– Vai jūs nemulsina, ka Zigmars Liepiņš nelūdza un nelūdz Operai papildus ikgadējai dotācijai vēl pusmiljonu no valsts, kā to pēdējos gados regulāri darījāt jūs, būdams direktora amatā? 9
– Man pēdējos darba gados bija divi lieli projekti – Vāgnera “Nībelunga gredzena” tetraloģijas iestudējums Viestura Kairiša režijā, kas bija ļoti darbietilpīgi un prasīja lielus finanšu resursus, lai pienācīgi atzīmētu pasaulslavenā un arī Rīgā pēdas atstājušā komponista 200 gadu jubileju. Otrs “projekts” bija nepieciešamība atgriezties pie 640 operas mākslinieku un darbinieku algām pirmskrīzes līmenī, jo krīzes laikā visās valsts finansētajās institūcijās – ar cilvēku piekrišanu – tika krietni apcirptas algas. Līgumu ar arodbiedrībām par algu līmeņa atjaunošanu parakstīju es. Kad Zigmars Liepiņš sāka darbu, finansējums Operai tika palielināts, taču tas notika uz mūsu iepriekšējās cīņas pamata. Protams, ne jau visa piešķirtā nauda aizgāja atalgojumam. Ir grūti izskaidrot, cik izmaksā Operas uzturēšana un tās konkurētspējas nodrošināšana starptautiskajā mūzikas pasaulē.
– Kas no pēdējā laika Operā redzētā jums sagādājis saviļņojumu?
– Visspilgtākā un veiksmīgākā izrāde bija Džakomo Pučīni “Vīlas” Viestura Kairiša režijā. Tā ir ļoti grūta opera, reti iestudēta. Es gan gaidīju labākus izpildītājus, bet konceptuāli, interpretācijas un kopējā izrādes tēla ziņā ar visām seniorēm baletā uzvedums bija daudzkrāsains – spilgts, skumjš, nežēlīgs, spožs… Es gan “Vīlām” un “Džanni Skiki ” būtu pievienojis arī “Māsu Andželiku”, jo tas tomēr ir operu triptihs. Jā, atmiņā nepalika izpildītāji, bet spilgtu iespaidu atstāja uzveduma koptēls. Nevairos tikties arī ar Operas pašreizējo vadību, man ir padomā liels sadarbības projekts. Jo galu galā neesmu jau kā 1945. gadā izlikts no privātmājas. Bija jārēķinās, ka darba līguma termiņš beidzas un to var arī nepagarināt.
