Mārtiņš Āboliņš: Latvijai nav nepieciešami 5000 eksportējošu uzņēmumu 1
Autors: Mārtiņš Āboliņš, bankas “Citadele” ekonomists
Latvijas topošās valdības veidošanas procesā izskanēja ideja par vienu no ekonomikas attīstības mērķiem izvirzīt eksportējošo uzņēmumu skaita palielināšanu par 5000.
Neatkarīgi no tā, vai šis mērķis tiks iekļauts jaunās valdības deklarācijā, manuprāt, ir interesanti saprast, vai Latvijai šāds mērķis ir nepieciešams un ko ar to mēs varam cerēt sasniegt.
No vienas puses, tas ir skaidrs, vienkāršs un ļoti atbalstāms. Latvijas ekonomikas izaugsmes atslēga pēdējos 25 gados ir bijusi un, domājams, arī turpmāk būs balstīta uz eksporta veiksmīgu attīstību.
Tātad, jo vairāk eksportējošu uzņēmumu, jo lielāks eksporta apjoms un līdz ar to arī straujāka ekonomikas attīstība. Tāpat šāds mērķis ir arī ļoti ambiciozs.
Saskaņā ar “Eurostat” un OECD datiem 2016. gadā Latvijā eksportējošo uzņēmumu skaits nedaudz pārsniedza 12 000. Tātad mērķa realizācija nozīmētu eksportējošo uzņēmumu skaita pieaugumu par 40%.
Taču, no otras puses, ir jautājums, vai, sasniedzot šo mērķi, mēs varam cerēt uz ievērojamu ekonomiskās situācijas uzlabojumu un te, aplūkojot citu valstu pieredzi, atbilde nebūt nav viennozīmīga.
Ja skatāmies Baltijas līmenī, tad Latvijā eksportējošo uzņēmumu skaita ziņā atpaliekam gan no Igaunijas, gan Lietuvas, kur to skaits pārsniedz 15 tūkstošus.
Savukārt tādā pēc iedzīvotāju skaita līdzīgā valstī kā Slovēnija eksportējošo uzņēmumu skaits pārsniedz pat 22 tūkstošus.
Tajā pašā laikā eksportējošo uzņēmumu skaita ziņā Latvija apsteidz Īriju, kas nenoliedzami ir ekonomikas veiksmes stāsts un tikai nedaudz atpaliek no Somijas, kā arī Izraēlas, lai gan visas šīs valstis iedzīvotāju skaita ziņā ir lielākas par Latviju.
Varam, protams, apšaubīt statistiku, bet, skatoties uz šiem skaitļiem, man nerodas sajūta, ka eksportējošo uzņēmumu skaits tiešā veidā korelētu ar ekonomikas attīstības līmeni.
Tas gan, protams, mums neliedz uz šādu mērķi tiekties, bet tad rodas jautājums par Latvijas ekonomikas kapacitāti un to, kā radīt tik lielu skaitu eksportējošu uzņēmumu.
Ja tie ir jauni uzņēmumi ar vismaz 10 vai 20 darbiniekiem, ekonomikā tas nozīmētu nepieciešamību pēc 50 000 līdz 100 000 papildu darbiniekiem. Tāda resursa ekonomikā nav un mēģinājumi pārvilināt darbiniekus no citiem uzņēmumiem radītu fantastiski lielu spiedienu uz darba algām.
Protams, tas ir ļoti teorētiski un reālistiskāk eksportu sākt būtu jau esošiem uzņēmumiem, kuri pašlaik strādā tikai iekšējā tirgū.
Taču man nav sajūtas, ka Latvijā šobrīd būtu liels skaits uzņēmēju ar eksportspējīgām idejām, kuri tās kaut kādu iemeslu dēļ nerealizē un kur valsts varētu kaut ko mainīt.
Un pat tad Latvijā ir mazāk nekā 5000 uzņēmumu, kur strādājošo skaits pārsniedz 20 cilvēkus.
Protams, ambiciozi mērķi Latvijai noteikti ir nepieciešami, bet vai tam mums ir nepieciešams radīt 5000 jaunu eksportējošo uzņēmumu? Manuprāt, tas nav obligāti. Mums noteikti pietiktu arī ar tūkstoti vai diviem, varbūt pat tos nevajag.
Bet, ja šis mērķis nāk kopā ar skaidru pasākumu plānu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, tas noteikti ir atbalstāms.
Taču valstij ir jāļauj tirgum darboties un tirgus mehānismiem ir jānosaka, cik daudz uzņēmumu mums eksportē, un nekādā gadījumā mērķa sasniegšanai nevajadzētu radīt motivācijas uzņēmumiem palikt maziem.
Pasaulē ir pietiekami daudz piemēru, kad dažādu birokrātisku šķēršļu ietekmē uzņēmumi nevēlas augt lieli. Rezultātā tie nespēj uzkrāt kapitālu, neinvestē attīstībā un jaunu produktu izstrādē, mazina ekonomikas kopējo produktivitāti.
Tādēļ ne tik daudz svarīgi, cik daudzi uzņēmumi eksportē, bet gan ko un cik daudz pārdodam citām valstīm.
