“Latvijā zinātnieku ir diezgan maz”. Saruna ar pētnieku Guntaru Kitenbergu 11
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes vadošais pētnieks un docents Guntars Kitenbergs publiskajā telpā ir viens no aktīvākajiem zinātniekiem: viņam ir ko teikt gan par Latvijas zinātnes finansējumu, gan valsts politiku attiecībā uz atbalstu jaunajiem zinātniekiem un fizikas mācīšanu skolās. G. Kitenbergs kopā ar citiem arī parakstījis vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, aicinot katram skolēnam nodrošināt iespēju kvalitatīvi apgūt fiziku. Tāpēc sarunu sākam tieši ar šo tēmu.
Vai, strādājot fakultātē, saskarē ar studentiem redzat, ka viņi nav gana augstā līmenī apguvuši fiziku?
G. Kitenbergs: Es vairāk uztraucos par fizikas mācīšanu, nekā mācu pats, jo mana docētāja slodze universitātē nav liela. Taču, protams, mani interesē, lai mēs visi Fizikas nodaļā pēc iespējas jēgpilnāk mācītu studentus un lai izglītība, ko dodam, būtu pēc iespējas labāka.
Tāpēc zinu, ka sagatavotības līmenis, ar ko jaunie studenti ienāk fakultātē, ir ļoti dažāds, kas, manuprāt, liecina, ka viņu pieredze, vidusskolas posmā apgūstot fiziku, ir ļoti dažāda.
Pie mums atnāk studēt gan jaunieši, kas piedalījušies ne tikai valsts, bet arī starptautiskās fizikas olimpiādēs un fizikā ļoti veikli spēj skriet uz priekšu, gan arī studenti, kuriem ir problēmas ar pamatlietām pat matemātikā, nerunājot par fizikālās izpratnes lietām. Šī studentu dažādība rada izaicinājumus pirmajos studiju kursos, jo jādomā, kā veidot studiju procesu tā, lai gan visi tiktu uz priekšu, gan visiem būtu interesanti.
Domāju, ka šis jautājums kļūs tikai vēl aktuālāks, jo, ienākot jaunajam izglītības saturam, visās skolās jāpiedāvā padziļināts līmenis kādā no mācību priekšmetiem. Šobrīd nav skaidrs, cik nākotnē būs studentu, kuri fiziku apguvuši padziļināti.
Vai obligāts fizikas eksāmens, kas ik pa brīdim parādās dienas kārtībā un minēts arī vēstulē, šo skolu absolventu dažādību mazinātu?
Problēma ir tā, ka gan fizikas, gan inženierzinātņu studijās pietrūkst jauniešu, kas aizrāvušies ar fiziku un jau skolā būtu labi tajā sagatavoti. Jautājums, ko darīt? Jebkurš eksāmens ir labs veids, kā izmērīt to, kas noticis mācību laikā. Ja tam pieejam šādā veidā, manuprāt, eksāmens palīdzētu saprast, kā veicas ar fizikas, kas ir viena no būtiskākajām dabaszinātnēm, apguvi skolā.
Kā jau teicu, skolu absolventu zināšanu līmenis ir ļoti atšķirīgs, bet, kamēr to nenomērām visiem skolu absolventiem, grūti saprast, kurā vietā ir izaicinājumi: vai ir skolēnu iepriekšējās sagatavotības problēmas, vai runa ir par skolotāju profesionalitāti un kapacitāti, vai mācību metodikas problēmām.
Protams, eksāmens nav vienīgais risinājums. Vajag arī atbalstu skolotājiem un vairāk interešu izglītības pulciņu, kas rosinātu skolēnu interesi par inženierzinātnēm un fiziku. Tāpat nevar aizmirst par jauno skolotāju sagatavošanu!
Jā, tā joprojām ir problēma, ka, piemēram, dziedāšanas un dejošanas iespējas ir plašas, bet ārpus skolas nodarbību tehniskajā un dabas nozarē pietrūkst.
Tajā pašā laikā interese par šīm jomām skolēniem ir. Mūsu fakultātes veidotās Jauno fiziķu skolas nodarbības ir ļoti pieprasītas. Pirms kovida uz nodarbībām dažkārt sapulcējās pat 400 skolēnu. Ja fizika tiek pasniegta interesantā veidā, tas jauniešus piesaista. Ja arī skolās fizikas stundas būtu interesantas, motivācija apgūt šo mācību priekšmetu būtu augstāka.
Protams, nav vienkārši atrast tādu nodarbību formātu, kas vienlaikus gan uzrunā, gan iesaista, gan arī palīdz iemācīties. Kovida laikā, ja nodarbības ir attālināti, grūti atrast veidu, kā skolēnus ieinteresēt, jo viņiem apnicis pavadīt laiku pie ekrāna.
Jauno fiziķu skolā nodarbības vada mūsu studenti un, pateicoties šai pieredzei, daļa no viņiem izvēlējušies pēc universitātes absolvēšanas kļūt par fizikas skolotājiem, kas ir ļoti vajadzīgs ceļš.
Pats esat arī pētnieks. Kas šobrīd ir jūsu uzmanības lokā?
Manas zinātniskās intereses saistās ar mīkstiem magnētiskiem materiāliem. Vienkārši runājot, mīkstiem materiāliem ir gan kaut kas no cieto, gan šķidro vielu īpašībām. Pētu šo materiālu magnētismu: izmantojot ārējos magnētiskos laukus, eksperimentāli mēģinu šos materiālus kustināt.
Šobrīd strādāju divos Latvijas Zinātnes padomes finansētos projektos. Viens, ko vada profesors Andrejs Cēbers, saistās ar dažādu teorētisku modeļu pārbaudi, piemēram, pārbaudām, kā dažādos šķidrumos “uzvedas” dažādas magnētiskas nanodaļiņas: tās mēdz veidot pilienus, skatāmies, kā ārējā laukā “uzvedas” šādi pilieni. Šādas daļiņas var ievietot plastikāta mikrodaļiņās, kuras savienojot varam izveidot mikropeldētāju un pārbaudīt, kā tas pārvietojas šķidrumā.
Ir daudzi teorētiskas dabas jautājumi, ko vērts pārbaudīt.
Otrs projekts, ko vadu pats, sācies šā gada sākumā. Mēģināsim pilnveidot metodes, kā mērīt kustīgumu mazos izmēros. Jau pieminēju, ka mākam uztaisīt magnētiskus mikropeldētājus: objektus, ko, pateicoties ārējam laukam, varam kustināt, tiem nepieskaroties. Mazas magnētiskas stīgas varam iekustināt, mainot ārējā lauka virzienu.
Trīs gadu laikā vēlos attīstīt gan to, kā varam raksturot šādus magnētiskus objektus, gan to, ko zinām par ārējā magnētiskā lauka izmantošanu to kustināšanā, kā arī iegūtās zināšanas izmantot, lai izpētītu kādus iepriekš vēl neraksturotus mikro peldētājus. Piemēram, ir specifiskas baktērijas, kurās ir magnētiskas nanodaļiņas, un nav izpētīts, kā tās peld. Tie ir fundamentāli pētījumi, kas mēģina mazliet uz priekšu pabīdīt to, ko zinām par šo jomu.
Taču nākotnē jūsu iegūtās zināšanas varētu tikt izmantotas pielietojamajā zinātnē?
Jā, pielietojums primāri varētu būt biomedicīnā. Šobrīd tikai daiļliteratūrā ir piemēri, kur mazs robots tiek ievadīts asinsvados vai orgānos, aizved medikamentus, kur vajag, vai veic kādu ķirurģisku manipulāciju. Nākotnē tā varētu būt realitāte.
Arī rūpniecībā šādi mazi objekti, kas var palīdzēt kaut ko samaisīt, pārvietot, var būt noderīgi.
Tomēr fundamentālo zinātņu skaistums ir tieši tajā, ka nekad līdz galam nezini, kur noderēs idejas, ko šobrīd virzi.
Pēdējā laikā zinātnieki vairs tik ļoti nesūdzas par naudas trūkumu, kā tas bija pirms gadiem desmit. Šā gada valsts budžetā ir salīdzinoši liels finansējuma pieaugums šai jomai. Vai arī kopumā jūtat lielāku izglītības un zinātnes politikas veidotāju atbalstu?
Situācija ir diezgan dažāda. Protams, patīkama tendence, ka pieaug arī bāzes finansējums (to zinātnieki saņem nevis par konkrētu izpētes projektu īstenošanu, bet zinātnisko institūciju uzturēšanai. – I. K.). Varbūt tas noticis, pateicoties tam, ka zinātnieki ilgstoši par to šūmējušies. Iespējams, tas saistīts ar vēlēšanu tuvumu, tomēr cerams, ka šī tendence turpināsies arī nākamajos gados. Citādi nav iespējams atrisināt lielāko problēmu, kas ir zinātnē, un tā ir finansējuma nestabilitāte.
Lielākais finansējums zinātnē tiek sadalīts projektu konkursa formā. No vienas puses, tas ir saprātīgi, jo tiek atrasti un finansēti labākie. Tajā pašā laikā tas mudina pētniekus domāt īstermiņā, svarīgākais ir dabūt naudu, jo citādi tev nebūs algas.
Tas atšķiras no tipiskas zinātnes vides Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kur vismaz atslēgas cilvēkiem – zinātniekiem, kas ap sevi veido pētnieciskās grupas, – algu maksā arī tad, ja ir pārrāvums starp projektiem. Ir gan dažādas iniciatīvas, kas ar laiku arī Latvijā to varētu mainīt. Piemēram, ir Pasaules bankas pētījums par akadēmiskās karjeras modeļa maiņu, kas cita starpā paredz arī vairs tik ļoti nenodalīt docēšanas un pētniecisko darbību.
Labā ziņa ir tā, ka finansējums pētniecībai ir diezgan pieejams, galvenokārt pateicoties Eiropas Savienības struktūrfondiem, taču, tā kā to finansēto projektu darbība ir ierobežota, nekad nav zināms, kas būs tālāk.
Tomēr ir arī valsts atbalsts un dažkārt pētījumiem tiek piešķirts papildu finansējums, kā tas bija ar kovidu saistītiem pētījumiem. Žēl, ka par Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumu par pārtikas apriti soctīklos smejas joprojām, kaut tajā bija ne tikai primitīvi uzrakstītas receptes. Tomēr, vai šis gadījums neliecina, ka sistēmā ir gana daudz nepārdomātības: gan tajā, kā tiek piešķirts finansējums, gan tajā, kā tiek publiskots izpētītais.
Manuprāt, jūsu pieminētajam pētījumam doma bija gana svarīga: noskaidrot, kāds ir ģimenei nepieciešamais pārtikas grozs. Situācijā, kad nevarēja zināt, kas pandēmijas dēļ notiks ar pārtikas piegādēm, tas bija būtiski. Bija jāsaprot, kas tepat Latvijā uz vietas pieejams un vai ar to pietiks, lai visus nodrošinātu.
Ja valdības loceklim jālemj par pārtikas paku izdali, viņam vajadzētu zināt, kam tur jābūt iekšā un ko cilvēks, kas to saņems, ar to varēs darīt. Taču lietas ir ļoti viegli izraut no konteksta, tā tās padarot absurdas, pat traģikomiskas.
Turklāt šie Covid-19 programmā finansētie pētījumi bija jānoslēdz tik īsā laikā, ka nevarēja pagūt radīt ne vakcīnu, ne zāles. Termiņš – seši mēneši – pētījumu pabeigšanai bija pārāk īss, jo, ja jāiepērk kādas detaļas vai iekārtas, tam vien jau ir vajadzīgi mēneši. Arī finansējums – pieci miljoni eiro – nebija liels.
Tiesa, bija arī tādi pētījumi, kas beigās izrādījās ne sevišķi vajadzīgi, jo situācija mainījās.
Tomēr kopumā tas ir labi, ka valsts vaicā: hei, zinātnieki, ko ātri varētu izpētīt un saprast no tā, kas tieši šobrīd ir aktuāli? Ne visas valstis spēja tik ātri noreaģēt.
Valsts kontrole arī nesen atzinusi, ka finansējuma izlietojums zinātnē nav efektīvs, turklāt tā saskatījusi arī dažādus pārkāpumus.
Domāju, ka galvenā problēma ir tajā, ka arī zinātnē ir ļoti daudz birokrātijas. Problēmas, ko saskata Valsts kontrole, patiesībā ir procesa neatbilstība birokrātiskām normām. Manuprāt, tas saistīts ar to, ka Latvijas Zinātnes padomei kapacitāte līdz šim bijusi ierobežota: nelielam cilvēku skaitam ar salīdzinoši nelieliem finanšu līdzekļiem īsā laikā realizēt jēgpilnu pētniecisko projektu konkursu ir grūti.
Taču tas, ka konkursā tiek atbalstīti paši labākie, nav pārkāpts, kaut, protams, naudas daudzums ir tik ierobežots, ka finansējumu pētījumiem saņem neliels skaits pretendentu, kaut kvalitatīvi ir divas trešdaļas projektu.
Forši, ka Valsts kontrole pamanījusi tehniskas nepilnības, taču nevajadzētu tāpēc teikt, ka visa sistēma ir bīstama.
Latvijas Zinātnes padome tika pārveidota, taču no tās gada laikā aizgājis jau otrais vadītājs un izsludināts kārtējais konkurss uz šo amatu. Kāpēc tā?
Par laimi, Zinātnes padomes kolektīvs spēja iestādes darbu salīdzinoši labi nodrošināt arī bez vadītāja, tomēr skaidrs, ka bez vadītāja attīstība ir grūta.
Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc vadītāja amatā nav nostiprinājies direktors, ir tas, ka šis amats ir par maz apmaksāts (LZP vadītājam tiek piedāvāta 2264 eiro liela alga. – I. K.). To nevar salīdzināt ar zinātnisko institūciju vadītāju algām, augstskolu rektoru algām; tas ir nesalīdzināms līmenis.
Zinātnē tātad var nopelnīt vairāk, nekā vadot šo padomi?
Tieši tā. Tomēr Valsts kanceleja plāno to mainīt.
Atgriežoties pie Valsts kontroles pārmetumiem, tā arī norādīja, ka valsts nav noteikusi prioritārās jomas, kurās finansēt pētījumus. Tiesa, formāli prioritātes ir noteiktas, taču to ir tik daudz, ka finansējums tiek izsmērēts plānā kārtā. Bet varbūt tā arī ir pareizi: visām zinātnes jomām jāattīstās?
Esošā situācija nav jēdzīga, bet, cik saprotu, Izglītības un zinātnes ministrija jau sākusi strādāt, lai šo situāciju mainītu: izņemt prioritāšu sarakstu no likuma ārā un, ko finansēt, izlemt pēc citiem principiem.
Piemēram, fundamentālajos pētījumos prioritātēm vispār nav vietas: ja gribam attīstīt kaut ko jaunu, mēs vēl nezinām, kas tas ir.
Lielisks piemērs ir profesors Ambainis: kad viņš atgriezās Latvijā un sāka veidot pētnieku grupu kvantu datoru nozarē, neviens te pat nezināja, kas tas tāds ir. Tā nebija definēta kā prioritāte, bet šobrīd nevaram iedomāties, ka Latvijā nebūtu kvantu datoru pētnieku. Šī joma pasaulē ir labi atpazīstama un Latvija, pateicoties profesoram Ambainim, tajā ir starp līderiem.
Tajā pašā laikā lietišķajā pētniecībā prioritātēm gan, manuprāt, ir jābūt, jo jāfinansē tās jomas, kur Latvijā ir potenciāls, jāskatās, vai mums ir uzņēmumi, kur noder šo pētījumu rezultāti.
Protams, ir pētījumu programma “Letonika”, pētījumi Latvijas vēsturē, kuri arī jāfinansē, jo bez tā mēs kā nācija nevaram iztikt.
No otras puses: pat ja likumā iekļautas par daudz prioritātes, naudas sadalē, manuprāt, līdz šim viss bijis pareizi: atbalstīti labākie. Un ne tuvu nav noklāts viss zinātņu spektrs: to Latvijā nekad nevarēs izdarīt, jo esam pārāk maz. Pat lielas valstis nespēj pilnīgi visās jomās būt izcilas.
Esat norādījis, ka Latvijā ir pārāk maz doktoru un doktorantu, kā arī secinājis, ka tas saistīts ar valsts nepietiekamo atbalstu jaunajiem zinātniekiem. Tikmēr ierēdņi norāda uz nepietiekamo atlasi, uzņemot doktorantūrā, kā arī uz mūžīgajiem doktorantiem, kas nekad nekļūs par doktoriem. Tas liek jautāt, vai ar finansējuma pieaugumu doktorantu stipendijām pietiktu, lai vairotu profesionālu zinātnieku skaitu?
Latvijā zinātnieku tiešām ir diezgan maz: mums ir divreiz mazāk zinātnieku pret iedzīvotāju skaitu nekā Igaunijā. Ir kur augt.
Mūžīgie doktoranti tāpēc arī rodas, ka viņu pētījumiem nav pastāvīga finansējuma avota: ik pa laikam tikai izdodas saņemt kādu atbalstu – teiksim, divu gadu laikā finansējums ir tikai sešus mēnešus – un pavirzīties uz priekšu. Viņi bieži vien strādā kādu citu algotu darbu un doktoranta pētījumiem pievēršas tik, cik var atļauties.
Principā vienai no prasībām, uzņemot doktorantūrā, vajadzētu būt: vai būs finansējums pētījuma īstenošanai.
Protams, ka jāskatās arī, kādas ir pārējās prasības, lai iestātos doktorantūrā. Svarīgi atlasīt motivētākos cilvēkus ar labākajām zināšanām.
Vēl jau gan ir jautājums, cik ļoti doktora darbu vadītāji paši ir ieinteresēti, lai doktorants aizstāvētu promocijas darbu un kļūtu par doktoru. Neslēpšu, ka daļai ir tāda attieksme: kas var būt labāks par mūžīgu doktorantu, kas allaž gatavs pieslēgties taviem projektiem.
Ja finansējuma piešķiršanas nosacījumos ir prasīta studējošo iesaiste projektā, tad šādi mūžīgie doktoranti ļoti labi noder. Arī pašam mūžīgajam doktorantam, ja vien nav ambīciju augt par pētniecības vadītāju, tā ir ļoti ērta pozīcija: nav pašam jāgādā finansējums pētījumiem, bet var nodarboties ar to, kas patīk.
Cik zinu, Rīgas Tehniskajā universitātē tomēr jau ieviests nosacījums: ja doktorants ilgstoši neaizstāv promocijas darbu, struktūrvienība, kurā viņš darbojas, daļu finansējuma var zaudēt.
