Ģ. Vikmanis: – Kā Krievija pašlaik izturas pret Katiņas slaktiņu un tā atzīšanu? 1
– Oficiālā līmenī tas ir atzīts, un nevaram teikt, ka tajā tiek reanimēts mīts, ka pie slaktiņa nav vainojama padomju vara. Tomēr šeit vērojams cits process, lai krievu izpratnē mazinātu vainu. Krievijā sabiedriskajā domā parādās mēģinājumi likt akcentu uz 1920. gada notikumiem, kad Polijā it kā bojā gāja liels skaits krievu padomju karagūstekņu. Tas ir kā mēģinājums viņu likteņus “nolīdzsvarot” ar Katiņā noslaktēto Polijas virsnieku elites likteņiem. Katiņas jautājums pašlaik Krievijas un Polijas attiecībās nav politisko diskusiju temats, bet tas novirzīts otrajā plānā un ar to nodarbojas Krievijas un Polijas vēstures problēmjautājumu komisija.
– Jūs pieminējāt satīrisko karti – “Eiropa poļu acīm”. Kā pašlaik poļi uzlūko Ukrainu un tur notiekošos procesus?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, ņemot vērā dažādus apsvērumus. Poļiem ir nestabils priekšstats par ukraiņiem. Tas mainās visu laiku un sastāv no trim atšķirīgiem elementiem. Pirmais ir vēsturiskā tuvība ar ukraiņiem, jo ilgu laiku esam dzīvojuši kopā vienā valstī. Otrais ir sāpīgās atmiņas par Voliņas apgabalā notikušo slaktiņu, kur ukraiņi Otrā pasaules karā nacistiskās Vācijas okupācijas gados nogalināja vairākus tūkstošus poļu, kā arī par antipoliskajām vēsmām 20. gadsimta 30. un 40. gados un it īpaši Trešā reiha okupācijas gados. Trešais – attiecības ar Ukrainu mūsdienās. Poļu uztverē neatkarīga Ukrainas valsts ir būtisks Polijas partneris, Zbigņevs Bžezinskis sacījis, ka neatkarīga Ukraina nodrošina Polijas neatkarību. Attieksmē ir sava veida mikslis – gan bailes, gan pozitīvs tēls par Ukrainu. Lielākā daļa poļu atbalsta Ukrainu cīņā par savas valsts neatkarības saglabāšanu un iestāšanos ES. Polijas un Ukrainas izlīguma process paātrinājās pēdējo Ukrainas notikumu iespaidā, kur Krievija izdara spiedienu uz Ukrainu.
