Lakstīgala un citi dabas simboli: šogad pirmo reizi tika izraudzīta gada gļotsēne, bet netika nominēta gada ģeovieta 10
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1971. gadā pasaulē pirmo reizi gada putnu izvirzīja Vācijas putnu aizsardzības biedrība, titulu piešķirot lielajam piekūnam, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai sugai. Pamazām gada titula izraudzīšana putnam kļuva par tradīciju, kuru sāka pārņemt arī citas valstis. Latvija savu pirmo gada putnu – griezi – nominēja 1996. gadā, par kuru togad veica daudz pētījumu.
Gada putns
Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2023. gada putnu izvēlējusies lakstīgalu (Luscinia luscinia), mudinot cilvēkus mācīties atpazīt putnus ne tikai pēc to izskata, bet arī dziesmām. Turklāt lakstīgala uzskatāma par ukraiņu iemīļotu dabas simbolu – nozīmīgu putnu šīs tautas kultūrvēsturē.
Lakstīgalas visbiežāk dzirdamas krūmainās un mitrās upmalās, ezermalās, arī grāvmalās, kur zemi klāj pērno lapu kārta, zem kuras tās var sameklēt savu pamatbarību – kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Lakstīgalas dziesma ir ļoti daudzveidīga, skanīga, to var dzirdēt pat kilometra attālumā. Tā ir izteikta vakara un nakts dziedātāja, un viņas dziedāšanu vislabāk izbaudīt tieši maijā ievziedu plaukšanas laikā. “Lai gan lakstīgala pie mums joprojām ir ļoti parasts putns, tomēr lakstīgalu skaits Latvijā sāk samazināties – pēdējo 17 gadu laikā, kopš notiek parasto putnu uzskaite, zaudēti 25% populācijas,” gada putna izvēli pamato LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Ainārs Auniņš.
Viņš bažījas, ka, klimatam kļūstot siltākam, lakstīgalas pie mums vairs neligzdos un būs sastopamas tikai caurceļošanas laikā pavasaros un rudeņos. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina maijā un jūnijā veikt putnu balsu ierakstus audiopiecminūtes formātā un, norādot konkrētu to veikšanas laiku un vietu, iesūtīt pa e-pastu “[email protected]”, kā arī ziņot par lakstīgalu un citu putnu novērojumiem portālā vai mobilajā lietotnē “Dabasdati.lv”, jo tās būs vērtīgas ziņas jaunajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Vai gada dabas simbolu izvirzīšana ir jūs pamudinājusi vairāk interesēties par dabu un tās aizsardzību?
Gada augs un sūna
Latvijas Botāniķu biedrība, par 2023. gada augu izraugoties parasto purvpapardi (Thelypteris palustris), aicina iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitrās vietas, kurās šī suga ir atrodama, un pievērst uzmanību slapjo biotopu nozīmei dabas daudzveidības saglabāšanā. Purvpaparde ir diezgan parasta, visā Latvijas teritorijā izplatīta suga, kura gan aug cilvēkiem grūti pieejamās, mitrās vietās. Purvpapardes pavasaros izdīgst gandrīz nemanāmi. Jūnijā tās ir salapojušas un nereti veido koši zaļu vienlaidu paklāju, kas saglabājas līdz pat rudenim, kad nokalst un vairs nav ieraugāmas līdz nākamajam pavasarim. Šīm papardēm piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tādēļ pasaulē notiek eksperimenti ar to pielietošanu notekūdeņu attīrīšanā.
Savukārt par gada sūnu izvēlēts Vulfa sfagns (Sphagnum wulfianum Girg.), kas viegli atšķirams no pārējām sfagnu sugām. Tā ir Latvijā izklaidus sastopama liela, skaista sfagnu sūnu suga, kas aug mitros un purvainos skujkoku un jauktu koku mežos uz slapjām minerālaugsnēm, retāk pārejas purvos un sūnu purvu malās. Sfagnu nozīmīgākā īpašība ir spēja veidot kūdru, piedalīties ūdens regulācijā un piesaistīt no gaisa lielu oglekļa daudzumu.
Gada gliemis
Latvijas Malakologu biedrība par 2023. gada gliemezi nosaukusi lielo gludgliemezi (Cochlicopa nitens). Tā ir kalcifīla suga, kas sastopama mitros biotopos pārsvarā palienēs, ūdenstilpju krastos, zāļu purvos, pļavās, dažreiz arī mitros mežos un dzīvo uz augsnes un tās virsējā kārtā. Čaula šim gliemim ir gluda, spīdīga, gandrīz caurspīdīga, silti brūnā krāsā. Tās augstums ir 6,2–7,5, platums – 2,8–3,2 mm.
Lielais gludgliemezis ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas trešajā kategorijā kā reta suga. Mūsdienās galvenais drauds lielajam gludgliemezim ir cilvēku saimnieciskā darbība, kas likvidē vai degradē dabiskos biotopus.
Gada bezmugurkaulnieks
Latvijas Entomoloģijas biedrība par gada bezmugurkaulnieku ir izvēlējusies aizsargājamu sugu – medicīnas dēli (Hirudo medicinalis), kurai piemīt abinieku dzīvesveids – tā sastopama mitros biotopos ar stāvošu saldūdeni. Vistipiskākā dzīvesvieta ir neliels dīķis ar dubļainu grunti, kas apaudzis ar niedrēm un kurā dzīvo vardes vai citi abinieki, kas svarīgi jauno dēļu attīstības periodā. Dzīvo arī ezeros, grants karjeros un vecupēs.
Dēles ir hermafrodīti un ārējie parazīti – pieaugušie īpatņi barojas ar zīdītāju (arī cilvēku), putnu, retāk – zivju asinīm. Pieaugusi medicīnas dēle ir 10–15 cm gara ar oranžām vai dzeltenbrūnām divām nepārtrauktām, gareniskām līnijām un divām pārtrauktām, gareniskām līnijām uz muguras. Tās priekšgalā ir pieci acu pāri. Atrodoties miera stāvoklī, dēle uzturas krastmalās pie ūdenī iegrimušiem priekšmetiem, taču spēj strauji reaģēt uz kustīgām ēnām, kas signalizē par tuvu esošu barības avotu. Dēles priekšējā mutes dobumā atrodas trīs muskuļoti valnīši jeb žokļi, uz kuriem ir daudz sīku, asu zobiņu, ar kuriem tā pārkož ādu un spēj 20–40 minūtēs izsūkt apmēram 15 gramus asiņu, 8–11 reizes palielinot savu sākotnējo ķermeņa izmēru. Paēdusi dēle var iztikt bez ēšanas līdz pusgadam vai pat ilgāk.
Gada dzīvnieks
Šogad Latvijas Nacionālais dabas muzejs par gada dzīvnieku ir izvēlējies divas Latvijā sastopamas ķirzaku sugas – pļavas ķirzaku (Zootoca vivipara) un Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā iekļauto sila ķirzaku (Lacerta agilis). Ķirzakas ir rāpuļi, kuru āda klāta ar ragvielas zvīņām. Briesmu brīžos ķirzakas nomet asti, kas ataug, bet īsāka. Tām raksturīga šķelta mēle, kas kalpo kā garšas, ožas un taustes orgāns. Ķirzakas savstarpēji sazinās, izmantojot vizuālos un smaržas signālus. Vidējais dzīves ilgums ir 5–6 gadi. Abas ķirzakas pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un sliekām.
Ķirzakas ir aukstasiņu dzīvnieki – to ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. No oktobra līdz aprīlim tās pavada ziemas snaudā, ielīdušas starp koku saknēm, augsnes virskārtas ejās, ēku pagrabos un citās piemērotās vietās, bet gada siltajā laikā var ieraudzīt sildāmies saulē uz akmeņiem vai citām siltām virsmām. Pļavas ķirzaka ir mazāka un tievāka, tās garums ar asti ir līdz 12 cm, retos gadījumos – līdz 17 cm. Pieauguši īpatņi ir brūni ar melniem plankumiem uz muguras, bet vēdera krāsojums atšķiras starp dzimumiem. Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Ārpus vairošanās perioda abas ķirzakas var šķist līdzīgas, taču tās var atšķirt pēc plankumu raksta uz to muguras, kā arī zvīņu sakārtojuma uz priekšu no auss atveres. Pļavas ķirzakai ir viena lielāka zvīņa, bet sila ķirzakai – vairākas mazākas.
Dabas muzejā gada dzīvniekam veltītā vitrīnā apskatāmi divi jauni ķirzaku modeļi (mulāžas), jo šo rāpuļu plānā āda nav piemērota izbāžņu izgatavošanai.
Gada dzīvotne
Latvijas Dabas fonds (LDF) par gada dzīvotni ir nosaucis kritalu. Kritala ir mežā gulošs, atmiris koks – viens no dabiskas meža struktūras elementiem, kam ir milzīga loma dabas daudzveidības nodrošināšanai mežā. Atmirušo koksni izmanto sēnes, gļotsēnes, ķērpji, sūnas, gliemeži, kukaiņi, kuriem tā ir gan dzīves, gan barošanās vieta. Arī putniem un zīdītājiem kritalas sniedz iespēju paslēpties, atrast barību un izaudzināt mazuļus.
“Dabiskā, vecā mežā kritalas ir bioloģiski daudzveidīga, veselīga un ilgtspējīga meža rādītājs. Kritala parāda, ka mežā un dabā kopumā nav nekā lieka – tas, ko mēs dažkārt uzskatām par nevajadzīgu, traucējošu vai neestētisku, patiesībā kādam ir neaizstājams dzīvības avots. Kritalas vēsta par dabas procesiem – par to, kā koks lēnā un ilgstošā procesā atkal kļūst par augsni,” skaidro LDF eksperts Jānis Ķuze. Latvijas Dabas fonds šā gada laikā turpinās tuvāk iepazīstināt ar kritalām, tajā mītošo dzīvību un, rīkojot dažādus pasākumus, aicinās cilvēkus iesaistīties kritalu vērošanā.
Gada kokaugs
Latvijas Dendrologu biedrība par 2023. gada kokaugu izvēlējusies smaržlapu rozi (Rosa rubiginosa), kas ir viena no rožu ģints par mežrozītēm sauktajām dabiskas izcelsmes sugām. Latvijā tā ir reti sastopama, tādēļ saudzējama. Savu latvisko nosaukumu ieguvusi pēc raksturīgajām nelielajām, dziedzermatainajām lapām, kuras saberzējot jūtama izteikta ābolu smarža. Labi saskatāmi dziedzermatiņi klāj arī jaunos dzinumus, ziedkātus un pat kauslapas. Šīs sugas rozes ir saulmīļi, tādēļ ar mežu aizaugošā zālājā tās ilgstoši nevar saglabāties.
“Vēl nesen šī suga bija diezgan plaši sastopama Zemgalē, kā arī Daugavas ielejas posmā starp Jēkabpili un Koknesi, pie Priekuļiem un citviet, tomēr atradņu apsekošana pēdējos gados rāda, ka intensīvās lauksaimniecības ietekmē smaržlapu roze daudzos reģionos ir tikpat kā izzudusi un atrodama vien atsevišķu eksemplāru veidā ceļmalās un grāvmalās,” norāda dendrologi. Pašlaik zināmas aptuveni četrdesmit atradnes, tostarp Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Talsu pauguraine”, “Abavas senleja”, “Daugavas ieleja” un dabas liegumā “Ovīši”.
Gada kukainis
Latvijas Entomoloģijas biedrība par šā gada kukaini izraudzījusies daudzveidīgo mārīti (Harmonia axyridis). Mārītes tautā ir pazīstamas arī kā “dievgosniņas” – mazas, jaukas vaboles, kas apēd laputis, palīdzot dārzam atbrīvoties no kaitēkļiem. Latvijā ir ap piecdesmit dažādu mārīšu sugu, bet šīs sugas nosaukums cēlies no tā, ka pieaugušās vaboles pēc ārējā izskata var būt visai atšķirīgas. Pārsvarā segspārnu krāsojums ir oranžs ar 19–22 vai mazāk melniem punktiem, taču var gadīties arī melni īpatņi tikai ar diviem oranžiem punktiem. Daudzveidīgo mārīti sauc arī par austrumu mārīti, jo tā Eiropā ievesta no Āzijas kā efektīva laputu iznīcinātāja. Latvijā pirmoreiz tā konstatēta 2009. gadā un nav mūsu faunai raksturīga. Tomēr izvēlēta par gada kukaini, lai akcentētu invazīvu sugu ienākšanu Latvijā un to, ka ne vienmēr sugu introdukcija ir labvēlīga vietējām sugām.
Gada sēne
Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni nosaukusi daivaino čemureni (Grifola frondosa), aicinot pievērst uzmanību lieliem veciem ozoliem mežos, alejās, parkos, kā arī atsevišķi augošiem kokiem, īpaši dižkokiem, pie kuru pamatnes uz saknēm šo sēņu sugu varētu sameklēt. Daivainā čemurene pieder piepju sēņu grupai un noārda atmirušu ozolu koksni. Latvijā reti sastopama.
Reizi gadā rudenī daivainajai čemurenei izaug sporas veidojošie augļķermeņi. Tie ir viengadīgi, veido lielu čemuru no daudzām mēlesveida cepurītēm, kuru kātiņi atiet no kopējas pamatnes. Visa augļķermeņa diametrs sasniedz 50–60 cm, svars – pat 20 kg. Sēnes cepurītēm virspuse ir nedaudz joslaina, sākumā gaiši pelēkbrūna, vēlāk kļūst tumšāka, novecojot – tumši brūna. Konsistence sīksta, kaltētā veidā – trausla. Mīkstums ir balts līdz gaiši krēmkrāsas tonim ar patīkamu smaržu.
Pirmoreiz arī gada gļotsēne
Atzīmējot Latvijas Mikologu biedrības divdesmit gadu jubileju, pirmo reizi par gada gļotsēni pasludināta pušķainā šokolādes gļotsēne (Stemonitis axifera). “Izvirzot samērā bieži sastopamu, kā arī garumā diezgan lielu un vieglāk ievērojamu sugu, vēlējāmies pievērst sabiedrības uzmanību šai pārsteidzošajai organismu grupai, kas nav ne sēnes, kaut veido augļķermeņus ar sporām, ne dzīvnieki, kaut arī dzīves sākumposmā (kā plazmodijs) ir spējīgas pārvietoties, un patiesībā ir vienšūņi, lai gan dažkārt aizņem plaukstas lieluma un pat lielāku platību,” izvēli skaidro gļotsēņu pētniece Julita Kluša no “Dziedava.lv”.
Gļotsēnes savā formu un krāsu daudzveidībā ir ļoti skaistas un fotogēniskas. Ja paveicas atrast kādu vēl pavisam jaunu eksemplāru un iespējams pavērot to attīstībā, pārsteidz pušķainās šokolādes gļotsēnes milzīgās izmaiņas, kas piemērotos laika apstākļos notiek pat dažu stundu laikā. Šīs gļotsēnes attīstības redzamā stadija sākas ar baltām vai dzeltenām bumbiņām (viena milimetra diametrā) kaudzītēs, kuras, vienmērīgi pulsējot, pakāpeniski stiepjas uz augšu, veidojot gļotainas vālītes un mainot krāsu uz sārtu, sarkanbrūnu un tad kļūstot vēl tumšākas. Stiepjas arī izveidojies melns matveida kātiņš.
Nobriedušas pušķainās šokolādes gļotsēnes ir 7–20 mm garas, kur kātiņš aizņem 1/3 līdz 1/2 no visa garuma. Uz tā ir rūsganbrūna (izbalējot gaišbrūna) vālīte, ko veido smalks tīkliņš un brūna sporu masa gluži kā kakao pulveris. Lai gan gļotsēnes var sastapt arī uz dzīviem augiem, tostarp sūnām un kokiem, vislielākā iespēja tās atrast uz kritalām, jo īpaši mitrākos mežos.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
