– Pēc “Ziloņa dziesmas”, jūsu kā dramatiskā teātra režisora debijas izrādes Dailes teātra Mazajā zālē, kritiķe Maija Svarinska rakstīja, ka “īsā distance uzveikta”. Citi kritiķi nebija tik cildinoši. Vai negatīva kritika netraucē, ķeroties pie nākamā iestudējuma? 9
– Analītiska, vērtējoša kritika palīdz, ja arī tā nav glaimojoša. Lasot skaties, kāds ir kritiķa vecums, dzīves pieredze, starp rindām redzi citu darbu vērtējumus, kontekstu, arī to, vai šim teātra zinātājam bijusi reāla iespēja redzēt vācu, franču, itāļu teātri… Protams, izvēloties ar mākslu saistītu profesiju, jārēķinās ar dažādiem, pat diagonāli pretējiem vērtējumiem. Nupat pēc Žila Masnē “Manonas” iestudējuma Akadēmiskajā muzikālajā teātrī Maskavā saņēmu daudz analītisku kritiku, taču dažas bija arī nevērīgas. Pārceļot darbības vidi, vietu vai notikumu laikā un telpā, ļoti svarīgi, vai tava interpretācija pārliecinās, pirmkārt, tieši publiku. Ja cilvēki spēj tavu pieeju pieņemt, noticēt, izjust līdzpārdzīvojumu un katarsi, tad pārcēlums ir attaisnojies. “Manonas” stāstu biju pārcēlis uz 1968. gada Parīzi, risinot to uz studentu nemieru un tā laika kino estētikas fona.
– Vai tikpat radikāls risinājums gaida arī Čehova “Trīs māsas”?
– Noteikti nē. Žila Masnē operā man bija svarīgi tikt prom no rokoko krāšņuma, kruzuļiem, lieliem kostīmu apjomiem un parūkām, no tā laika uzvedības un stila. Čehova “Trīs māsās” ārkārtīgi būtisks ir armijas tēls, kurš šo gadu laikā sabiedrības acīs tāpat ir ļoti mainījies kā Krievijā, tā arī Latvijā vai Amerikā. Un arī Maskava katra skatītāja acīs asociējas ar kaut ko citu, daudzi šajā pilsētā vispār nav bijuši. Uz skatuves būs oriģinālperiods, 19. gadsimta beigas – tāpat kā Čehova lugā.
