Lelde Eņģele: Latvija – zaļa valsts bez satura? 67
Latvijas politiķi savās runās bieži piemin Latviju kā zaļu valsti, taču to darbi bieži vien ir pretrunā ar šo uzstādījumu. Tikai tad, kad ir pilnīga un visaptveroša informācija par aizsargājamo dabas vērtību sastopamību un kvalitāti valstī, var objektīvi novērtēt to stāvokli un plānot atbilstošus aizsardzības pasākumus. Tādēļ ir plānota Eiropas Savienības (ES) nozīmes biotopu kartēšana visā Latvijā. Diemžēl vairāk nekā gadu garā absurda teātrī ir pārvērtusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) diskusija ar Zemkopības ministriju (ZM), Latvijas Pašvaldību savienību (LPS), meža nozares, lauksaimnieku u. c. organizācijām par minētās ES nozīmes biotopu kartēšanas nosacījumiem un metodiku. LPS u. c. ir izdevies panākt, ka par kartēšanu un tās rezultātiem katrs zemes īpašnieks tiks informēts individuāli (šajā gadījumā neraizējoties ne par “administratīvo slogu”, ne izlietoto resursu apjomu), tomēr diskusija par metodiku, nokartēto biotopu izvērtēšanas kārtību un projekta uzraudzības grupu turpinās. ZM, LPS, meža nozares un lauksaimnieku organizācijas joprojām vēlas norādīt ekspertiem, kur vērtīgo biotopu meklējumos labāk nespert kāju, neslēpjot cinismu – negribam zināt, lai nav problēmu iznīcināt. Turklāt neņemot vērā ne to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma gadījumā tāpat tiek vērtēts viss bez kādiem izņēmumiem, ne to, ka pašlaik (un nav ilūziju, ka tuvākajā nākotnē kas varētu mainīties) par aizsargājamo biotopu (bioloģiski augstvērtīgu) atzītu meža nogabalu daudz vieglāk ir nocirst nekā nosargāt.
Šķiet loģiski, ka, veicot kartēšanu – revīziju savā saimniecībā, būtu jāiegūst pilnīga informācija, kādas dabas vērtības kurās vietās un kādā kvalitātē ir saglabājušās. Aizsardzības pasākumu izvērtēšana un plānošana ir iespējama tikai pēc tam – visu ieinteresēto nozaru un pušu diskusijā par to, kā saskaņot dabas aizsardzības un saimnieciskās intereses, ko no atrastajām dabas vērtībām noteikti nepieciešams saglabāt un ko iespējams upurēt. Jā, zemes īpašnieku intereses uzreiz skar atrastie aizsargājamo zālāju biotopi – kā aizliegums tos uzart, ja tiek saņemti ES atbalsta maksājumi. Bet vai satraukumam ir pamats, ja eksperti lēš, ka aizsargājami zālāju biotopi aizņem tikai 0,3 – 0,8% no Latvijas teritorijas? Turklāt tie ir veidojušies daudzu gadu desmitu saimniekošanas gaitā un līdz mūsdienām saglabājušies tikai ap 10% no to sākotnējās platības. Bioloģiski vērtīgie zālāji ir izmantojami kā pļavas un ganības un vai par katru cenu ierīkota aramzeme ir iznīcinātā dabas retuma vērta?
ZM ir panākusi, ka MK protokollēmumā ir apstiprināta nozarei tik svarīgā frāze “meža un ar mežu saistīto sugu un biotopu aizsardzībai izveidoto teritoriju platība un saimnieciskās darbības ierobežojumi tiek noteikti tādā apjomā, kas nesamazina meža audzēšanai un koksnes ieguvei pieejamās platības”, itin kā tas atceltu jel vienu likumu vai MK noteikumus dabas aizsardzības jomā. Savukārt Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs 2015. – 2020. gadam apstiprinātais rezultatīvais rādītājs “koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības nesamazinās” netraucē ZM atzīties, ka būvniecību mežā ierobežot tai nav kompetences, un rūpēties, lai vairāk nekā 100 ha valsts meža atdotu apbūvei – Valmieras attīstībai. Acīmredzot ir pierasts, ka MK apstiprināti dokumenti ne visiem ir nopietni ņemami, jo saistībā ar ES nozīmes biotopu kartēšanu ZM “neatceras” un “nesaprot” pašu saskaņotos pielikumus MK 03.11.2015. sēdes protokollēmumam un turpina diskutēt par nekartējamām platībām, klaji ignorējot MK apstiprināto principu, ka “aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana tiek veikta pēc zinātniski pamatotiem kritērijiem”.
VARAM turpina pacietīgi skaņot ES nozīmes biotopu kartēšanas metodiku ar ZM, un nevilšus rodas jautājums, kāda dabas vērtību izteiksmē būs īstā cena šim saskaņojumam.
