Latvija vienā rāvienā kļūtu stāvus bagāta 52
Cerībā atrast niķeli, varu, platīnu, palādiju un zeltu Kanādā dzīvojošais ilggadējais ģeologs Andrejs Bite ir pievērsies Latvijas zemes dzīļu ģeoloģiskajai izpētei.
Pasta adresē jau gan rakstāt: “Andy Bite”. Esat kanādietis?
Andrejs Bite: Nē, latvietis! Esmu dzimis 1943.gadā Jaunpiebalgas pagastā. Bet jau pēc gada, 1944.gada vasarā, mani vecāki ar mani uz rokām kājām devās uz Liepāju, pēc tam ar kuģi uz Vāciju. Kara beigas sagaidījām Čehijā, bet uz Kanādu pārcēlāmies 1949.gada vasarā, kad man bija tikai seši gadi.
Mani vecāki devās bēgļu gaitās, baidīdamies no represijām.
Kad 1941.gada vasarā Latvijā ienāca vācu karaspēks, mans tēvs kopā ar citiem vietējiem nejauši bija piekļuvis čekistu pamestajiem dokumentiem, no kuriem uzzinājis, ka viņš kopā ar ģimeni bijis paredzēts izvešanai. Mans tēvs gan nebija lielsaimnieks, viņam piederēja vien 18 hektāru saimniecība,arī politikā nebija iesaistīts. Bet viņš bija labs saimnieks, tāpēc acīmredzot padomju varai bīstams un nevēlams.
Visiem uz Kanādu izceļojušajiem vienu gadu bija jānostrādā tur, kur norīkoja valdība. Latviešus un igauņus lielākoties norīkoja meža vai lauku darbos, arī raktuvēs. Manam tēvam šai ziņā palaimējās, tāpēc ka viņa māsa, kas bija ieceļojusi Kanādā 1947.gadā, palīdzēja dabūt labāku darbu kādā fabrikā. Četros gados tēvs jau bija sakrājis naudu, lai varētu nopirkt nelielu 100 akru (ap 4 ha – aut.piez.) lauku saimniecību, kurā viņš saimniekoja līdz mūža beigām.
Cik bieži pats esat bijis Latvijā?
Kopš neatkarības atgūšanas šī būs jau sestā reize. Latvija ir mana dzimtene, citādi nemaz nevar būt. Te man ir radinieki, ar kuriem cenšos nezaudēt sakarus.
Varbūt izlemsiet atgriezties pavisam?
Mani trīs bērni un deviņi mazbērni ir Kanādā. Ap 30 kilometru no Sadberijas mežmalā man ir mājas un iekopta saimniecība, iestādīts jauns mežs.
Vai bērni runā latviski?
Kad mans tēvs vēl bija dzīvs, viņš ar mazbērniem runāja tikai latviski. Mana sieva, somu izcelsmes kanādiete, ar mani sarunājoties, kārtīgi iemācījās runāt angliski. Bet meita ar manu mammu sarunājās varenā latviešu, somu un angļu valodas maisījumā.
Kā pievērsāties ģeoloģijai?
Taisnību sakot, tas notika nejauši. Pirms tam dažus gadus biju studējis inženierzinātnes, bet par ģeoloģiju nezināju neko. Man palīdzēja kāds mūsu tautietis Sadberijā, kas pasaulē pazīstama kā krāsaino metālu rūdu ieguves vieta. Nu jau būs pagājuši 52 gadi, kopš strādāju par ģeologu. Pēdējos gados man ir noslēgti līgumi ar dažādām ģeoloģiskās izpētes firmām.
Un Latvijas zemes dzīlēm?
Reiz kādā lielai ģeoloģiskās izpētes firmai piederošajā bibliotēkā palūdzu informāciju par Latviju. Atrada tikai vienu somu un igauņu pētnieku kopīgi veidotu aprakstu par Latvijas pamatklintāja iežiem, kuru paraugus pētnieki bija aizguvuši no Latvijas profesora A.Birķa. Tā kā visu mūžu gan Sadberijā, gan Dulutā ASV, gan Bušveldā Dienvidāfrikas Republikā un citur pasaulē biju nodarbojies galvenokārt ar niķeļa, vara, platīna, palādija un zelta rūdu atradņu meklēšanu, pēc izlasītā apraksta radās iespaids, ka tās varētu būt atrodamas arī Latvijā.
Vairāk par zelta meklēšanu lasiet rakstā “Cer Latvijā atrast zeltu, izpēte iestrēgst”
Par to, ka vajadzētu meklēt rūdas Latvijā, pirmās sarunas sākās 2013.gadā ar toreizējā Kanādas vēstnieka Latvijā Roberta Skota Hīteringtona un Latvijas vēstnieka Kanādā Jura Audariņa palīdzību, toreizējam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam un Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim viesojoties Kanādā.
Vēlāk tās turpinājās Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, kur bija iespēja iegūt arī iežu paraugus no padomju laikos veiktajiem urbumiem.
Cik tālu ar šo ideju esam tikuši aizvadītajos gados?
Es ceru, ka Latvijā tā nav nolikta malā. Nu jau savus trīs gadus ar to nodarbojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, arī Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā. Tagad arī advokāti ķērušies tai klāt. Pašlaik to nobremzē Latvijas likumi, kuros noteikts, ka zemes īpašniekam pieder ne tikai zemes virskārta, bet arī viss, kas ir zem tās. Ja Latvijas likumi atļautu dzīļu izpēti, mēs tai varētu ķerties klāt kaut vai rītdien.
Redziet, tā zemes dzīļu apgūšana nav lēts pasākums. Tāpēc neviena firma jau neriskēs ieguldīt ne centa, ja nevarēs legāli piekļūt zemei.
Cik tā var maksāt?
Oi, oi, daudz! Sadberijā kāda firma pašlaik taisa jaunu rūdu raktuvi, veicot urbumu pusotru kilometru dziļumā. Tam jau iztērējuši aptuveni simtiem miljonus dolāru, bet atpakaļ vēl nav dabūjuši ne centa. Iegulu apjoms it kā nav pārāk liels – ap 15 miljoni tonnu. Bet tajās rūdās ir daudz platīna un palādija. Normāla rūda maksā 200 ASV dolāru tonnā. Tur ir kādi 3000 tonnu.
Vai izpēti nevar veikt no gaisa – ar zemes dzīļu skenēšanu?
To jau visu mēs darām. Bet bez iežu paraugu analīzes tas vēl neko nenozīmē. Vajadzīgi urbumi. No gaisa var noteikt, kuros punktos būtu jāurbj.
Vai šādi urbumi un iespējamā rūdu ieguve šahtās nevar piesārņot dabu?
Tā tam nevajadzētu būt. Kā raktuves darbojās pirms piecdesmit gadiem, tā nekur pasaulē vairs nenotiek. Varbūt tikai Krievijā.
Kur Latvijā būtu jāmeklē krāsaino metālu rūdas?
Kurzemes dienvidos, Vaiņodes, Priekules apkaimē, tuvāk robežai ar Lietuvu – ap 9300 kvadrātkilometru platībā. Tās varētu būt 1800 metru dziļumā. Šajos rajonos padomju varas laikā naftas meklējumos 1000 līdz 1800 metru dziļumā tika veikti ap 90 urbumi, skarot pamatklintāju 10 līdz 20 metru dziļumā. Tagad par to varam būt laimīgi, jo agrāk veiktajos dziļurbumos iegūto iežu paraugi jau ir tie, kas ļauj domāt, ka krāsaino metālu rūdas ir atrodamas. Šos vecos urbumus var izmantot arī pašlaik, urbumu vietās uzstādot hidrauliskos urbjus, ar kuriem var izdarīt urbumus līdz 3000 metru dziļumā.
Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas valdības attieksme pret zemes dzīļu pētīšanu un apguvi?
Pirms četriem gadiem Toronto kādā ģeologu sanāksmē man bija tikšanās ar Saeimas deputātiem Māri Kučinski un Edgaru Tavaru. Es viņiem izstāstīju un izrādīju visu, kas par Latvijas zemes dzīlēm mums jau ir. Man radās iespaids, ka Kučinska kungs atbalsta šo ideju.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai bija uzdots līdz šī gada beigām sagatavot likuma “Par zemes dzīlēm”grozījumus, kas ļautu uzsākt dzīļu izpēti. Ja Saeimā tos pieņems, cik ilgs laiks būs vajadzīgs izpētei?
Sākumam jau pietiktu ar gadu. Bet cik ilgs laiks būs vajadzīgs patiesībā, to nav iespējams pateikt. Un nekādus solījumus šai ziņā jau neviens nevar dot. Izpēte var ilgt pat gadiem. Sadberijā, kur ir otras pasaulē lielākās niķeļa rūdas raktuves aiz Noriļskas Krievijā, tās sāka apgūt pirms 130 gadiem. Bet zemes dzīļu izpēte turpinās vēl šobaltdien. Vienā no raktuvēm, kuru tikai tagad sāks apgūt, zemes dzīļu izpēte ar manu līdzdalību sākās pirms divdesmit gadiem.
Ko Latvijā cerat atrast?
Ceram atrast niķeli, varu, platīnu, palādiju un zeltu. Ja to atrastu, tad Latvijas ekonomikai tas būs milzu ieguvums. Var droši teikt, ka vienā rāvienā Latvija kļūtu stāvus bagāta.
Jā, Latvijā ir arī ļaudis, kuri šo lietu apšauba. Pēc publikācijas “Delfos” par šo tēmu kāds komentēja, ka atkal viens Kanādas krauklis atlaidies un grib izgrābt Latvijas zemi. Šiem neticīgajiem es jautāšu: “Kā Latvijā turpmāk gribam dzīvot? Kā Zviedrijā vai Somijā? Vai kā Krievijā?” Aptuveni piektdaļu Kanādas budžeta veido ienākumi no rūdu raktuvēm un pārstrādes uzņēmumiem.
Viena unce (28,4 grami) platīna maksā ap 1000 ASV dolāru. Es nesaku, ka šīs dārgmetālu rūdas noteikti tur būs. Un pagaidām tam neviens nevar dot nekādu garantiju. Bet to gan saku, ja nemeklēsim, tad neko neatradīsim.
