– Laikam nav, kas to prot. Mūsu Kultūras ministrijā taču jādibina Mediju politikas departaments. Bet – par kādu politiku gan ierēdņi var spriest, ja nav skaidri nosaukta valsts politika mediju jautājumos? Es neredzu šo politiku un arī personību, kas to varētu formulēt. 23
– Šobrīd mūsu mediju politika ir ļoti vāja, atstāta pašplūsmā un ar to pašu pašplūsmu vēl netiek galā. Ceru, ka KM Mediju politikas departamenta darbība nākotnē spēs radīt pozitīvas pārmaiņas, izanalizējot un pilnveidojot likumdošanu.
– Visi ir gudri cits citu pamācīt, bet neviens nesāk neko darīt. Zinu par Kremļa “spalvaino roku”, bet jājautā – ko darāt ar tiem šīs rokas “pirkstiņiem”, kas ir pie mums un kurus jūs negribat pamanīt vai to neprotat?
– Mūsu likumdošana ir birokratizējusi ierēdniecību. Ierēdņi baidās uzņemties atbildību – to mēs redzam jau ikvakara “Panorāmas” sižetos. Ir likumu likumi, bet nekādas rīcībspējas. Nedomāju, ka tas tiešām ir Latvijas interesēs – ja šie likumi tik ļoti ierobežo, tad acīmredzot viens no politikas uzdevumiem ir tos mainīt, atraisot rokas ierēdņiem, kuriem taču jābūt savas valsts patriotiem, un padarot viņus spējīgus lēmumu pieņemšanā un rīcībā. Arī politiķiem ir jāveido dialogs ar sabiedrību, jo ideju ir ļoti daudz, bet to īstenošana tiek ļoti bremzēta. Ceru, ka kāds jau šobrīd mēģina to saprast un veic pētniecību par to, kāpēc mūsu valsts aparāts ir nespējīgs pieņemt lēmumus un rīkoties. Arī “Krievu maršu” un ziedojumu vākšanu Donbasa teroristiem apstādināja ne jau valsts struktūras, bet sabiedrība, kas aktivizējās, rakstīja iesniegumus Drošības policijai. Acīmredzot viena liela daļa cilvēku, kas strādā valsts aparātā, Dzintara Soduma vārdiem runājot, nav īsti “savai valstij audzināti”.
– Latvijā ir ļoti augstas aprindas, kas nevis nezina, bet nevēlas reāli rīkoties. Tam ir ļoti loģisks skaidrojums – ja izliksimies, ka nepatīkamo neredzam, tad domājam, ka tas nenotiek. Tas izskaidro, kāpēc mūsu cīņa bieži ir bez rezultātiem, jo tiek uzskatīts, ka izliekoties problēma pazudīs.
– Tā ir tāda ērta strausa politika. Bet acīmredzot arī cilvēkus, kas varētu rīkoties, kaut kas bremzē. Ir jāmeklē fundamentāli iemesli, kādēļ nav rīcībspējas. Esmu diezgan daudz saskārusies ar bailēm – arī, kad bijuši protesti pret norisēm kultūrpolitikā, ir bijis tā, ka kuluāros institūciju vadītāji ir atbalstījuši nepieciešamās izmaiņas, bet publiski nav bijuši ar mieru likt savus parakstus. Joprojām ir spēkā padomju laikā iedibinātās bailes – ja atklāti paudīsi savu viedokli, tava darba vieta ir apdraudēta. Tās ir totalitārisma sekas, kas atstājušas ļoti dziļus nospiedumus gan izpildītāju, gan lēmumu pieņēmēju apziņā. Mēs visi par to zinām, bet nerunājam. Tāpēc sabiedrībai un valstij saruna par pagātnes pārvarēšanu ir vajadzīga.
– Pat tad, kad to mēģinām, diemžēl ir aprindas, kas var izlikties stipri kurlas tādās reizēs.
