Latvijai un Grieķijai ir ne viens vien kopīgs atribūts 0
Pirms pāris mēnešiem Somijas Eiropas lietu un ārējās tirdzniecības ministrs Aleksandrs Stubs intervijā “LA” izteicās, ka viņš tagad labprātāk gribētu būt latvietis nekā grieķis. Tas, protams, tika sacīts, apzinoties, ka šāda veida salīdzinājumi ir visnotaļ slideni.
Tomēr diez vai viņš tā būtu apgalvojis vēl pavisam nesen – 2009. gadā, kad izvērsās Grieķijas “glābšanas” operācijas, savukārt Latvijā situācija nerādījās diez ko labāka. Apmēram ap to laiku uz Eiropas ekonomisko likstu fona tad arī sākās Latvijas un Grieķijas piemēru piesaukšana. Bet, lai cik dažādi būtu uzskati par eirozonas krīzes pārvarēšanas ceļiem, reti kāds apšauba iemeslus, kuru dēļ Grieķija kļuva par vājāko ķēdes posmu un finanšu tirgu pirmo upuri.
Būtībā paši grieķi atzīst, ka pēc “pulkvežu diktatūras” (1967 – 1974) nekādu mūsdienu izpratnē tiesisku valsti nav izdevies atjaunot. Pamīšus valdījušie klani, kuri pārsvarā saistās ar uzvārdiem Karamanlis un Papandreu, iemiesoja nevis kaut kādas konservatīvas vai attiecīgi sociāldemokrātiskas vērtības, bet koruptīvu sistēmu. Īpašas pārmaiņas nenesa arī valsts iestāšanās Eiropas Savienībā un uzņemšana vienotās valūtas klubā (ar bankas “Gold-man Sachs” padomdevēju un sagrozītu datu palīdzību). Eirozona paļāvās uz Grieķijas ekonomikas izaugsmi, reformas tika pieprasītas, bet palika pusratā. Tikmēr korupcija saglabājās ierastajā līmenī, ko raksturo “Transparency International” minētie skaitļi (ko dažs varētu samērot ar “cenrāžiem” Latvijā): piemēram, autovadītāja tiesības “maksā” 500 eiro, celtniecības atļauja – 8000 eiro, bet sarežģītāka ķirurģiska operācija valsts klīnikā – apmēram 30 000 eiro. Katra mājsaimniecība tādiem nolūkiem gadā tērē vidēji 1700 eiro. Šo ainu papildina dažādi folklorizējušies nostāsti (kā gadījumā ar taksometra šoferi, kurš noformē sev neredzīgā invaliditāti), kas ir radījuši dažādus klišejiskus aizspriedumus, atstājot ēnā pašu sistēmu.
Pastāv arī stāsts, kas nodokļu nemaksāšanu skaidro ar grieķu kādreizējo ilgo atrašanos svešu varu, tajā skaitā Osmaņu impērijas pakļautībā, kad šo varasiestāžu apčakarēšana bija patriotisma akts. Bet ieradumam piemīt liels spēks… Tāpēc izveidojās savdabīga darījumu kultūra, ko pārējai pasaulei simbolizē grieķu vārds “fakelaki”, kas latviski nozīmē “aploksnīte”. Taču tas nav vienīgais mums kopīgais atribūts.
Arī mūsdienu Latvijas publiskajā telpā klīst filozofiski prātojumi, ka kukuļdošana ir tautas dzīvesziņā sakņota parādība līdzīgi kā persiešu izcelsmes “bakšiš”, ka korupcija vispār ir ekonomikas zobratiem nepieciešama smērviela vai ka, teiksim, valsts pasūtījumu izgādāšana vajadzīgajiem cilvēkiem nozīmē atbalstu mūsu uzņēmējiem.
Protams, pieprasot no viņiem kaut ko pretī, bet tā taču notiek visur.
Vēl var strīdēties, kas kuru pārspēja tā dēvēto valsts nozagšanas shēmu sarežģītībā – eirokrātu lāgā neuzraudzītās Grieķijas vai Latvijas politbiznesa aprindas. Un kur – Latvijā vai Grieķijā – minēto aprindu apkalpošanā ir ticis izlietots vairāk resursu. Ja kaut neliela daļa šo pūliņu tiktu veltīta valsts problēmu savlaicīgiem risinājumiem, globālo satricinājumu ietekme (ko Latvijā ievadīja “Parex” sabrukums) varbūt nebūtu tik nospiedoša. Taču Rīgas stratēģija bija “gāzi grīdā” jeb gandrīz jau pēc grieķu parauga “sakārtotajā” biznesa vidē. Vadzim lūstot, Latvijas politiķi atšķirībā no Grieķijas partijām nebija īsti noskaņoti uz paškritiku. Un, kad varas atgūšanai radītais projekts (“Par labu Latviju”) izgāzās, tika paziņots, ka tautā trūkstot pieprasījuma pēc konservatīvas politikas.
Pati lielākā atšķirība gan ir tā, ka Latvijas trekno gadu ekonomiskā domāšana bija saistīta ar noteiktu ārpolitisku pavērsienu austrumu virzienā, kuru vēlētāju vairākums gluži nepieņēma. Antīkas literatūras klasikā ir atrodams ieteikums baidīties no danajiem, respektīvi, grieķiem, “pat ja tie nes veltes” Trojas zirga veidolā. Tas būtu paturams prātā, kaut gan mums reizēm solītās dāvanas nāk no pavisam citas puses.
