Olafs Zvejnieks: Latvijai nepietiek konkurences 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sāk ieskanēties kritiskas balsis par konkurences nepietiekamību Latvijā un, iespējams, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas bezzobainību.
Godīgi jāatzīst – neesmu aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Tam trūkst laika un traucē arī fakts, ka ekonomikas jomā, ar ko saistīts mans darbs un intereses, sociālie tīkli šķiet mazvērtīgs informācijas avots, salīdzinot ar citiem. Ja tev datorā visu laiku neizlasīti stāv četri pieci pētījumi vai apskati par interesantiem jautājumiem, tad laika laiskai sociālo tīklu lapu šķirstīšanai cerībā uzdurties kaut kam jēdzīgam īsti neatliek. Un, jau paredzot iebildumus – pilnībā atzīstu, ka citās jomās sociālie tīkli var būt ļoti aktuāli. Piemēram, viena no manām meitām, kas saistīta ar cilvēktiesību jomu, pārliecināta, ka bez sociālajiem tīkliem šajā jomā strādāt nav vispār iespējams un mēģinājums to darīt nozīmētu palaist garām gandrīz pusi nozīmīgās informācijas.
Bet kāpēc es vispār to stāstu? Pat vienaldzība pret sociālajiem tīkliem neļāva man palaist garām Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes ierakstu tviterī pagājušajā nedēļā. “Negatīvo % likmju laikā Latvijas komercbankas izsniedza kredītus ar vienām no augstākajām % likmēm eirozonā.
Savukārt tagad, kad % likmes paceltas, tās gūst papildu peļņu, turot zemas noguldījumu likmes. Vai tikai man vienam šķiet, ka komercbanku sektorā nepietiekama konkurence?” rakstīja Rutkaste. Kāpēc šis ieraksts ir nozīmīgs? Pirmkārt, tāpēc, ka U. Rutkaste nav gluži pēdējais cilvēks Latvijas Bankā un viņa viedoklī ir vērts ieklausīties, bet, otrkārt, tāpēc, ka kopš 1. janvāra un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas atkalpievienošanās Latvijas Bankai tā atkal, pēc vairāk nekā divdesmit gadus ilgas pauzes, ir atbildīga par banku jomas uzraudzību.
Citiem vārdiem – iestāde, kas atbild par banku uzraudzību, publiski pauž viedokli, ka uzraugāmajā jomā ir nepietiekams konkurences līmenis. Īpašs noslēpums jau tas nav – būtībā banku jomā valda četru banku – “Swedbank”, SEB bankas, “Citadeles” un “Luminor” – oligopols. Sen pagājuši tie laiki, kad banku savstarpējā konkurencē par hipotekāro kredītu tirgu notika reāla cīņa par klientiem. Un, tā kā banku vadītāju sarunas Konkurences padome nenoklausās, tad cerību, ka mūs tuvākajos gados varētu sagaidīt atmaskojumi par to, kā bankas savstarpēji vienojušās un sadalījušas tirgu, nav nekādu. Jautājums tikai – ko konkurences veicināšanai savas atbildības jomā spēs paveikt pati Latvijas Banka? Tā, protams, spēs izsniegt licenci jaunveidojamajai pensiju pārvaldīšanas uzņēmuma “Indexo” bankai un Latvijā atkal izveidosies banka ar daļēju vai pilnīgu nacionālo kapitālu. Taču laiks, kas būs nepieciešams, lai tā iekarotu būtisku nišu tirgū un liktu atdzīvoties banku konkurencei, visticamāk, mērāms gados – un tā vēl ir optimistiskā prognoze.
Taču jau minētajam U. Rutkastem ar to vēl nav gana. Gluži kā gatavodamies publiska politiķa karjerai un cenšoties palielināt savu atpazīstamības līmeni, viņš pagājušajā nedēļā devis interviju arī “lvportālam”, kurā izteicis pārmetumus ne tikai banku nozarei, bet konkurences līmenim Latvijā kopumā. Cenšoties izskaidrot, kāpēc inflācijas līmenis Latvijā divkārt pārsniedz vidējo inflāciju eirozonā, viņš raksta, ka apmēram vienu trešdaļu no šīs gandrīz 20 procentus lielās inflācijas Latvijas Bankas ekonomisti nespēj izskaidrot ar standarta faktoriem – algām, pārtikas un energoresursu cenām. Šai trešdaļai iemesli esot jāmeklē tajā, ka “regulējamās energocenas Latvijā ir palielinājušās ievērojami straujāk nekā eirozonā.
Tas nozīmē, ka citur Eiropā ir vai nu daudz vairāk uz noteiktu laiku fiksēto līgumu, vai pastāv atšķirības regulēšanas politikā, kas transmisiju padara pakāpeniskāku.” Pārtulkojot vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā – tas ir klajš “uzbrauciens” Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) un pastarpināti arī Saeimai, kuras radīto likumu ietvarā SPRK darbojas, par nepietiekamu iedzīvotāju un uzņēmumu interešu aizsardzību un pārliecīgu iešanu lielo enerģētikas monopolu pavadā. Lai gan SPRK rudenī parādīja zobus “Latvijas gāzei”, neapstiprinot tās ārpuskārtas iesniegto jauno tarifu projektu, tomēr “Sadales tīkla” un “Augstsprieguma tīkla” jauno tarifu projekti, visticamāk, būtu izslīdējuši cauri SPRK rokām kā ieeļļoti, ja nebūtu iejaucies sabiedrības sašutums par valsts politikas divkosību.
Sak, kā var ar vienu roku visu gadu aicināt iedzīvotājus uzstādīt saules paneļus, veicinot gan energoneatkarību, gan zaļo dienaskārtību, bet ar otru roku gada beigās mēģināt apstiprināt tādus tīklu tarifus, kas visus paneļu uzstādītājus par to sodītu. Pēc šī sašutuma iejaucās politiķi, abi tarifu projekti tika atsaukti, un tagad, mēģinot sasmelt izlieto ūdeni, tiek apgalvots, ka tarifi var būt arī divreiz zemāki. Taču te rodas divi jautājumi – kāpēc bija nepieciešams sabiedrības sašutums un kāpēc savu sabiedrības interešu sargsuņa (atcerēsimies nosaukumu – Sabiedrisko (!) pakalpojumu regulēšanas komisija) funkciju neizpildīja SPRK, un otrs – kāda ir bijusi politiķu, konkrēti – Ekonomikas ministrijas, kuras pārziņā tieši vai netieši atrodas abi minētie uzņēmumi, iesaiste sākotnējā tarifu projekta radīšanā.
