Latvija zaudē Dzirnim: ECT liek valstij maksāt teju 100 000 eiro 9
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 26. janvārī pasludināja spriedumu lietā Dzirnis pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija pārkāpums, liekot Latvijai izmaksāt personai kompensāciju 88 283,50 eiro apmērā par materiālajiem zaudējumiem un morālo kompensāciju 5000 eiro apmērā, informēja Ārlietu ministrija (ĀM).
Savā 2005. gada 10. martā ECT iesniegtajā pieteikumā Jānis Dzirnis (iesniedzējs) sūdzējās par to, ka nacionālo tiesu nolēmumu rezultātā viņam tika atņemtas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Jūrmalā, kuru viņš bija labticīgi ieguvis uz pirkuma līguma pamata.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību, ECT visupirms noraidīja valdības iebildumu par to, ka šī strīda izskatīšana neietilpst ECT kompetencē, jo Latvija bija iesniegusi Konvencijas atrunu par to, ka uz ar īpašumu denacionalizāciju saistītajiem strīdiem nav attiecināmas Konvencijas 1. protokola 1. punkta prasības. Tāpat ECT noraidīja valdības iebildumu par to, ka iesniedzējs nebija ievērojis sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai ECT, kā arī iebildumu par nacionālo tiesību līdzekļu neizsmelšanu pirms bija vērsies ECT.
Pievēršoties lietas būtībai, ECT norādīja, ka, lai izlemtu, vai valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu atbilst Konvencijas 1. protokola 1. panta prasībām, tai ir jāizvērtē, vai iejaukšanās ir bijusi likumīga, vai tai ir bijis leģitīms mērķis un vai tā ir bijusi samērīga. ECT secināja, ka nacionālie tiesību akti attiecībā uz īpašuma tiesībām bija precīzi un skaidri. Tāpat tā atzina, ka īpašuma tiesību pāreja likumīgajam īpašniekam atbilstoši nacionālo tiesību normām atbilda sabiedrības interesēm, un līdz ar to valsts iejaukšanās mērķis bija leģitīms.
Vērtējot samērīguma aspektu, ECT, atsaucoties uz iepriekš iedibināto praksi, pirmkārt, atzīmēja, ka nacionālās iestādes nav pierādījušas, ka iesniedzējs būtu bijis rīkojis nelabticīgi. Otrkārt, ECT uzsvēra nacionālo iestāžu rīcības nekonsekvenci. Proti, ECT norādīja, ka Jūrmalas pašvaldība tiesas procesā neiebilda pret īpašuma tiesību atjaunošanu fiziskai personai pēc tam, kad šis īpašums jau bija nodots valstij. Tāpat ECT norādīja uz Latvijas iestāžu darbības neatbilstību likumam, jo valsts tiesības uz strīdīgo nekustamo īpašumu netika pienācīgi nostiprinātas Zemesgrāmatā. It īpaši ECT uzsvēra likumā ietverto un svarīgo Zemesgrāmatu ierakstu lomu lietās, kas attiecas uz tiesībām uz īpašumu, un atzīmēja, ka Ministru kabineta rīkojuma Nr. 349, ar kuru minētais nekustamais īpašums tika saglabāts valsts īpašumā, publicēšana “Latvijas Vēstnesī” nav uzskatāms par efektīvu saziņas līdzekli ar sabiedrību šādu lietu kontekstā. Papildus ECT nekonstatēja, ka minētais nekustamais īpašums būtu bijis svarīgs objekts valsts interešu aizsardzības kontekstā. Treškārt, ECT norādīja, ka iesniedzējam nav bijuši pieejami nekādi citi kompensējošie mehānismi nacionālajā līmenī, kas varētu labot kļūdas, ko pret viņu kā pret labticīgu ieguvēju bija pieļāvušas nacionālās iestādes, un panākt taisnīgu risinājumu.
Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT vienbalsīgi secināja, ka iejaukšanās sūdzības iesniedzēja tiesībās uz īpašumu nav bijusi samērīga, un tādēļ ir pieļauts Konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums. Iesniedzējs lūdza ECT piespriest viņam kompensāciju 632 523, 60 eiro apmērā par materiālajiem zaudējumiem un morālo kompensāciju 20,000 eiro apmērā. ECT piesprieda iesniedzējam kompensāciju 88 283, 50 EUR apmērā par materiālajiem zaudējumiem un morālo kompensāciju 5 000 eiro apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt ECT Lielajā palātā.
Fakti lietā Dzirnis pret Latviju
Jūrmalas pilsētas Zemes komisija ar 1998. gada 17. jūlija lēmumu izveidoja nekustamo īpašumu Jūras ielā 61, Jūrmalā. Ar 2000. gada 19. jūlija Ministru kabineta rīkojumu Nr. 349 minētais nekustamais īpašums tika saglabāts valsts īpašumā un nodots Finanšu ministrijas valdījumā, nenostiprinot šīs tiesības Zemesgrāmatā.
2001. gada 2. februārī Jūrmalas pilsētas tiesa apmierināja fiziskās personas V.P.E. prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu uz īpašumu Jūras ielā 61. 2001. gada maijā V.P.E. noslēdza līgumus par nekustamā īpašuma Jūras ielā 61, Jūrmalā, pārdošanu iesniedzējam, un īpašums tika reģistrēts uz iesniedzēja vārda.
2001. gada 1. augustā Augstākās tiesas Senāts apmierināja Ģenerālprokurora protestu, kurā bija norādīts, ka Jūrmalas pilsētas tiesa, izskatot lietu, ir pieļāvusi būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Lieta tika nodota jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
Ar 2002. gada 16. septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija apmierināja Finanšu ministrijas prasību pret V.P.E. un iesniedzēju par īpašuma tiesību atzīšanu valstij Finanšu ministrijas personā uz nekustamo īpašumu Jūras ielā 61, un 2001. gadā ar iesniedzēju noslēgto pirkuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Ar 2003. gada 9. janvāra spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atstāja Rīgas apgabaltiesas spriedumu negrozītu.
Izskatot V.P.E. un iesniedzēja kasācijas sūdzības, 2003. gada 2. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atzina, ka Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums ir atceļams daļā, kas atteicas uz iesniedzēja īpašuma tiesību atzīšanu un noslēgto pirkuma līgumu spēkā esamību.
2003. gada 12. novembrī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pieņēma jaunu spriedumu, kurā tā atkārtoti nolēma anulēt iesniedzēja un V.P.E. starpā noslēgtos pirkuma līgumus un atzīt valsts īpašuma tiesības Finanšu ministrijas personā. Uz iesniedzēja kasācijas sūdzības pamata Augstākās tiesas Senāts 2004. gada 3. martā atkārtoti atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu.
2004. gada 1. decembrī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pieņēma jaunu spriedumu, ar kuru atzina valsts īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu Finanšu ministrijas personā. Ar 2005. gada 23. marta spriedumu Augstākās tiesas Senāts atstāja 2004. gada 1. decembra spriedumu negrozītu.
