Latvijai neglaimojošs OECD ziņojums. Jaunākā pētījuma dati 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja 38 pasaules ekonomiski veiksmīgāko valstu “klubiņš” – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) – būtu skolas klase, tad Latvija tajā būtu pēdējā solā sēdošs grūtgalvītis, kuram pastāvīgi draud palikšana uz otro gadu.
Apmēram šādi varētu raksturot iespaidus, klausoties OECD 2022. gada ziņojumu par Latviju. Latvija šādus ziņojumus saņem ik pārgadus kopš 2015. gada un, jāsaka, nekas tajos īpaši nemainās – vairumā rādītāju, kurus analizē organizācijas eksperti, mūsu valsts visu laiku atrodas vai nu pēdējā vai vienā no pēdējām vietām.
Katru reizi ministri un ierēdņi savos komentāros par ziņojumu stāsta, kādi pasākumi tiek veikti konstatēto grūtību pārvarēšanai, paiet divi gadi – un atkal esam pēdējā solā. Gandrīz vai jājautā, vai pēdējos desmit gados panāktais progress ekonomikas un labklājības jomā – tādā rādītājā kā iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju esam no 53% no OECD valstu vidējā rādītāja 2010. gadā sasnieguši aptuveni 70% 2021. gadā – ir noticis, pateicoties valsts īstenotajai politikai vai par spīti tai.
OECD Ģenerālsekretārs Matiass Kormans, prezentējot 2022. gada pētījuma datus, izcēla galvenās jomas, kurās Latvijai ir jāpanāk progress, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi. Jāsaka, ka neviena no šīm jomām nav jaunums – tās kā lāsti vajā Latvijas ekonomiku un politiku jau gadiem, ja ne pat desmitgadēm ilgi.
Jāpiebilst, ka viņa prezentācijas pirmais slaids bija par iedzīvotāju vakcinācijas aptveri, demonstrējot to, cik cieši problēmas, kas it kā tieši neattiecas uz ekonomiku, šobrīd ir saistītas ar ekonomiskajiem rādītājiem.
Svarīgākais Latvijas attīstības ilgtermiņa izaicinājums ir demogrāfiskais – starp visām OECD valstīm tieši Latvijā visstraujāk samazinās iedzīvotāju skaits. Galvenie faktori – augsta migrācija, ko galvenokārt nosaka iespējas atrast labāk apmaksātu darbu ārvalstīs, zema dzimstība un īss paredzamā mūža ilgums. OECD vērtējumā šis drauds ir tik liels, ka, neko nedarot, valsts parāds no pašreizējiem apmēram 50% no iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugs līdz 160% 2060. gadā.
Šis scenārijs saka, ka 2055. gadā valsts būs spiesta tērēt papildu 1,8 procentpunktus no IKP, lai risinātu veselības un pensiju problēmas, 2060. gadā – papildu 1,6 procentpunktus. Jāpiebilst, ka šobrīd šādi 1,8 procentpunkti no IKP būtu apmēram 592 miljoni eiro. Ja valdība rīkosies enerģiski, tad šo ekonomisko slogu 2060. gadā iespējams samazināt līdz apmēram 65% no IKP. Jāatzīst, ka valdība ir izstrādājusi šādu pasākumu plānu, to atzina arī M. Kormans.
Lai nodrošinātu ilgtspējīgu valsts izaugsmi, Latvijai nepieciešams progress trijās galvenajās jomās. Pirmā no tām ir nevienlīdzības mazināšana, un tajā ir vesela gūzma problēmu. Piemēram, ilgstošā bezdarba līmenis Latvijā ir krietni augstāks nekā vidēji OECD valstī. “Varētu domāt, ka šajos apstākļos Latvijai vajadzētu palielināt izdevumus aktīvās darba tirgus politikas pasākumiem (lasi – darbaspēka apmācībai un pārkvalifikācijai), taču tā nez kāpēc nenotiek,” savu pārsteigumu pauda M. Kormans.
Arī Latvijas nodokļu un sociālo pabalstu politika OECD vērtējumā praktiski nekādi neveicina nevienlīdzības mazināšanu. Mazas pensijas, slikti pieejama veselības aprūpe, slikta situācija ar mājokļu pieejamību un neveselīgi iedzīvotāju paradumi (smēķēšana, liels alkohola patēriņš, neveselīgi ēšanas paradumi un mazkustīgs dzīvesveids) noslēdz šo Latvijas iedzīvotājiem pārāk labi pazīstamo uzskaitījumu.
Otra principiāli svarīgā joma, kurā nepieciešams progress, ir vide. OECD vērtējumā Latvijas klimata politikas apņemšanās līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 65% nav nekāds īpašais progress – tas vienkārši likvidēs to SEG emisiju apjoma palielinājumu, kas izveidojies kopš 2000. gada. Būtu lietderīgi samazināt un izbeigt labvēlīgo attieksmi pret dabasgāzes un dīzeļdegvielas izmantošanu transportlīdzekļos, vienlaikus aizsargājot trūcīgos iedzīvotājus no šo lēmumu ietekmes, teikts OECD ziņojumā. OECD kritika šajā sakarā tika vērsta pret apkures sistēmām, uzsverot, ka gaisa piesārņojumu Latvijā galvenokārt rada zemas kvalitātes apkures sistēmas un industriālie apkures katli.
Visbeidzot trešā joma ir saistīta tieši ar ekonomiku, proti, eksporta izaugsmi. Vienīgais ceļš, kā sasniegt lielāku iekšzemes kopproduktu un labklājību, ir inovācijas un augstas pievienotās vērtības produktu ražošana. Taču Latvijas eksportā joprojām dominē relatīvi zemas pievienotās vērtības produkti – maz apstrādāti kokmateriāli un pārtika –, kurus turklāt galvenokārt eksportējam uz valstīm, kurās ir mērena vai lēna ekonomikas izaugsme.
Lai mainītu situāciju, OECD ieskatā, jāatrisina vairākas problēmas. Pirmā no tām ir kredītu trūkums. M. Kormans raidīja neslēptu kritikas bultu Latvijas banku sistēmas un tās regulatoru virzienā, uzsverot, ka, neskatoties uz banku labo finansiālo stāvokli, būtisks šķērslis investīcijām ir kredītu nepieejamība, un to pārāk stingrie noteikumi. Otra problēma – Latvijas uzņēmējiem jāmeklē eksporta iespējas tirgos, kas aug straujāk nekā ES valstis, konkrēti Ķīnā un Indijā, uzsvēra M. Kormans.
Visbeidzot – kaut kas beidzot ir jādara ar uzņēmumu ieguldījumiem pētījumos un attīstībā, kurā Latvija ir pārliecinoši pēdējā vietā OECD valstu saimē. Nepadarīti darbi ir gan valsts pusē, kuras nodokļu politika neveicina uzņēmumu ieguldījumus attīstībā, gan izglītības sistēmā, kur mazs izcilnieku skaits matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā jau vidusskolas līmenī noved pie maza doktorantu skaita augstskolās, un tieši doktoranti ir tie, kas nodarbojas ar zinātni un pētījumiem, uzskata OECD.
Zaudētā desmitgade
To, kādu nozīmi Latvijas politiskā vide piešķir OECD ziņojumam, apliecina vien tas, ka veseli četri valdības ministri klausījās šī ziņojuma prezentāciju un vairāki no tiem arī uzstājās ar komentāriem par ziņojumu. Piemēram, veselības ministrs Daniels Pavļuts uzsvēra, ka OECD ziņojums, kas galvenokārt balstās uz 2019. gada, tātad pirmspandēmijas, datiem, neņem vērā pandēmijas laikā veiktās izmaiņas – valsts veselības izdevumu dubultošanos.
Tādēļ ministrs bija pārliecināts, ka nākamais, 2024. gada OECD ziņojums būs Latvijai labvēlīgāks šajā jomā. Tomēr Pavļuts atzina, ka Latvijas iedzīvotāju lielais līdzmaksājumu apjoms par veselības aprūpes pakalpojumiem ir problēma, kurai jārod risinājums – Latvija starp OECD valstīm šajā ziņā atpaliek tikai no Meksikas.
Ar politiķiem neierasti atklātu komentāru pasākumā izcēlās labklājības ministrs Gatis Eglītis. Viņš nosauca periodu no 2010. līdz 2020. gadam Latvijas ekonomikā par “zaudēto desmitgadi, kurā kredītu politika bijusi pavirša, izdevumi pētījumiem un attīstībai – gandrīz neeksistējoši, tā arī nav izdevies radīt nodokļu politiku, kas spētu palīdzēt mazturīgajiem”.
Taču arī Eglītis bija cerīgs par nākotni, minot vairākus faktorus – gan to, ka beidzot tiks uzsākta mājokļu būves programma reģionos, gan to, ka Satversmes tiesas lēmuma rezultātā būtiski paaugstinātas pensijas un garantētais minimālais ienākums, gan arī to, ka no 2023. gada katru gadu tiks paaugstinātas minimālās algas un pensijas. Eglītis arī piebilda, ka Latvija pagaidām noraidoši izturas pret pensijas vecuma paaugstināšanu, galvenokārt sliktā iedzīvotāju veselības stāvokļa un nepietiekamās medicīniskās aprūpes dēļ, taču šāda atzīšanās liecina, ka pati ideja apspriesta tiek.
