Latvijas armijas darbiniece brīnumaini saglabā redzi. SPĒKA STĀSTS 0
Vineta Šteinberga, atvaļināta štāba virsseržante, ir lietišķa un racionāla sieviete, kura tomēr piedzīvojusi brīnumu – saglabājusi redzi pēc diagnozes, kas draudēja ar gandrīz neizbēgamu iespēju palikt aklai. Ne vien atjaunojusi, bet pat pastiprinājusi arī citu, agrāk neapjaustu, maņu – sirds redzīgumu.
– Kā sanācis, ka izvēlējāties sievietei tik neierastu nodarbošanos?
– Diezgan nejauši – pēc rakstura īpaši kareivīga neesmu. Brīdī, kad beidzu vidusskolu, mamma negaidīti zaudēja darbu, jo institūtu, kur viņa strādāja, slēdza. Arī brālim radās problēmas, un mēs dzīvojām tikai no vecāsmammas pensijas. Paziņas mammai ieteica kasieres vietu Zemessardzē, viņa atteicās. Domāju – pamēģināšu es. 1992. gada oktobrī iestājos Zemessardzē, vēl pēc diviem gadiem nonācu Nacionālo bruņoto spēku štābā un no 2002. gada dienestu turpināju Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecībā. Mana darba joma bija grāmatvedība, finanses. No kasieres līdz finanšu sektora priekšniecei – tāda bijusi mana profesionālā karjera. Dienestā pavadīju divdesmit gadus, divus mēnešus un trīspadsmit dienas. Janvārī, četrdesmit viena gada vecumā, aizgāju pensijā. Joprojām veicu tos pašus pienākumus, ko agrāk, tikai nu jau kā civilpersona, turklāt ar teju kā augstāko izglītību – jūnijā būs izlaidums, beigšu studijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Uz darbu tagad eju bez ierastā formastērpa mugurā.
– Divdesmit gados tāds kļūst mīļš vai, gluži otrādi, šķiet neciešams?
– Laikam pārvēršas par tādu kā otro ādu – vakarā novelc, no rīta uzģērb. Pirmajā civilajā nedēļā bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Uniforma zināmā mērā dara pasauli pārredzamu un saprotamu: reglaments, hierarhija, disciplīna… Tagad – attaisi skapi, bet tur karājas tikai trīs blūzes, divi svārki. Īsti sievišķīgi – nav ko vilkt mugurā! Tomēr pamazām kārtība ieviešas. Par izkoptu ģērbšanās stilu laikam nevaru runāt, bet gribas kaut ko ar kičīgu niansīti, un šo to tādu izdodas piemeklēt. Strādājot vīriešu kolektīvā, no sekošanas modes vēsmām esmu atradinājusies. Tur galvenais: vienmēr skaidra runa un spēles noteikumi. Un lietišķi koleģiālas attiecības.
Varbūt tagad, pēc smagā pārdzīvojuma, kad biju tikai par mata tiesu no akluma, un laika, kad apģērbā izbaudīt krāsu un struktūru nianses nebija iespēju, iekavētais jāatgūst. Tieši tā skanēja kolēģu tosts, aizvadot pensijā: par krāsām!
– Kas ar acīm īsti notika?
– Kopš bērnības radināta, ka visam, ko dari, jābūt līdz sīkākajai niansei perfektam, ar šādu attieksmi metos arī darbā. Varbūt pārslodžu bija par daudz, varbūt iemesli pavisam citi, bet divdesmit sešu gadu vecumā sāka klibot veselība. Te sirdsklauves, te diskomforts acu zonā. Ar redzi man nekad īsti labi nav bijis. Bērnībā, rotaļājoties ar brāļiem – vienā rokā spainītis, otrā kociņš, aizķēros un kritu. Puļķītis trāpīja tieši acī. Labi, ka vecāki nevilka to ārā paši, bet uzreiz aizrāva pie ārsta. Sekoja operācija, un acs tika saglābta, tikai bija mazliet vārīgāka. Vienmēr esmu nēsājusi brilles. Taču viendien, skatoties spogulī, pamanīju, ka skatiens kļuvis dīvains. Saņēmos un aizgāju pie ārsta. Izrādījās, ka man bija sācis nepareizi strādāt vairogdziedzeris, izraisot hormonālas izmaiņas, turklāt parādījušās arī antivielas, kas uztūcina aizacs telpas muskuļus, virzot acis ārā no dobumiem. Kad noteica diagnozi – Greivsa jeb Bazedova slimība, sākās ilgais ceļš cauri tam, ko nenovēlētu pat briesmīgākajam ienaidniekam. Un vienlaikus tādai laimes sajūtai, kam līdzvērtīgu grūti atrast.
– Vairogdziedzeris tika savaldīts?
– Uzreiz sāku ārstēties, bet līdztekus bija jākonsultējas pie oftoendokrinoloģes, brīnišķīgās dakteres Birutas Basinkovičas. Ārste atzina: divdesmit piecos gados, kopš viņa praktizē, man esot tikai trešais tik smags saslimšanas gadījums. Diemžēl visi līdzšinējie beigušies bēdīgi.
Trīs reizes nedēļā man veica injekcijas acs muskulī – ar cerību, ka audi sarausies. Organisms pretojās, acs turpināja uzblīst.
Tiku ievietota slimnīcā, endokrinoloģijas nodaļā. Ārsts, koridorā garāmejot mani apstādinājis, paziņoja: “Nepieciešama staru terapija, gatavojieties!” Atbildēju, ka gribu zināt, vai ir vismaz trīs pacienti manā vecumā, kuriem pēc apstarošanas veikta operācija ir ļāvusi saglabāt redzi, tikai tad izlemšu, vai piekrist. Manā gadījumā svarīgākais esot nekavējoties nobremzēt aizacs telpas muskuļaudu plešanās agresīvo tempu, bet tas iespējams tikai ar starošanu. Tad varēšot raudzīties, ko darīt tālāk. Nepiekritu. Jo pēc informācijas, ko izdevās savākt, biju secinājusi: pēc starošanas nekāda operācija nelīdz, jo vairs nav, ko glābt.
– Vai tā nebija pārdrošība, pat vieglprātība – nespeciālistam uzņemties tādu atbildību?
– Uzskatu, ka ne. Visi manējie – darbā, ģimenē – rosījās kā skudru pūznī, meklējot labāko risinājumu. Man tika sarunāta konsultācija arī pie kāda profesora Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrā, kurš apstiprināja: vispirms operācija, tikai tad staru terapija – ja nepieciešams. Profesors atzina, ka Latvijā ir ļoti augsti kvalificēti kaulu speciālisti – pēc vissmagākajām traumām spēj pa gabaliņam vien salikt cilvēku atkal kopā, bet ar oftalmologiem, kuri operācijas laikā tikpat virtuozi spētu pasargāt acis, mums bēdīgāk. Taču pats galvenais – viņš informēja, ka Londonā ir klīnika, kurā iespējams šādas operācijas veikt. Tas bija cerību stars.
– Jums bija iekrājumi? Ārzemēs taču operācijas maksā baisu naudu.
– Tiklīdz uzpeldēja doma par operāciju, ģimene uzreiz vienojās, ka tiks ņemts kredīts.
Mums ir četristabu dzīvoklis – tolaik tajā mitu es, mamma, mans dvīņubrālis un vecāmāte –, visi piekrita to ieķīlāt. Mani šajās sarunās pat neiesaistīja, tikai paziņoja, ka tā izlēmuši.
Drīz uzzināju, ka arī manā darbavietā tiek meklētas iespējas segt operācijas izmaksas.
– Braucāt uz Londonu?
– Diemžēl daktere, kura uzstāja uz staru terapijas nepieciešamību, nekādās runās par citādas pieejas iespējamību neielaidās un slimības vēsturē ierakstīja: paciente atsakās no staru terapijas. Tas nozīmēja, ka ceļš uz Londonu slēgts. Veselības ministrija tolaik izsniedza atļauju ārzemēs ārstēt tikai tādas kaites, kurām Latvijā palīdzēt nevar. Cilvēkam, kurš pats atsakās no visa šeit rekomendētās terapijas kopuma, valsts atbalstu saņemt nav iespējams. Mamma centās pierunāt dakteri nostāju mainīt, bet viņa palika pie sava, vēl piebilstot, ka medicīna nav pulksteņu darbnīca, tāpēc garantiju nedod.
– Kā tajā laikā jutās acis?
– Vistiešākajā veidā bija uz kātiņiem – vēlās laukā no dobumiem, jo slimība strauji progresēja. No mājas iziet nevarēju gan tāpēc, ka acīm nav aizsardzības, tās žūst un kalst, gan tāpēc, ka ikviena parādīšanās cilvēkos beidzās ar vēlēšanos izkrist cauri zemei un pazust. Līdz mielēm izjutu, cik vienoti esam nespējā pieņemt to, kurš savādāks. Ieej veikalā, brauc transportā, bet ik reizi kāds līdzās izmet: paskaties, kādas tai sievietei acis. Tādi vārdi tajā brīdī iznīcina.
Vēlāk esmu daudz domājusi, kāpēc tā notiek. Un secinājusi – tā ir laikmeta slimība. Reti kurā ģimenē ar bērniem ņemas vecmāmiņas, viņām pašām savas rūpes. Nav kā manā laikā, kad vairākas paaudzes bija spiestas dzīvot kopā un bērni redzēja, ka cilvēkam var būt dažādas kaites, ka viņš noveco, kļūt nevarīgs un savādāks, bet mīlestība tāpēc nemazinās.
Man ģimene vienmēr bijusi un joprojām ir stiprākais balsts. Centrā mamma, viņa mums ir fenomens, filmas vērta. Visa roka sudraba gredzenos, cimdiem pirkstiņi nogriezti, lai netraucē uzvilkt. Dažādi interešu klubi un nodarbības – virpuļo pa savu dzīvi, bet vienlaikus jūt mūs visus un ir gatavībā būt klāt, ja kādam jāpalīdz. Atgādina: dzimšanas dienā varat man puķes nenest, ja esat aizņemti, bet Ziemassvētkos visiem jābūt pie manis. Vienmēr esam!
Savu dvīņubrāli allaž esmu izjutusi kā daļu no sevis. Ļoti labas attiecības ir ar vecāko brāli un viņa ģimeni.
Slimības laikā viņi visi mani stutēja un balstīja. Brāļa meita, mana krustmeitiņa Anete, kurai tolaik bija deviņi gadi, vērojot, ka es ņemos ap savām eļļu pudelītēm un kartupeļu ripiņām, paziņoja, ka noteikti kļūs par acu ārsti.Pēc tam domīgi jautāja, vai es ticu brīnumiem. Atbildēju, ka nu jau laikam vairs ne. “Vineta, ja reiz pienāks brīdis, kad tu no rīta pamodīsies un ar acīm viss būs kārtībā, tas taču būs brīnums!”
Var jau būt, ka to manu brīnumu viņa kādam izprasīja.
– Kāpēc pieminējāt eļļas un kartupeļus?
– Draugi un paziņas katrs pa saviem ceļiem meklēja iespējas man palīdzēt. Kāda kolēģe ieteica dziednieci: lai cik skeptiski raugies uz tādām lietām, sestdienas rītā vedīšu tevi pie Rasas.
Trīs mēnešus gāju pie šīs dziednieces un ar minūtes precizitāti darīju visu, kas tika ieteikts. Svaigu kartupeļu šķēlītes uz acīm un pēdām, dažādas ziedes un tin- ktūras, linsēklu eļļa. Vēl viņa lika aizdomāties, ka neviens uz šīs zemes neesam tikai pats par sevi un šobrīd, bet ļoti ciešā saistībā ar to, kas bijis aizlaikos vai, pašu atsaukts, atnāks tikai nākamībā. “Tev šajā dzīvē jāmaksā par to, kas palicis nenokārtots iepriekšējās.” Toreiz tas sacēla niknu protestu: man ir divdesmit seši gadi – kādus pasaules grēkus gan es lai būtu sastrādājusi, ka tā jācieš? “To saprot tikai pamazām,” viņa rāmi paskaidroja.
Cik pārliecinoši bija konkrētie uzlabojumi, vairs īsti neatceros, taču tas gan prātā: viņa man neļāva krist izmisumā un ļāva noticēt, ka viss būs kārtībā. Šo sajūtu uzturēja arī laikā, kad, atteikusies no staru terapijas, zināmā mērā biju kļuvusi par savas nostājas ķīlnieci.
Kādā aprīļa rītā sapratu, ka vairs nav slikti – ir ļoti, ļoti slikti. Kopā ar mammu devāmies pie dakteres Basinkovičas. Viņa norīkoja uz slimnīcu. Tur apskate, tad secinājums: jums vēl ir tikai divas stundas laika, tad iestāsies aklums.
– Uz kādu brīnumu šajā situācijā varēja cerēt?
– Ir tomēr brīži, kad pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu. Kolēģi, mamma, tuvinieki – visi skrēja, zvanīja, organizēja. No Gaiļezera slimnīcas mani aizrāva uz Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centru Dzirciema ielā, kur tika sasaukts ārstu konsilijs un apsvērta iespēja veikt operāciju. Secinājums, ka stāvokļa pasliktināšanos izraisījusi alerģiska reakcija pret kādu no medikamentiem, divu stundu ultimāta laiku laimīgi pagarināja. Štābā tobrīd drudžaini meklēja iespējas veikt operāciju ārpus Latvijas. Un atrada. Arī iespēju to apmaksāt. Tas, ka redzes zaudēšana varēja draudēt tik drīz, šoreiz palīdzēja. Vakarā zvans no darbavietas: “Vineta, rīt no rīta pussešos tev lidmašīnas biļete uz Londonu. Visi dokumenti un atļaujas nokārtotas.”
– Londonā uzreiz nonācāt slimnīcā?
– Uz konsultāciju Morfildas acu klīnikā. Izrādījās, ka acī iekļuvusi stafilokoka infekcija, tāpēc operācija jāatliek.
Bija jau ceturtdiena. Operāciju noteica uz pirmdienu. Kaut kur līdz tam bija jāpaliek. Man līdzi tikai 150 mārciņas – tādā ātrumā mājinieki vairāk sagrabināt nevarēja, bet viena diennakts pieticīgākajā viesnīcā maksā 50 mārciņas. Taču tādā paliku tikai vienu nakti – pateicoties Latvijas vēstniecības pretimnākšanai, varēju uzturēties tur.
Dienu pirms operācijas devos uz klīniku. Ārsts sīki izstāstīja visu, kas ar mani notiks. Skaidroja: acs atrodas kaula dobumā. Veiktās injekcijas tās muskuļaudus tik slimīgi paplašinājušas, ka sarauties tie vairs nespēj, tāpēc acs veļas ārā.
Ar lāzeru kaulu izdedzināsim un aizacs telpu paplašināsim. Uz jautājumu, vai šāda operācija būtu iespējama arī pēc staru terapijas, atbilde bija kategoriska: nē, tad ķirurgam vairs nebūtu ko darīt.
Man pat tika sameklēta anestezioloģe, kura Kembridžas universitātē bija mācījusies krievu valodu, – lai būtu vieglāk orientēties arī specifiskajos medicīniskajos jautājumos. Atceros, kā, grimstot nemaņā, man paceļ roku, kurai piestiprināta šiltīte ar vārdu un uzvārdu, pie kājām noliek slimības vēsturi. Cik labi, paguvu nodomāt – ne ar vienu citu mani nesajauks.
– Kāda bija pamošanās?
– Biju naivi iedomājusies – uzreiz viss būs kārtībā, bet nekā. Acs, kurai senās traumas bojājums, vēl divas turpmākās nedēļas bija aizlīmēta, bet ar otru apjaušamā pasaule šūpojās blāvā miglā. Seja pēc narkozes šķita kā bērnībā pēc saldējuma dzīrēm, kad notiesātas vairākas porcijas un visa mute sastingusi. Pienāk māsiņa: ko vēlaties pusdienās – zivi vai gaļu, bet man negribas par ēdienu pat iedomāties. Sirds smaguma pilna.
Slimnīcā pavadīju trīs dienas, bet tālākā dzīvošana – tikai par 15 mārciņām diennaktī – bija Daugavas Vanagu mītnē. Uz konsultācijām klīnikā mani aizveda Latvijas vēstniecības konsulārā departamenta mašīna; to visu bija izkārtojuši kolēģi. Tiku pat pie palīga, jauna puiša. Mārtiņam, kurš mita pie vanagiem, pateica: te dzīvos meitene no Latvijas, kura neredz, un tev par viņu jārūpējas. Viņš izrādījās īsts sargeņģelis. Trīs nedēļas neielūkojos spogulī – bail. Taču Mārtiņš nenoguris atkārtoja: tu izskaties aizvien labāk. Tiklīdz apdarīšu rīta darbus, iesim pastaigāties pa parku. Klīrējos kā skuķis – es tādā paskatā parkā?! Bet viņš tik un tā izšķūrēja mani cilvēkos.
Iepazinos ar latviešiem, kuri strādā Anglijā, ar lietuviešiem, poļiem. Sākumā jutos pārsteigta, vēlāk pieradu: ar visu aizlīmēto aci neviens tevi neuztver kā cilvēku ar kaut kādām nepilnībām. Tur domāšana savādāka.
Uz ielas cits citu nepēta, katram savas rūpes. Bet, tikko notiek kas slikts, allaž izrādās – kāds ir redzējis un steigsies tev palīdzēt.
Kad pēc trim nedēļām beidzot paskatījos spogulī, smaidīju pa visu seju. Taču viena acs tomēr pilnībā ciet nevērās, palika pusvirus. Ārsts konsultācijā brīdināja: ja neizdosies ietrenēt, staru terapija tomēr būs vajadzīga.
Kā šodien atceros – sēžu savā istabiņā Daugavas Vanagos un veru aci ciet un vaļā: tu vērsies, tu vērsies! Iztikām bez stariem.
– Kāda bija jaunā dzīve ar jaunajām acīm?
– Brīnišķīga – jo acis atrodas tur, kur tām pienākas būt. Un der visiem darbiem, kam paredzētas. Sākumā pašai likās, ka skatiens ir mazliet savādāks nekā pirms operācijas, tāpēc pievērš cilvēku uzmanību. Tātad vajag akcentēt kaut ko citu! Kopš tā laika man vienmēr ir perfekts un košs manikīrs.
Patiesībā katra diena pēc atgriešanās dzīvē kaut ko mācīja. Vispirms jau – sabalansēt to, ko gribi un ko vari. Pēc Lon- donas ik pa laikam mocīja konjunktivīts. No kā? Kāpēc? Daktere Basinkoviča aizsūtīja uz datortomogrāfiju – izrādās, de- guna blakusdobums pilns. Atkal uz slimnīcu! Trešdienā aizeju, taču saku nodaļas ārstei, ka diemžēl varēšu slimot vien pēc nedēļas – nav laika, man budžeta pārskats jāgatavo. Viņa tikai nogroza galvu.
Pienāk sestdiena. Naktī gribu likties gulēt, bet nevaru – galva kā spīlēs, šķiet divkārt lielāka. Pārnakšņošu sēdus. Te paveras durvis, brālis iebāž degunu: ko tu dari? Guļu. Kāpēc sēdus? Nevaru horizontāli, vaigi par lielu. Viņam risinājums viens: uz slimnīcu!
Pēc tās reizes deguna blakusdobums vesels, bet atļauties nodzīt imunitāti tik zemu vairs nedrīkstu. Un gulēt sēdus pat nemēģinu, lai cik svarīgi darbi jādara.
Šajā ziņā piekrītu mūsu ārstam pulkvedim Cīrulim – tādi varoņi nevienam nav vajadzīgi. Signālus, ko raida paša organisms, ignorēt nedrīkst.
– Tagad dzīvē vairāk līdzsvara?
– Man dažbrīd liekas, ka esmu pavisam cits cilvēks. It kā rāmāks un mierīgāks, bet vienlaikus kategoriskāks pret jebkuru neizlēmību un mīkstmiesību – nu, nečīk- sti: kāpēc tieši ar mani tā? Tas, kas tur augšā, droši vien zina labāk, kādus pārbaudījumus kuram uzliek un kāpēc. Ne jau medicīnā vien ir tā, ka vieglāk atbildību novelt uz cita pleciem: tā ir autoritāte, speciālists, priekšnieks – gan jau viņš, tas cits, labāk zina, kas vajadzīgs. Ieklausies viņā, bet vienlaikus meklē informāciju, salīdzini, pārbaudi un seko visam līdzi pats! Nenolaid rokas, līdz pēdējam brīdim nepadodies, neatmet cerību, cīnies!
Tas ir iekšēji – vairāk jāuzticas sev!
– Un ārēji?
– Jāmācās nepieķerties, jāapgūst vieglums, arī atsakoties. Pēc operācijas bija jāmet malā daudz no tā, kas pirms tam priecēja. Man vienmēr ļoti paticis sauļoties. To vairs nedrīkstu. Regulāri gāju uz pirti. Tas tagad liegts. Bieži peldēju. To nu varu tikai dabīgās ūdenstilpnēs, ne baseinā, jo jebkura ķīmiska līdzekļa iz- tvaikojumi momentā liek acīm asarot.
– Kas šādus zaudējumus kompensē?
– Viss, kas sagādā prieku. Daudz lasu. Aizvien vairāk patīk smalki rokdarbi – gatavot dekoratīvas piespraudītes, pērļu eņģelīšus. Aizrauj jogas nodarbības. Aizej pirms darba uz karsto jogu un visai dienai gūsti piepildītu rimtību, spēju sakārtot sevi un pieņemt citus. Ne tikai ārējās izpausmēs, arī dziļi pašā. Kad ņēmos ar slimošanu un prognozes par tālāko bija biedējošas, ārēji kļuvu pat tāda īpaši braša.
Bet klusībā biju sagatavojusi visu, kas nepieciešams brīvprātīgai aiziešanai no dzīves, ja ārstu sacītais tiešām piepildītos.
Kad pēc vairākiem gadiem to pastāstīju dakterei, viņa bija ļoti pārsteigta: tevi vērojot, tas pat prātā nebūtu ienācis. Tev taču pat psihologu nevajadzēja, tik ļoti radīji pārliecību, ka spēj tikt ar visu galā.
Kopš tā laika saprotu, ka mēs esam ļoti stipri un vāji vienlaikus. Un to jāiemanās dabūt līdzsvarā visiem iespējamiem paņēmieniem. Arī atvēlot sev biežāk parotaļāties, lai iekšējiem sastrēgumiem neļautu veidoties. Agrāk, formastērpa laikos, to atļāvos tikai ar matiem. Tie bijuši gan blondi, gan sarkani vai melni. Tagad visa nereglamentētā gribas vairāk.
– Kas ir stiprākie balsti šī līdzsvara noturēšanai?
– Kādreiz, īpaši jau slimošanas gadā, ik pa laikam pārlasīju Mario Pjuzo grāmatu Krusttēvs. Galvenokārt vietu, kur Dons Karleone mirst – pakrīt rožu dārzā, pie viņa pienāk dēls, un vecais izdveš: “Dzīve ir skaista”. Ar to gribējās sev atgādināt: vari darīt gan labus, gan ne tik labus darbus, bet svarīgi, ka spēj pieņemt – viss, kas bijis, ir skaists. Ka dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu.
Tagad mana pārlasāmā grāmata ir haiku stilā rakstītā Aleksandra Buriko Zīds. Tajā jūtu tieši sev adresētu filozofiju. Secinājumu, ka parasti mēs to, kas labāks un vērtīgāks, meklējam ārpusē. Un bieži tik rosīgi, ka nepamanām – tas ir mūsos pašos un mums vistuvākajos. Tikai tad, kad viņus zaudējam, saprotam, cik bagāti visu mūžu esam bijuši.
