Latvijas ainava izskatījusies pavisam citādi nekā šodien 4
Latvijas Dabas fonda eksperts Jānis Ķuze aicina lauksaimniekus, kuri lepojas ar saviem līdzenajiem, iztīrītajiem laukiem, domāt ilgtermiņā un ainavas industrializāciju veikt ar lielāku pietāti pret dabu. “Ja iestājas ilgstošs sausums kā šogad, intensīvi meliorētās teritorijās esam spiesti dārgi par to maksāt,” piebilst J. Ķuze. Viens no risinājumiem ir pārveidot meliorācijas sistēmas kā regulējamas, lai ūdens līmeni sistēmā turētu vēlamajā augstumā, otrs – kādu daļu no intensīvās lauksaimniecības platībām atjaunot dabai, ļaujot veidoties mitrzemēm jeb mitrājiem. Augstie purvi, slapjie meži, palieņu pļavas ir kā sūkļi, kas ūdeni uzsūc, aiztur un atdod ļoti lēnām.
Mitrzemes jeb mitrāji kalpo arī kā barības vielu uztvērēji. Ļaujot ūdeņiem no tīrumiem noplūst caur mitrzemēm, barības vielas, kas noskalojas no laukiem, nevis pa upēm aizplūst uz Baltijas jūru un veicina zilaļģu ziedēšanu, bet gan akumulējas mitrās un pārplūstošās pļavās, purvājos.
Mākslīgās mitrzemes, ja gudri izveidotas, var būt ne tikai nozīmīgs elements lauku ainavas daudzveidošanai, bet arī bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā. “Es priecātos, ja lauksaimnieki vīru žurnālos lielītos nevis ar to, kuram lielāks un spēcīgāks traktors, bet gan, cik bagāta mitrzeme uz lauka vai kā viņa izlīkumotajā upītē pavasarī smuki līdakas nārsto. Ļoti ceru, ka tas varētu būt Latvijas nākamās simtgades mērķis – atdot dabai daļu teritorijas. Šodien aktīvi tiek kultivēta skaistuma izjūta, kurā tiek pielūgtas ģeometriskas līnijas. Lielsaimnieki cenšas savus grāvjus turēt taisnus, lai maksimāli ātri dabūtu nost no laukiem ūdeni, un neaizdomājas, ka ir vietas, kur varbūt vajadzētu domāt pilnīgi pretējā virzienā, proti, kā tās līnijas atkal dabūt līkumainas. Tas, ja uz lauka ir mitrzeme, nenozīmē, ka esi slikts saimnieks,” piebilst J. Ķuze.
Pagājušā gadsimta aerofotogrāfijas liecina, ka Latvijas ainava izskatījusies pavisam citādi nekā šodien. Pļavu un mežu robežas ir bijušas līkumotas, pļavai slēgtā mežaudzē pārejot pakāpeniski. Ir bijis daudz meža puduru. Mežos ir bijuši mazi atvērumi, kuros ir bijuši zāļu purvi, sūnu purvi, upju palienes, meža ganības; padomju gados Latvijai pāri gāja industriālās meliorācijas vilnis, kas līkumoto dabas robežzonu garumu samazināja līdz minimumam. Ainavas standarta risinājums – pļava beidzās ar grāvi un tam otrā pusē mežs. Šāda intensīva ainavas pārveidošana ir ne tikai mazinājusi bioloģisko daudzveidību, jo robežzonās starp pļavām un mežiem varēja augt daudzi augi, kuri nevar to darīt citās vietās. Tā ir dzīvesvieta arī daudziem kukaiņiem, putniem.
Ķemeru nacionālā parka teritorijā šogad atjaunots 20. gadsimta 30. gados iztaisnotās Skudrupītes līkumotais tecējums. Tas nozīmē, ka upītei ir ierīkota jaunā gultne un apkārtnes susinātājgrāvji aizbērti vai aizdambēti. Kopumā Skudr-upītes atgriešana līkumotā gultnē veikta aptuveni 7,5 kilometru garumā. Šī karstā vasara vēl neļauj novērtēt ieguvumus dabai, taču nākamgad upītes krastos pletīsies palieņu pļavas, kas ir nozīmīga barošanās un atpūtas vieta putniem. “Ja būs kārtīga ziema, tad pavasarī vajadzētu būt lielām platībām zem ūdens. Paliem atkāpjoties, ūdens aizies, bet uz laukiem paliks peļķes, kas pamazām izžūs. Tādās ieplakās var dzīvoties dažādi ūdensputni, ķīvītes var tupat blakus ligzdot un veidojas īpaša veģetācija, kas saistīta ar palienēm,” prognozē dabas pētnieks. Viņš stāsta, ka Skudrupītes jaunā gultne rakta cik vien iespējams kādreizējās gultnes robežās, cenšoties ievērot dabiskos ūdens likumus, modelējot upes iespējamo uzvedību. Upe ir rakta gan pa pļavu, gan pa mežu, lai ūdenim būtu iespēja atdzist.
Pirmā upju līkumošanas pieredze gūta jau 2005. gadā, atjaunojot dabisko tecējumu Slampes upītei. Tiesa, tad pieļautas arī dažas kļūdas, piemēram, upes jaunā gultne veidota atklātā ainavā. Līdz ar to karstā laikā upe cepās kā uz pannas, tāpēc ir labi, ka kāds gabals upes var tecēt cauri mežam, jo tur ūdens paspēj nedaudz atdzist.
“Centāmies upes gultni padarīt maksimāli daudzveidīgu, visus akmeņus, kas rakšanas laikā tika atrasti, likām gultnē. Jo akmens upē spēlē ļoti būtisku lomu. Ūdens sitas pa akmeni, tādā veidā ūdenī nonāk skābeklis. Akmens arī kalpo kā ļoti nozīmīga dzīvotne – tur var dzīvot dažādas sīkbūtnes, ūdenskukaiņi. Aiz akmens savukārt veidojas aizstraume, kur var slēpties zivis. Ja upes gultne ir salīdzinoši tīra, tad aizstraumēs var veidoties grants un rupjo smilšu uzskalojumi, kas kalpo kā nārsta vieta.” J. Ķuze atzīst, ka cilvēks visos laikos centies laukus atbrīvot no akmeņiem, izmantojot tos vai nu būvdarbos, vai arī sastumjot kaudzēs lauku malās. Skudrupītes taisnotāji šos akmeņus veda atpakaļ uz lauka. “Ja akmeni noliekam augstā zālājā, tad vasarā, kad akmens galva paceļas virs veģetācijas, tur sēž baltā cielava, akmens čakstīte, peļu klijāns, nosēžas arī jūras ērglis. Kad akmens uzsilis saulē, tur lien ķirzakas sildīties. Ja ganībās noliek akmeni vai akmeņu grupu, ir vieta, kur paslēpties maziem dzīvnieciņiem. Tur var kāds sermuliņš ielīst vai čakstīte lig-zdot,” stāsta J. Ķuze.
Lauksaimniekiem, apsaimniekojot tūkstošiem hektāru, ir milzīga ietekme, jo viņu varā ir pieņemt lēmumu, kāda teritorija izskatīsies. “Es nedomāju, ka saimnieks, kurš strādā, domājot par dabas vērtībām, būs nabadzīgāks par to, kurš izlīdzina visas mitrzemes. Ņemot vērā klimata izmaiņas, saimnieks, kurš pievērsīs lielāku uzmanību ainavas daudzveidībai, būs ieguvējs. Koks ainavā samazina vēja ātrumu. Ja lauki stiepjas līdz horizontam, tad koki mazina vēja izraisīto augsnes eroziju. Arī ziemā uz laukiem saglabājas vairāk sniega.”
Ķemeru meliorētās upītes, kurām atdoti līkumi, nav vienīgās Latvijā. Arī Dviete izlīkumota savā lejtecē. Upju izlīkumošanu veikuši arī privātas zemes apsaimniekotāji, piemēram, lauksaimnieks Guntars Dolmanis Piebalgas pusē.
