– Vārdos jau it kā ir pateikts, ka vārda brīvībai jāsniedzas līdz saprāta robežai un neaizskarot citus. Tomēr, ja mums būtu jāizšķir šis jautājums – jo mūsu redakcijai tieši tiek draudēts, un mēs to nevaram citādi izprast –, kā mums uz šo lietu atsaukties? Manā izpratnē, mūsu galvenais pienākums ir informēt lasītāju, lai viņš redz un izšķir. 23
– Verbālu vai fizisku teroristu mērķis ir iedzīt bailes, likt sabiedrībai dzīvot stresā, izmainītā psiholoģiskā stāvoklī. Šādu ietekmi nebūt nevar noliegt. Kāds atklāti prokremliski noskaņots vietējais dziesminieks – es negribu saukt viņa vārdu – kādā interneta vietnē ir publicējis sarakstu ar cilvēkiem, kuri nākotnē Latvijā “nav vēlami”. Girsi un viņam līdzīgie ir arī latviešu vidū. Viņi to vien gaida, lai par viņiem runā un pievērš uzmanību. Šajā iepriekš minētajā sarakstā ir liela daļa rakstnieku, arī es un mani draugi un kolēģi, vairāki režisori un vairāki filozofi no publisko intelektuāļu rindām. Arī tas tiek darīts ar mērķi – iedvest bailes, lai mēs sajutos neomulīgi, dzīvojot paši savā valstī. Tas ir signāls, kas mums tiek raidīts, jo viņi laikam jūtas par kaut kādu pašu iedomāto pārmaiņu vēstnešiem. Sava vārda ievietošanu šajā sarakstā uztveru kā komplimentu un uzskatu, ka arī jums zināmā mērā būtu šādi jāuztver Girsa uzbrukums. Jūs esat spēcīgākais drukātās periodikas izdevums ar nepārprotamu nacionālu stāju un ideoloģiju. Šiem cilvēkiem tas ir nepieņemami.
– Šobrīd atrodamies prezidentūras posmā – Solvita Āboltiņa jau iepriekš nokārtoja, ka partijas tā laikā uzvedīsies savstarpēji iecietīgi un neradīs lieku troksni. To arī redzam. Tomēr problēmas paliek – kaut kādām vērtībām jātiek pārvērtētām. Kāds ir jūsu skats uz mūsu sabiedrības noskaņojumu?
– Viena lieta, kas atspoguļo mūsu sabiedrības zemapziņu, ir katastrofālais avāriju skaits uz ceļiem. Ātrā braukšana, bravūra, nerēķināšanās ar risku – pieļauju, ka tā nav gluži vietējās izcelsmes, liecina par dziļu bezmērķību. Tā ir mana dzejnieces versija, tomēr domāju, ka turpmākajā mūsu valsts būvēšanā politiķiem ir jāmaina retorika un jāpārstāj jaukt līdzekļi ar šīs valsts pastāvēšanas mērķiem. Piemēram, labklājība vai ekonomiskais izrāviens nevar būt mērķis, bet tikai līdzeklis. Valsts pastāvēšanas mērķis ir indivīda, visas sabiedrības attīstība un uzplaukums. Būvējot valsti, politikai jābūt tādai, lai katrs Latvijas pilsonis sajustu, ka viņš valstij ir svarīgs – un nevis tikai mirklī, kad viņu vajā, jo viņš nav nomaksājis nodokļos trīs eiro. Protams, 20. gadsimts vārdam “ideoloģija” ir uzspiedis smagas nozīmes nokrāsas. Varam no tā distancēties, tomēr skaidrs, ka šā vārda pamatnozīme ir filozofisku, tikumisku, ētisku, politisku uzskatu kopums, kas veido bāzi spēcīgas pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Tādā ziņā mums, protams, ir vajadzīga…
