Foto – Timurs Subhankulovs
– Ideoloģija… 23
– Jā – varam to saukt par politisku, ētisku, tikumisku uzskatu kopumu, kurā ir iekļauta arī sapratne un ticība tam, ka katrs pilsonis ir valsts mērķis un ka valsts strādā tā, lai viss būtu darīts šim mērķim. Tas būtu lielisks cements, kas vienotu mūsu pilsoņu kopumu, un būtiska paradigmas maiņa valsts un sabiedrības attiecībās.
Reklāma
Reklāma
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos
Otra būtiska lieta – sabiedrībā ir aizvien lielāks pieprasījums pēc nepieciešamības veikt pagātnes pārvarēšanu, kas sevī ietver arī vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.
– Ko jūs saprotat ar šo jēdzienu?
– Minēšu vienu piemēru – 1983. gadā mūsu tautas varoni Gunāru Astru tiesāja par to, ka pie viņa atrada Orvela “1984”. Starp citu, 1987. gadā arī manā un mana vīra mājā bija kratīšanas un arī atņēma tieši Orvela “1984”. Šobrīd tas šķiet smieklīgi, bet toreiz bija nopietni. Toreiz Gunārs Astra Padomju Savienībā bija noziedznieks. Tagad politiskās paradigmas maiņas rezultātā viņš ir mūsu varonis. Ir jāatdod gods varoņiem, bet arī tai sabiedrības daļai, kas savas dzīves laikā īstenoja pasīvu pretošanos okupācijas režīmam. Tie ir daudzi simti tūkstoši cilvēku, kuri vienkārši gāja uz darbu, bet pēc iespējas izvairījās no jebkādas kolaborācijas ar okupācijas varu. Šeit jārunā arī par tiem daudzajiem talantiem, kas nerāvās pie varas un kuriem publiskajā telpā nekad netika dota iespēja uzrunāt tautu un īstenot sevi atbilstoši sava talanta vai domāšanas mērogam. Ir jāapzinās, ka saruna par pagātnes pārvarēšanu nav vienkārša, jo mēs visi bijām iesaistīti totalitārajā sistēmā, bijām spiesti izdzīvot. Šī saruna nekādā gadījumā nav jāuztver kā sods, tomēr mēs kā sabiedrība nevarēsim attīstīties, ja nerunāsim par šīm lietām. Ir jāsaprot, ka bija viena daļa inteliģences, kas saņēma augstākā līmeņa privilēģijas, bet tomēr bija arī ļoti liela daļa, kas pēc tām netiecās. Domāju, ka būtu jāatdod gods tai sabiedrības daļai, kas izvēlējās šo citu cilvēcisko stāju.
