Latvijā ir zemi valdības izdevumi. Kas veido “lauvas tiesu”? 0
Eiropas statistikas birojs “Eurostat” publicējis informāciju par vispārējās valdības izdevumu struktūru ES valstīs.
Termins “vispārējā valdība” ietver gan centrālās valdības, gan arī pašvaldības un sociālās apdrošināšanas fondus. Uzreiz jāteic, ka šie starpvalstu salīdzinājumi ir pieejami tikai par laiku līdz 2017. gadam – tātad ar apmēram gada nobīdi.
Tomēr tie parāda gan kopējas tendences, gan atšķirības valstu starpā.
Saskaņā ar šiem datiem vidējais izdevumu apjoms ES valstīs 2017. gadā bija 45,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijā vispārējās valdības izdevumu apjoms 2017. gadā bija 37,6% no IKP jeb 10,2 miljardi eiro.
Igaunijā šis īpatsvars ir nedaudz augstāks (39,3% pret IKP), bet Lietuvā – zemāks (33,1%). Lielākais vispārējās valdības izdevumu īpatsvars ir Francijā (56,5%), Somijā (54,2%) un Beļģijā (52,2%).
Te jāņem vērā, ka t. s. vecajās ES valstīs budžeta izdevumu attiecība pret IKP ir augstāka nekā citur, jo bagātākās valstīs no sabiedrības ir iespējams iekasēt lielāku maksājumu daļu, ko pēc tam ar budžeta palīdzību pārdalīt dažādos izdevumos.
Tāpēc salīdzinājumiem starp valstīm ar atšķirīgu labklājības līmeni var izmantot arī īpatsvaru no kopējiem izdevumiem – tie precīzāk parāda katras valsts prioritātes.
Lauvas tiesu no visiem izdevumiem veido tēriņi sociālajai aizsardzībai – to īpatsvars ES valstu kopējos izdevumos ir 41,1%; Latvijā – 30,8%.
Šajos tēriņos apmēram puse ir pensiju izdevumi, bet vēl tie ietver arī slimības, invaliditātes un bezdarba pabalstus, atbalstu ģimenēm u. tml. Ņemot vērā sabiedrības novecošanos, kas notiek gan ES, gan Latvijā, izdevumi pensijām arī turpmāk būs kopējo izdevumu lielākā sastāvdaļa.
Līdzīgu iemeslu dēļ liels ir un nozīmīgs būs arī izdevumu apjoms veselībai: ES valstīs tam tērē vidēji 15,3%, bet Latvijā – tikai 9,3% no visiem izdevumiem, kas ir otrais zemākais starp visām 28 valstīm.
Ierobežotais publiskais finansējums Latvijā rada gan zemās mediķu algas, gan neapmierinātās vajadzības pēc veselības aprūpes – tāpēc viens no risināmajiem uzdevumiem ir gan šī finansējuma palielināšana, gan reformas, kas vērstas uz veselības aprūpes pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti.
No otras puses, Latvija izceļas ar samērā augstu finansējumu izglītībai: ES valstīs tai tiek tērēti 10,2% no visiem izdevumiem; Latvijā – 15,2%, kas ir otrais augstākais rādītājs starp 28 valstīm un liecina, ka par finansējuma trūkumu Latvijas izglītības sistēmā nevarētu sūdzēties.
Pedagogu prasības pēc augstāka atalgojuma ir saprotamas un pamatotas, taču tam nepieciešamais finansējums atrodas sistēmas iekšienē.
Uzmanību pievērš arī visai liels Latvijas izdevumu īpatsvars sadaļā “Ekonomika” – 2017. gadā tas bija 14,7% (tikmēr vidēji ES – tikai 8,9%). Šie izdevumi lielā mērā ir saistīti ar ieguldījumiem infrastruktūrā (transports, enerģētika, lauksaimniecība), kurus īsteno ar ES fondu līdzfinansējumu.
Tā kā Latvija ir ES līdzekļu saņēmējvalsts, tad šāds izdevumu īpatsvars ir saprotams.
Savukārt “Eurostat” uzrādītie Latvijas izdevumi aizsardzībai (1,7% pret IKP jeb 4,4% no visiem izdevumiem) gan vairs neatbilst šī brīža situācijai, jo ir zināms, ka Latvija tos jau palielinājusi līdz nepieciešamajiem 2% pret IKP, kā prasa saistības pret NATO.
Šobrīd Saeimā tiek izskatīts jau 2019. gada budžets, bet drīz tiks sākta 2020. gada budžeta gatavošana. Kā vienmēr būs nepieciešams rūpīgi izvērtēt visas jomas, lai noteiktu kārtējās prioritātes. Tomēr būtu vēlams, lai pēc ilgāka laika tiktu sastādīts budžets ar pārpalikumu.
