“Latvijai nevajag būt naivai un saprast, kas ģeopolitiski notiek!” Roberts Zīle par jaunu ēru Amerikā 29
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par ASV prezidenta vēlēšanām un rezultāta atbalsošanos Eiropā – saruna ar Eiroparlamenta deputātu Robertu Zīli (Nacionālā apvienība).
Amerikā ievēlēts 46. prezidents Džo Baidens. Tautas visā pasaulē priecājas un gavilē par Donalda Trampa aiziešanu?
R. Zīle: Es neesmu ne priecīgs, ne bēdīgs, bet pārmaiņas, šķiet, notikušas. Prezidents Tramps, uzskatot, ka vēlēšanas viņam nozagtas, pats pie tā vainīgs. Slikts tas vadītājs, kurš, valdot četrus gadus, nespēja nokārtot, lai nenozagtu vēlēšanas. Svarīgākais jautājums – kas notiek tālāk?
Jā, kāpēc vēl nav nodedzināta neviena ASV pilsēta un nav izsists neviens skatlogs, protestējot pret iznākumu? Apkrāpti 70 miljoni vēlētāju!
Pieņemu, viens no Trampa plāniem varētu būt braukt apkārt pa štatiem, kur, pēc viņa uzskata, krāpās ar biļeteniem. Ceru, tikšanās ar vēlētājiem nebeigsies ar vardarbību, jo tas nav labi Rietumu demokrātijai, īpaši Savienotajām Valstīm kā brīvās pasaules līderiem.
Paanalizējiet, kas varētu mainīties Amerikā, par prezidentu kļūstot demokrātam Baidenam!
Vispirms darba stils, un tiks likti citi akcenti. Latviju visvairāk interesē drošība. Baidena administrācijai būs grūtāk piespiest NATO partnerus Eiropā ievērot solījumus par 2% no dalībvalsts budžeta aizsardzībai, taču ASV turpinās “spiest”. Eiropas problemātika Baidenam būs no svara, taču nez vai pirmajā rindā, kur nešaubīgi būs Āzija.
Cerības uz sadarbību daudziem Eiropas līderiem var izrādīties pāragras. Cerams, uzlabosies situācija ar ārējo tirdzniecību. Valdim Dombrovskim, kuram nodots šis Eiropas komisāra portfelis, būs ko darīt. Ja arī nākamajā četrgadē ES un ASV nespēs noslēgt līgumu, tas būs indikators, ka ir slikti no transatlantiskās sadarbības viedokļa. Domāju, attiecības neveidos tik robustās un atraktīvās formās, kā to darīja Tramps, bet saturs būs samērā līdzīgs.
Vai uzskatāt, ka jaunais prezidents būs iecietīgāks pret NATO valstīm, kuras nepilda nosacījumu par diviem procentiem izdevumu aizsardzībai?
Baidenam nāksies grūti paskaidrot amerikāņiem par atkāpšanos no Trampa stingrās prasības. Tā bija pareizi noteikta. Vācija pērk gāzi no Krievijas, kura iegūtos līdzekļus izlieto, lai bruņotos, bet pati nepilda pienākumu, ko apņēmusies aizsargspēju stiprināšanai. Prasa to nodrošināt Amerikai. Tajā brīdī, kad salīdzinoši nelielu skaitu ASV karavīru izved no Vācijas, Berlīnē gan bija liela neapmierinātība.
Vai Latvijā nevajag papildu amerikāņu karaspēka kontingentu? Aizsardzības ministrs Pabriks teicis – mēs samaksāsim, lai ASV karavīri brauc!
Ja amerikāņi bāzējas Polijā, tas jau ir daudz. Ja Pabrikam izdodas atvilināt papildspēkus uz Latviju, nebūtu slikti.
Vai neesat ticies ar Džo Baidenu viņa garajā politiķa karjerā?
Biju uz tikšanos visai slēgtā auditorijā, kad viņš kā viceprezidents viesojās Rīgā 2016. gadā. Toreiz Baidens bija enerģiskāks un ļoti neapmierināts ar maksātnespējas administratoru darbību Latvijā. Tā ir interesanta tālaika detaļa, jo šogad pirms vēlēšanām Tramps cēla laukā aizdomas par otra kandidāta dēla Hantera Baidena darbību Ukrainā saistībā ar bankām, t. sk. Latvijas.
Kā ASV Senāta loceklis Baidens esot atbalstījis baltiešu iestāšanos NATO un kampaņā izteicās, ka palīdzēšot mums visos jautājumos.
Ja iespējama ASV kaujas spēku palielināšana Baltijā, šajā virzienā jāstrādā Aizsardzības, Ārlietu ministrijām. Tā taisnība, ka Baidenam, pieredzējušam ārlietniekam, Latvija ir uz kartes, kamēr Tramps, pieņemu, nezināja, kur atrodamies. It kā republikāņi ir lielāki draugi Baltijai, taču esmu ticies ar ASV Kongresa pārstāvjiem, arī demokrāti drošības jautājumos vienmēr runājuši to pašu.
Kā vērtēt četrus Trampa gadus Baltajā namā?
Nenoliedzami pozitīvi, ka ar robustu pieeju Tramps prezidentūrā izkustināja dažas lietas, ko vajadzēja izkustināt. Tas, runājot par minētajiem 2% aizsardzībai un tiklab par “Nord Stream – 2” gāzesvada būves apturēšanu. Tas ir spēka elements, ko izmantojis Tramps, bet mums tas ir izdevīgi. Negribu ticēt, ka Baidena periodā Vācija un Krievija spēs pabeigt šo projektu, bet, ja pabeigs, tad skaidrs, ka Baltais nams tam būs piekritis kādu apsvērumu vai norunu dēļ.
Kaut esot atlicis izbūvēt dažus procentus no vada kopgaruma?
Bet izšķirošs ir sankciju sods, kas nāktu pār kompāniju, kas iesaistītos izbūvē līdz galam. Attiecībā uz ārējo tirdzniecību nevar teikt, ka Trampa spertie soļi, jaucot nost izveidoto kārtību, bija nepareizi. Amerika – pirmajā vietā, un ķīniešiem vairākās pozīcijās nācies piekāpties, turklāt interesanti, ka arī “karā” ASV eksports uz Ķīnu pieaudzis. Negatīvajā prezidēšanas pusē, protams, jāmin amerikāņu sašķelšana, arī attiecībā uz attieksmi pret pandēmiju un citās lietās.
Domājat, ka Tramps bija ASV sabiedrības šķēlējs?
Domāju, jā. Pat tais jautājumos, kur varēja piekrist Trampam, pasniegšanas forma un uzvedība lielvalsts prezidenta izpildījumā daudz atbalstītāju nesalasīja. Tiekoties prezidentūras sākumā ar ASV preses pārstāvjiem, uzdevu jautājumu, vai viņiem liekas normāli, ka prezidents valsti vada ar ierakstiem tviterī. Baltijā mēs uzskatām, ka ASV prezidents ir vislabāk informētais un varenākais vīrs uz planētas. Ja viņš publiski izsakās, jābūt pārliecībai, ka tā ir izsvērta, patiesa, faktos balstīta informācija, kam sekos rīcība. Mediju cilvēki atbildēja, ka amerikāņiem patīkot, ka viņu prezidents šādā veidā uzrunā sabiedrību.
Daži novērotāji pat bažījās, vai Amerikā neizcelšoties pilsoņu karš neapmierinātībā ar vēlēšanu rezultātiem.
Iekšējā politika ASV arvien bijusi asa, pretrunām bagāta. Bet, ja antagonistiski aktivizē un spēj iesaistīt arī iedzīvotājus, tas ir bīstami, tas nav vairs tikai Amerikas iekšējais jautājums. Neaizstāvu arī otru pusi. Bet Trampa kacinošā politika ļāva izspēlēt “Black Lives Matter” kustības saasināto reakciju, rasu nemierus un daudz ko citu agresīvu, šķeļošu.
Man svarīga šķiet ne tik daudz Trampa, kā republikāņu nākotne – kā partija skatās, kā pārvarēt agoniju pēc prezidenta amata zaudējuma. Kāda būs ideoloģija un taktika, vai republikāņi ies trampisma virzienā, kur vajag ļoti izteiktu izpildītāju, kuru nez vai izdosies atrast starp vecajiem, zināmajiem partijas dūžiem. Vai cita tipa politiķis spēs uzņemties līdera lomu, lai atņemtu demokrātiem ieņemto pozīciju nākamajā ciklā?
Vai joprojām liks uz Trampu, lai viņš kļūst par republikāņu karogu arī uz nākamajām vēlēšanām? Trampu esmu vairākkārt redzējis “dzīvajā”. Viņš, nebūdams partijas biedrs, uzstājās republikāņu konventā 2013. gadā Vašingtonā un teica – mēs iegājām Irākā, karojām, bet kur mūsu nauda un nafta, kuru varēja nopelnīt? Teksasieši meta gaisā platmales, citi runu uzņēma ar ovācijām. Latvijā publicēju pārdomas par to, un vietējie eksperti noraidīja – tas vīrs taču nevar būt republikāņu līderis! Pēc trim gadiem Donalds Tramps iesoļoja Baltajā namā.
Uzskatāt Trampu par populistu?
Jā, lai gan tam ir dažādas šķautnes. Eiropas Parlamentā sastopos ar visu līmeņu populismu. Kaut mēģina iestāstīt, ka populisms ir tikai labējo pusē, tādi ir arī komunisti, daudzi sociāldemokrāti, zaļie. Viņi tādējādi cīnās par savu karjeru politikā, zinot, ka nekad nenokļūs izpildvarā, kur vārdi jāpārvērš darbos. Tramps bija pie varas, bet mana atbilde bija jā, domājot, ka nevar šķelt sabiedrību tā, kā darīja Tramps.
Baidens nāks kā vienotājs?
Nedomāju, ka viņš visu darīs uz labu, bet plašākus iedzīvotāju slāņus noteikti uzrunās.
Attiecībā uz Krieviju Baidens atzinis, ka no Kremļa nāk lielākais apdraudējums ASV un sabiedroto interesēm un starptautiski noteiktai kārtībai. Tikām Tramps, kolīdz runas skāra Maskavu, parasti izvairīgi klusēja.
Baidenam nāk līdzi astoņi gadi viceprezidenta postenī kopā ar Baraku Obamu, kur sākotnēji Vašingtona piedāvāja Maskavai attiecību restartu. Tas neizdevās, bet grūti teikt, kas Baidenā uzkrājies garos ārlietu zinātāja gados, esot senatoram no 1972. gada.
Eiropa vienatnē, bez Amerikas atbalsta – ir stipra vai vāja?
Man ir bažas, ka drīzāk vāja. Francijas prezidents Emanuels Makrons neslēpj “stratēģiskās autonomijas” kursu, kas krustām šķērsām cilāts arī Eiroparlamentā. Manuprāt, tas saplok, jo neticu, ka ES viena pati, bez ASV kā sabiedrotā palīdzības var būt ar stratēģisku nozīmi. Francijai kā lielākajai militāri rūpnieciskai Eirosavienības valstij būtu izdevīga pāreja uz vietējo militāro tehnoloģiju un ieroču izmantošanu bruņojumā. Taču tādējādi būtu grūti nodrošināt stratēģisko autonomiju, nepietiekot vairākiem svarīgiem resursiem un elementiem.
Vai varam atbildēt apstiprinoši uz jautājumu – vai jutīsimies droši Francijas paspārnē? Domāju, ne. Labi atceros, kā Olanda periodā vācām eiroparlamentāriešu parakstus pret franču “Mistral” kuģu pārdošanu Krievijai. Ar milzu grūtībām izdevās to novērst. Koncentrācija uz ieroču iepirkumu Eiropā, nedodot priekšroku ASV ražotam bruņojumam, rada politisku spriedzi un pārdomas aiz okeāna – kāpēc gan mums tik ļoti vajadzētu aizstāvēt eiropiešus?
Tajā pašā laikā pāriet uz militāro industriju un iepirkumu veikšanu tikai Francijā un vēl pāris ES valstīs neradīs ne par centu vairāk drošības, ka pašreiz esot NATO sastāvā. NATO valstu aizsardzības budžetos pāri 70% īpatsvars ir ASV, un tas ir izšķirošs šīs organizācijas rīcībspējai.
Vai Eiropa atkal nekļūst par dzīvošanai nedrošu vietu, ja Parīzē skolotājam nogriež galvu, Nicā nogalina mācītāju un Vīnes centrā nošauj cilvēkus? Francijas prezidents gan parādījis stingrību attieksmē pret radikālo islāmu.
Makrons kļuvis gan stingrāks, gan vājāks. Tā kā notikuši vairāki teroristiski akti pēc kārtas, tas nozīmē, ka Francija ar to netiek galā. Jāņem vērā, ka terorismu organizē un veicina lielā mērā viņu pašu pilsoņi ar franču pasēm. Bija jāaizstāv vārda brīvība sakarā ar atkārtotu pravieša karikatūru publikāciju, bet tas raisīja plašu pēcreakciju ar demonstrācijām musulmaņu zemēs un vardarbību.
Manuprāt, pēc tā Makrons ieslēdza atpakaļgaitu, mēģinādams skaidrot nostāju, kas diez vai der saistībā ar islāmistiem. Precīzāk, tas, kā to skaidroja Eiropas militārais un ārpolitiskais līderis, atstāja vēlēšanos dzirdēt ko labāku. Francija palikusi vienīgā ES valsts ANO Drošības padomē un bruņota atomieročiem, taču parādījusi sevi kā ievainojamu nepieteiktā teroristu karā. Šaušana Vīnē nāk tam komplektā un var velties pāri Rietumeiropai.
Vai Lielbritānijas prombūtni var just drošības ziņā?
Noteikti. Mūsu politiskajā konservatīvo reformistu parlamentārajā grupā esam palikuši 64 deputāti. Bez apmēram 20 britiem tas tāpat ir padaudz, bet vairs neesam trešie lielākie starp frakcijām. Lielbritānijas deputāti ienesa politikas kvalitāti un debates kultūru, kā jau ievēlēti no vecās demokrātijas. To man personīgi žēl.
Britu aiziešana parādīja ceļu kreisajiem populistiem, kuri teica – o, mēs aizņemsim vairāk vietu, pamainīsim Eiroparlamenta kursu. Apvienotā Karaliste bija spēcīgas armijas un militārās industrijas valsts, brīvā tirgus ekonomikas aizstāve – tas tagad gājis mazumā. Turklāt mēs zinām, ka britiem nebija un nav “rozā briļļu” par Krievijas politikas mērķiem un darbības veidiem. ES lēnām griežas tai virzienā, kādu man un daudziem eiropiešiem ne visai gribētos redzēt.
Kādu iespaidu atstāj jaunā Eiropas Komisijas vadītāja fon der Leiena? Šķiet, ir ievērojami klusāka, nekā bija Junkers.
Tie tiešām ir divi pilnīgi pretēji vadības tipi. Junkers bija radis strādāt aizkulisēs, un daudzi vērtē, ka kovida attālinātos apstākļos viņš neko nespētu paveikt. Junkers bija klasiskais kulišu diplomātijas meistars. Otrkārt, luksemburgietis ilgus gadus tika ieņēmis vietu briseliešu elitē.
Fon der Leiena, bijusī Vācijas aizsardzības ministre, ir jaunienācēja Eirosavienībā. Diez vai eirokrāti viņu atzīst par izteiktu līderi. Viņa ir cilvēks ar labu izglītību un valodu zināšanām, bet var just, kā Eiropas Komisija strādā. Kur viena daļa ir EK vadītājas birojs un augstākā ierēdniecība, bet otra – komisāri, kas bieži velk katrs uz savu pusi.
Angela Merkele paziņojusi, ka ir pēdējo termiņu kancleres postenī, kas noslēgsies nākamgad. Lai kurš būtu nākamais Vācijas kanclers, kādu laiku Eiropas Savienībai būs cits vilcējs, Emanuels Makrons ar savām ambīcijām?
Diemžēl jā, bet viņa kustības ir ar tik profrancisku ievirzi, ka Eiropas Savienībai jāpalīdz Francijai ieņemt vietu globālajā telpā. Tāpēc bija vajadzīgs stratēģiskās autonomijas kurss. Tas izteikts visiem franču līderiem: saku – Eiropa, domāju – Francija. Arī Rīgas vizītē Makrons vedināja domāt, kā mēs runāsim ar Krieviju – lielā mērā parādot, kurš ir Eiropas līderis.
Tas vecais jautājums, kam jāzvana? Uz Berlīni droši vien vairs ne. Uz Briseli noteikti ne. Zvaniet uz Parīzi. Latvijai nevajag būt naivai un saprast, kas ģeopolitiski notiek. Mūsu diplomātiskajam dienestam jāskaidro lietas, cik tas iespējams. Vienmēr jābūt modriem, jāskatās, kā uz kuru pusi lietas kustas.
