bet faktiski tie ir tikai 3,2% no IKP. Nu tad – pie lietas: ko LĀB ir vai nav darījusi, lai ieviestu kongresa rezolūciju dzīvē, un kā situāciju labot?
Tā vietā prezidents prāto: “Pēdējos gados valsts ar mums runājusi no pozīcijas – diskutēsim tikai tajā apjomā, ko mēs saprotam, bet jūs – ne. Principā tas nozīmē – mediķi iesaistās diskusijā par mistiskiem 4,5% no IKP, kaut nepārzina ne šo skaitļu veidošanas mehānismu, ne saturu (..).” Citiem vārdiem: nekompetenti ir ne tikai kongresa dalībnieki, bet arī Eiropas Komisija un Pasaules Veselības organizācija, kas gadu gadiem valsts investīcijas nozarē mēra % no IKP (otrs kritērijs – % no vispārējās valdības izdevumiem). Ja LĀB prezidents neatzīst minēto viedokli par labu praksi, tad kādu (kura) viedokli viņš liek LĀB darba plānošanas pamatos?
