– Atļaušos skaļi pavaicāt to, ko runā aizkulisēs un sociālajos tīklos. Līdz ar direktora krēsla zaudēšanu jums esot zudusi iespēja piedāvāt darbu Operā Latvijā to citu valstu operteātru pārstāvjiem, kuri jūs savukārt aicināja pie sevis… 9
– Pēc aiziešanas no operas pēdējos divos gados esmu veidojis sešus iestudējumus ārzemēs. Divi “Tanheizeri” – Prāgā un Maskavā, divreiz iestudēju “Salomi” – Honkongā un Slovēnijā, “Atilu” Ankarā, nupat – “Manonu” Maskavā.
Esmu sācis darbu pie liela mākslas projekta, kas aptvers gan operu, gan akadēmisko mūziku, gan laikmetīgo baletu un mākslu. Šim starptautiskajam projektam ir privāts finansējums, atsaukušies ļoti nopietni, pasaulē atzīti mākslinieki. Paralēli man ir sapnis izveidot vēl vienu teātra trupu Latvijā. Kad Budapeštā iestudēju “Rožu kavalieri”, biju pārsteigts, cik tur daudz teātru. Arī nupat Maskavā, veidojot “Manonu”, sapratu, ka priekš lielās Maskavas un tās iedzīvotāju skaita, salīdzinājumā ar Latviju, tur nemaz nav tik daudz teātra notikumu. Teātra dzīve Rīgā ir krietni daudzveidīgāka un pat radošāka nekā Krievijas galvaspilsētā. Jāveicina vēl kāda teātra rašanās…
– Vai nenonākat pretrunās? Tik intensīvā teātra dzīvē izveidot vēl vienu – vai tam būs publika?
– Man svarīgs ne tikai process, esmu uz rezultātu vērsts aktīvs cilvēks, kuram nepatīk gaidīt. Ļoti būtiski tuvākie radošie nogriežņi.
