– Neseno svētku laikā noskatījos “Mikrofona” aptaujas koncerta ierakstu 1987. gadā. Nodomāju – ja kāds šodienas koncerts tiktu uztverts ar tādu sajūsmu! Tomēr tajā laikā šis koncerts izskanēja pavisam citādi. 23
– Nav ne mazāko šaubu, ka Raimonda Paula radītā estrādes mūzikas, varētu pat teikt – kustība, jo viņš komponē dziesmas ar izcilu dzejnieku vārdiem, saglabājot latvietības kodolu, uzskatāma par vienu no mūsu kultūras fenomeniem, kas būtu kultūras kanona cienīgs. Tā tiešām uzturēja tautas dzīvo garu, ļaujot paturēt cerību par brīvu Latviju.
– Redzu, ka Pauls intervijā “Neatkarīgajai” nesen teicis: “Koncertu dzīve Latvijā ir aktīva. Pat pārāk aktīva. Jautājums – vai visiem var dot tiesības rīkot solokoncertus vai tikai sagatavotiem un pārbaudītiem māksliniekiem?”
– Visas lietas un parādības mūsu realitātē ir ambivalentas. Padomju laikā, būtībā ideoloģiska terora apstākļos, bija augstas kvalitātes prasības, kontrolējošās institūcijas, kas uzraudzīja mākslas procesus. Protams, tās nekad nepieļautu ārkārtēju brīvdomību vai idejas, kas kaitētu padomju varai. Tomēr, ja paklausās tā laika estrādes dziedātājus Viktoru Lapčenoku, Noru Bumbieri, Ojāru Grīnbergu vai Margaritu Vilcāni, dziedāšanas kvalitāte ir nesalīdzināmi augstāka nekā šodien. Turklāt latviešos bija nepieciešamība saglabāt latvisko garu un protests pret tendencēm šīs teritorijas pārkrievot. Tas radīja zināmā mērā veselīgu sasprindzinājumu, kas mākslai nenāk par ļaunu. Starp citu, piemēram, Josifs Brodskis ir teicis, ka īsta bohēma ir iespējama tikai totalitārās iekārtās, kur cilvēki apvienojas grupās, lai radītu pretstāvi pret pastāvošo režīmu. Šobrīd arī skatuves mākslās valda brīvais tirgus, un kvalitāti lielā mērā filtrē patērētājs.
Anita Bormane: – Vai līdzīgi nav arī arī dzejā? Ne jau katrs autodidakts ir arī briljants talants, kuram vajadzētu izdot savu grāmatu. Tomēr tās nereti ir ļoti pieprasītas.
– Protams, taču, ja man jāizvēlas starp totalitārā režīma šausmām un brīvā tirgus brīvību un varbūt kvalitātes zudumu, lai cik ļoti man tas nepatiktu, es tomēr izvēlos brīvību, kurā izaug prasīga pilsoniskā sabiedrība, kas spēj izvērtēt māksliniekus un balsot ar savu maciņu.
V. Krustiņš: – Jūsu nosauktais jēdziens “ambivalenti” lielā mērā attiecināms arī uz Raini un Aspaziju – lielajām personībām, kurām šogad tiks svinēta 150. jubileja. Kura daļa no šīs vērtības tiks pasniegta, ir lielā mērā atkarīgs no pašiem intelektuāļiem. Kad notiek kaut kas politisks, es vienmēr meklēju Raini. Arī šoreiz atradu viņa dzejoli “Reformisti”: “Daudz prātīgāka maza priekšrocība,/Kas mūsu veikalam var peļņu nest,/Ne liela visas dzīves pārgrozība,/Kas visus veikalus var postā vest;/Nekur mums nevajaga iet pa strauju,/Ar viltu labāk, ne ar cīņu, kauju.” Vai šis 1906. gada redzējums nav mūsu šā laika politikas izpausme – vienmēr mazāk, klusāk, piesardzīgāk?
– Par pravietisku es šo dzejoli nesauktu, drīzāk – par ārkārtīgi precīzu. Mācījos Rīgas 50. vidusskolā, par ko man arī ir pretrunīgas atmiņas – mums bija labi skolotāji, bet piedzīvojām arī spēcīgus psiholoģiskus spaidus no skolas puses. Tomēr Raini mums mācīja interesanti, un es šo dzejnieku sev atklāju tieši vidusskolā. Ja man tagad vajadzētu skolā mācīt Raini, es par viņu runātu vispirms kā par intelektuālu dumpinieku, šādi uz viņu raugoties, viņš kļūtu tuvāks un saprotamāks dumpinieciskiem pusaudžiem. Caur šo prizmu es censtos izstāstīt Raiņa ģeniālās idejas, kuras viņš prata formulēt gan dzejā, gan lugās. Man liekas, ka Raiņa un Aspazijas gada mērķprogrammas projekti ir ārkārtīgi interesantii. Domāju, ka esam pietiekami nobrieduši, lai spētu paskatīties uz Raini no dažādām pusēm – iespējams, arī kritiski.
