Māris Antonevičs: Latvijai izdevīgs scenārijs 0
Nekādas gaidītas vai negaidītas krīzes un satricinājumi nespēj mainīt to, ka viens no galvenajiem starptautiskajiem notikumiem šogad būs Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanas, kas paredzētas 3. novembrī.
To iznākums neapšaubāmi interesē arī Latvijā – vispirms, protams, no mūsu drošības viedokļa, ņemot vērā, ka visbiežāk, sakot NATO, domājam ASV un otrādi.
Amerikāņu pirmsvēlēšanu kampaņā starptautiskie jautājumi parasti ir otršķirīgi (lai neteiktu, ka vēl mazāk svarīgi), tomēr ASV prezidenta lomu pasaulē tas neatceļ.
Un te nu jāsaka, ka četru gadu laikā situācija ir radikāli mainījusies. Mēs tagad zinām, ka Tramps “nav tik melns, kā viņu mālē”, savukārt no konkurentu nometnes gan var sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus.
Pirms 2017. gada vēlēšanām veidojās ASV politiskajai sistēmai netipiska aina, kad cīņa vairs nebija tik daudz starp divu lielo partiju kandidātiem, cik starp tradicionālās politiskās elites (precīzāk te laikam iederētos angļu valodas apzīmējums “the establishment”) kandidātu un ārpus-elites kandidātu.
Apliecinājums tam bija arī tas, ka vairāki ievērojami Republikāņu partijas politiķi bija paziņojuši, ka neatbalstīs savas partijas kandidātu Donaldu Trampu, lai gan viņš pārliecinoši bija uzvarējis nomināciju.
Demokrātu partijas kandidāte Hilarija Klintone gluži pretēji – iemiesoja veco eliti kā persona, kas pirmās lēdijas statusā daudzus gadus jau pavadījusi Baltajā namā, bet vēlāk mērķtiecīgi strādājusi pati pie savas politiskās karjeras ar nepārprotamu mērķi reiz kļūt par ASV vēsturē pirmo sievieti – prezidenti. Ar ko šis stāsts beidzās, mēs labi zinām.
Tiesa, demokrātu un “establišmenta” sakāvi pavadīja arī kāda cita interesanta informācija, kas, iespējams, to pat veicināja. Jo atklājās, ka līdzīgs cīniņš bija noticis arī Demokrātu partijas iekšienē, kur tāpat bija parādījies tradicionālai politiskajai elitei netipisks politiķis, kurš strauji ieguva popularitāti, it īpaši kreisās jaunatnes vidū.
Tas bija sociālistiski noskaņotais Bērnijs Sanderss. Kā atklāja “Wikileaks” noplūdinātā partijas iekšējā sarakste, tur esot apspriests, kā ātrāk noņemt Sandersu no trases. Protams, tā ir tikai versija, taču, iespējams, tieši šī informācijas noplūde palīdzējusi uzvarēt Trampam, jo kreisi noskaņotos demokrātu atbalstītājus šādas intrigas esot saniknojušas un viņi vēlēšanas ignorējuši.
Pēc četriem gadiem aina it kā atkal ir diezgan tuva tai, kas bija toreiz. Pat personāži par divām trešdaļām ir tie paši. Tramps mērķē uz otro termiņu kā Republikāņu partijas kandidāts. Demokrātu partijās turpinās iekšējā spēkošanās par nomināciju, taču faktiski tur palikuši divi kandidāti – atkal jau tas pats sociālists Bērnijs Sanderss, bet tradicionālo eliti un centrisko pozīciju šoreiz iemieso bijušais viceprezidents Džo Baidens.
Un tomēr situācija ir cita – no Trampa vairs nebaidās. Vismaz Republikāņu rindās vairs nav nekādas norobežošanās un satraukuma – tā ir vienota un stingra kā siena, kuru Tramps tik ļoti vēlas uzcelt uz Meksikas robežas.
Tomēr tie nav tikai politiski apsvērumi, kas liek pieturēties pie tradīcijas “uz pārmijām zirgus nemainīt”, bet arī atziņa, ka arī šāds politiķis var veiksmīgi darboties amerikāņu politiskās sistēmas ietvaros.
Tramps neko nav sagrāvis, kā daudzi paredzēja pēc iepriekšējām vēlēšanām, bet pat guvis panākumus, kas izpaužas kā ekonomiskā izaugsme un arvien dominējošā loma starptautiskajā politikā. Ja arī bijuši kādi šaubīgāki gājieni, tad pārējie varas atzari to ir spējuši līdzsvarot, un šobrīd uz Trampu ne ASV, ne pasaulē neskatās kā uz nezināmo, pat ja daudziem idejiski viņš joprojām šķiet nepieņemams.
Citādi ir ar Demokrātu partiju, kas pēdējos gados ir smagi noliekusies pa kreisi, un, lai gan daudzi Bērnija Sandersa un viņa domubiedru saukļi skan vilinoši, taču sociālistiska ASV šķiet kaut kas nereāls un pat draudīgs. Sandersam izdevās pamatīgs atrāviens no konkurentiem pirmajās demokrātu pirmsvēlēšanu sanāksmēs, tomēr pēc tā sauktās “superotrdienas” viņš jau atpaliek no Džo Baidena.
Taču paraudzīsimies uz situāciju no Latvijas skatpunkta. Trampa valdīšanas laikā, par spīti bažām, ka viņš vēlēsies kaut ko sarunāt ar Putinu, Baltijas drošības situācija nav pasliktinājusies.
NATO klātbūtne te ir kļuvusi ievērojamāka, esam regulāri saņēmuši drošības garantijas, bet ASV bijusi stingra jautājumā par Krievijai noteiktajām sankcijām (kamēr Eiropas Savienībā ik pa laikam parādās centieni tās pārskatīt).
Ja arī Krievija bija cerējusi ar iejaukšanos ASV politiskajos procesos panākt sev labvēlīgu iznākumu, šīs cerības izrādījušās veltas. Tātad no Trampa atkārtotas ievēlēšanas mums nav jābaidās.
Līdzīgi secinājumi arī par Baidenu, kurš bijis Obamas administrācijā, tātad ir mums jau pazīstams. Viena no viņa pēdējām ārvalstu vizītēm viceprezidenta amatā bija tieši uz Rīgu, un toreiz viņš uzsvēra: “ASV uzticība NATO piektajam pantam ir akmenī cirsts un svēts amerikāņu pienākums.”
Jādomā, ka no tā viņš neatkāptos, arī kļūstot par prezidentu. Un tad paliek Sanderss, par kura ārpolitikas ievirzi mēs zinām maz, taču tas, kas parādījies, nav nekas patīkams. Politiķis, kas savulaik simpatizējis PSRS, izteicis šaubas par NATO paplašināšanu, kurš vēlas pārveidot amerikāņu politisko sistēmu pašos pamatos…
Ja saglabāsies pašreizējais spēku samērs un rudenī prezidenta vēlēšanās cīnīsies Tramps pret Baidenu, tas būtu Latvijai izdevīgākais scenārijs jeb, kā saka amerikāņi, “win-win” situācija.
