– Jūs pieļāvāt, ka politiķiem vajadzētu būt zināmiem filtrētājiem… 23
– Pilnīgi pareizi, un filtram jābūt veselajam saprātam. Tautas priekšstāvjiem ir jāsaprot, kuras liberālās idejas atbilstīgi politiskajiem mērķiem ir mums vajadzīgas un attīstošas un kuras citur jau atzītas par kļūdainām un atkārtošanai nederīgām.
– Mani pārsteidz, kā varam iztikt bez literārajiem žurnāliem – tādiem kā kādreiz “Karogs”. Kur tad filtrēsim, ja pat būtu paši filtrētāji? Kā šodienas intelektuāļi samierinās ar to, ka viņiem nav šādas tribīnes?
– Visdziļākajos krīzes gados nodibinājām žurnālu “Latvju Teksti” – nišas žurnālu, veltītu rakstniecībai, ko atbalstīja valsts. Sākumā iznācām četras, pagājušajā gadā – astoņas, šogad – sešas reizes gadā. Bieži vien – ar pielikumiem. No kultūras izdevumiem esam visvairāk pirktais žurnāls. Kopš valsts pēc cīņām un ilgām diskusijām beidzot pievērsa uzmanību nacionālajai rakstniecībai, tā ir atdzīvojusies. Ir “Satori”, “Punctum”, “Latvju Teksti”. Šobrīd atdzīvojusies arī rakstniecības vide – sekmīgi darbojas Literārā akadēmija, ir ļoti daudz jaunu autoru. “Dzejas dienas” un “Prozas lasījumi” ir labi apmeklēti, vērienīgi festivāli. Ceru, ka veiksmīgi attīstīsies arī jaunais žurnāls “Domuzīme”, ko nesen atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, un ka viņi pievērsīsies arī publicistikai, domu apmaiņai, kuras nacionālā mērogā tik ļoti pietrūkst.
– No kā gaidām šīs problēmas atrisināšanu?
– Aug cerīga jauno intelektuāļu paaudze. Tomēr ir arī tā, ka runāt par sociāli politiskām lietām intelektuāļu vidū īsti nav populāri – it kā nav pieprasījuma, varbūt tiek uzskatīts, ka par tām runāt nav modē, varbūt citi iemesli – piemēram, ērtāk ir klusēt. Pati nekad neesmu vairījusies no šīm tēmām, uzskatu, ka tas ir nepieciešams un domāju, ka tas notiks.
– Kādam grāmatu iznākšanas process tomēr būtu jāapzina un jāuztur. Ja es neizlasīšu recenziju, nemaz nezināšu, ka tāda grāmata ir iznākusi. Tātad vajadzētu būt valstiskai interesei uzturēt nerentablu žurnālu.
– Jā, es jums piekrītu – valstij būtu šādā izdevumā jāiegulda, jo tas ir valsts un sabiedrības interesēs. Tāpat uzskatu, ka vērtīgi bija, ka paralēli latviešu “Dienai” iznāca arī izdevums krievu valodā. Informācijas kara apstākļos valstij būtu jāizplata laikraksts krievu valodā, kurā cilvēki varētu gūt informāciju un izglītoties ne vien par politiku, sabiedriskām norisēm, bet arī par to, kas ir šīs valsts saturs, būtība un mērķi. Tomēr tālākā nākotnē redzu Latvijas pilsoņu kopumu, kas ir saliedējies uz valsts valodas bāzes un kam lasīt laikrakstus latviski nesagādā nekādas grūtības. Mani pārsteidz, ka jau vairāk nekā gadu šausmināmies par informācijas karu, kas vērsts pret Latviju un visu Baltiju, bet mūsu sabiedriskajā tālrādē nav neviena kontrpropagandas raidījuma. Vajadzētu ņemt melīgus sižetus no Kremļa televīzijām un uzaicināt politologus preparēt un atmaskot šos melus, veltot tam kaut vai piecpadsmit minūtes nedēļā.
