“Esmu pārliecināts, ka tiksim ceturtdaļfinālā kā melnais zirdziņš!” Saruna ar Herbertu Vasiļjevu 7
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā sāksies ilgi gaidītais Pasaules čempionāts hokejā, un pirmajā spēlē Latvijas izlase nūjas krustos ar tituliem bagāto Kanādas valstsvienību, kuru līdz šim nav izdevies uzvarēt.
Pandēmijas dēļ priekšsacīkšu grupu turnīrs notiks bez skatītāju klātbūtnes.
Spēles tiks translētas televīzijas kanālā LTV7, bet par notikumiem ledus laukumā, kā ierasts, stāstīs komentētāji, un starp viņiem būs arī kādreizējais izlases kapteinis Herberts Vasiļjevs, kurš tieši čempionāta laikā svinēs četrdesmit piecu gadu jubileju.
Kā viņš nonāca hokeja eksperta krēslā, kādas ir Latvijas izlases izredzes pašmāju turnīrā un Herberta nākotnes plāni – par to mūsu saruna.
Pēdējo reizi Latvijas izlases kreklu uzvilki 2014. gada pasaules čempionātā, pēc tam līdz hokejista karjeras beigām vēl trīs gadus nospēlēji Krēfeldes “Pinguine” klubā Vācijā. Ar ko šobrīd nodarbojies?
“Pingvīnos” nospēlēju pēdējās divpadsmit sezonas līdz 2017. gadam. Pa šo laiku ieguvu arī Vācijas pilsonību un vēlējos savas zināšanas un pieredzi nodot jaunajai hokejistu paaudzei.
Man piedāvāja darbu Vācijas Hokeja federācija, un pašlaik esmu jaunatnes hokeja attīstības koordinators. Tas nozīmē, ka šajā līmenī es pārskatu treniņprocesa sistēmu valstī, būdams ciešos sakaros ar visu manā pārraudzībā esošo jauniešu klubu treneriem.
Jo federācija ir noteikusi vadlīnijas, kā puišiem jātrenējas, lai sasniegtu virsotnes hokejā un nākotnē, iespējams, kļūtu par izlases spēlētājiem.
Tādēļ lielākoties dzīvoju Vācijā, taču darba specifika man neliedz jebkurā laikā doties uz Latviju un palīdzēt U–18 izlasei kā trenera asistentam vai komentēt pasaules čempionāta spēles. Šajā ziņā vācieši ir ļoti pretimnākoši.
Tu uzaugi hokejista ģimenē. Gan tētis, gan viņa brālis Edmunds savulaik spēlēja slavenajā Rīgas “Dinamo” komandā. Ceļā uz hokeja spēlēšanu tev nebija kur sprukt?
Tieši tā. Visu laiku man visapkārt bija hokejs. Ap “Dinamo” valdīja liela ažiotāža, un Latvijā hokejs bija populārākais sporta veids. Jau no mazotnes man par hokeju daudz stāstīja, rādīja, un arī pats biju ieinteresēts iet uz meistarkomandas spēlēm Rīgas Sporta pilī vai skatīties tās pa televizoru.
Vēlāk, apmeklējot treniņus, diezgan ātri nonācu pie atziņas, ka, lai kļūtu par labu hokejistu, ar talantu vien būs par maz un vajadzīgs arī liels gribasspēks.
Par laimi, man piemita abas šīs īpašības, tādēļ izdevās ilga un veiksmīga hokejista karjera, par ko esmu ļoti pateicīgs liktenim.
Esi labās malas uzbrucējs, bet Latvijas izlasē spēlēji arī centrā. Vai neesi mēģinājis darboties aizsardzībā?
Sešu septiņu gadu vecumā mani uz treniņiem veda vectēvs, kurš sekoja līdzi manām darbībām uz ledus. Es vienmēr mēģināju aizsargāt vārtus, lai tajos neiemet ripu. Reiz viņš pienāca klāt un jautāja, kāpēc es tā daru.
Sāku taisnoties, bet vectēvs teica: “Nekas. Lai pretinieki iemet kaut sešus golus, bet tu iemetīsi septiņus un uzvarēsi.”
Ņem ripu un skrien uz priekšu (smejas). Mūsdienu hokeja izpratnē tas gan nav īsti pareizi, taču toreiz padomāju, ka var rīkoties arī citādi. Vēlāk spēja vienlīdz labi darboties gan aizsardzībā, gan uzbrukumā lieti noderēja Latvijas izlasē, spēlējot centra uzbrucēja pozīcijā, kurā šīm abām prasmēm ir milzīga nozīme labvēlīga rezultāta sasniegšanā.
Kā tu nonāci hokeja translāciju komentētāja lomā?
Sākumā es tiku piesaistīts kā eksperts, kuram nav tik daudz jārunā par hokeja laukumā notiekošo, bet vairāk par spēles niansēm – taktiskajiem risinājumiem, spēlētāju un treneru domāšanu, lai izskaidrotu spēles laikā pieņemtos lēmumus.
Kad pasaules čempionāts notika Ķelnē (2017. gadā otra grupa spēlēja Parīzē. – Z.B.), man piezvanīja Toms Circenis no TV3 un jautāja, vai nevaru palīdzēt sporta žurnālistam Tomam Prāmniekam komentēt Latvijas – Vācijas spēli, jo, ilgus gadus spēlēdams Vācijā, labi pārzināju šīs valsts hokeja virtuvi.
Toreiz mūsu izlase vāciešiem zaudēja bullīšos un neiekļuva ceturtdaļfinālā. Es piekritu, kaut man nebija ne mazākās saprašanas par to, kā tas notiks, taču guvu interesantu pieredzi. Sadarbība izdevās, un prieks, ka varu turpināt pildīt komentētāja pienākumus arī Rīgā notiekošā pasaules čempionāta laikā. Tāpat kā pirms diviem gadiem (pērn hokeja čempionāts pandēmijas dēļ nenotika. – Z.B.).
Latvijas spēles komentēšu kopā ar Jāni Stepīti. Tagad būs iespēja to darīt “Arēnā Rīga”, un klātbūtne ļaus daudz labāk sajust un atspoguļot sacensību gaisotni, nekā atrodoties studijā pie monitora, jo ne visu televīzijas kameras spēj nofiksēt.
Piemēram, lielākoties aiz kadra paliek uz komandu soliņiem notiekošais, treneru aktivitātes, vārtsargu izturēšanās reklāmas pauzēs, kas ļauj spriest par komandu kopīgo noskaņojumu un gaidāmajiem scenārijiem laukumā.
Latvijas izlases treneris Bobs Hārtlijs ir izteicies, ja komanda tiek ceturtdaļfinālā, tad, uzvarot vienu spēli, iespējams pārrakstīt vēsturi un izlase var pacīnīties par medaļām. Tavuprāt, kādas ir mūsu komandas izredzes šajā pasaules čempionātā?
Pēc ranga un spēku samēriem šobrīd vēl nav pamata runāt par medaļām. Taču izlases mērķis ir iekļūšana ceturtdaļfinālā, kas, manuprāt, ir reāli sasniedzams, jo šoreiz mūsu grupā ir vairāk tādu komandu, kuras vairākkārt jau esam uzvarējuši, – Norvēģija, Kazahstāna, kas palikusi bez pamatvārtsarga, arī Vācija, kurai ar Covid-19 saslimušo spēlētāju dēļ neizdevās pilnvērtīgs treniņprocess un tika atceltas arī divas pārbaudes spēles.
Tādēļ uzskatu, ka Latvijas izlase ir labāk sagatavota šim pasaules čempionātam nekā Vācija. Ceturtdaļfinālā gan nekādas ilūzijas lolot nevajag, jo no A grupas mums pretī, visticamāk, nāks galvenie zelta medaļu pretendenti Krievija vai Zviedrija. Ar zināmiem nosacījumiem Latvijas izlase var uzvarēt jebkuru komandu, ko pierādījuši līdzšinējie pasaules čempionāti, tā ka medaļas nav nemaz tik neaizsniedzamas.
Mums ir labi priekšnosacījumi pārspēt agrākos sasniegumus – lai arī bez skatītājiem, bet ar māju sajūtu, ierastā ledus laukumā un īstenojot pilnvērtīgu treniņprocesu bez slimošanas pārtraukumiem.
Esmu pārliecināts, ka tiksim ceturtdaļfinālā kā melnais zirdziņš – nebūsim favorīti, taču katrai spēlei ir savs stāsts un katra komanda, pat visspēcīgākā, samērā īsajā čempionātā piedzīvo kāpumus un kritumus. Ja uzvaram, tālāk jau sekos loterija.
Kurus hokejistus tu Latvijas izlasē redzi līderu lomās, no kuriem būs atkarīgs rezultāts?
Noteikti tie ir Kaspars Daugaviņš, kuram KHL bija fenomenāla sezona, Miks Indrašis, kurš vienmēr spēj pārsteigt ar savu izdomu laukumā, un viens no rezultatīvākajiem izlases spēlētājiem Lauris Dārziņš. Galvenie aizsardzības balsti – Ralfs Freibergs un Kristaps Sotnieks, taču rezultāta veidošanā veiksmīgi var pieslēgties gan Uvis Jānis Balinskis, gan Oskars Cibuļskis. Vārtsargu līnija varētu būt pat starp labākajām čempionātā – Jānis Kalniņš (KHL), Matīss Kivlenieks (NHL) un Eiropas topa spēlētājs Ivars Punenovs. Trenerim būs grūti izraudzīties, kuru atstāt uz rezervistu soliņa.
Kad beigsies pasaules čempionāts, atelpai laika nebūs daudz, jo jau augusta beigās “Arēnā Rīga” izlasi gaidīs izšķirošās spēles par iekļūšanu Tokijas olimpisko spēļu hokeja turnīrā ar Itālijas, Francijas un Ungārijas valstsvienībām. Kurš no šiem pretiniekiem mums var sagādāt vislielākās galvassāpes?
Francija, kas neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ pirms vairākiem gadiem reāli varēja Latviju izslēgt no elites grupas. Viņiem ir izcili spēlētāji, un katru tikšanās reizi abu izlašu savstarpējās cīņas ritējušas ļoti sīvi, uzvarētājiem virsroku gūstot vien ar minimālu pārsvaru. Es ceru, ka līdz augusta beigām epidemioloģiskā situācija Latvijā uzlabosies tiktāl, lai spēles notiktu ar skatītājiem, kuru atbalsts mūsējiem ir kā sestais laukuma spēlētājs. Latvijas izlasei šajā kvalifikācijas turnīrā ir favorīta statuss, kuru nepieciešams apliecināt ne tikai pret Franciju, – arī Itālija var “iekost”. Tāpat par zemu nevajadzētu novērtēt Ungāriju, kaut pēc ranga tā atrodas zemāk nekā abas pārējās pretinieces.
Kad hokeja pavasaris Latvijā būs beidzies, tu atgriezīsies Vācijā. Kādi ir tālākie plāni?
Metīšos iekšā darbos. Pēdējais gads pandēmijas dēļ bija tik neinteresants, ka esmu noilgojies ķerties klāt saviem tiešajiem pienākumiem – jauniešu treniņu darba analīzei. Vasarā daudz laika pavadīšu treniņnometnēs, tomēr atkarībā no epidemioloģiskās situācijas domāju izrauties ceļojumam pa Eiropu. Uz lielākiem ceļojumiem gan vēl jāpagaida. Man gribētos klātienē skatīties Formula 1 autosacīkstes, lielos tenisa turnīrus Austrālijā, Londonā un ASV, kur mācās un hokeju spēlē mani dēli Evins (16) un Niklass (18). Ar nepacietību gaidu brīdi, kad viņi varēs atlidot uz Eiropu, lai mēs kopā paceļotu pa Latviju un Vāciju. Profesionālajā ziņā nākotnē vēlos trenēt kādu hokeja komandu, jo man pietrūkst tā adrenalīna, ko periodiski gūstu Latvijas U–18 izlasē. Esmu optimists, ceru trenera amatā sevi pilnveidot tā, lai kādreiz rastos iespēja stāties arī pie Latvijas izlases stūres, kā manam tēvam.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Cīņasspars, nosvērtība un pozitīvisms – esmu jautrs cilvēks, ar kuru kompānijā nevienam nebūs garlaicīgi.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Katra diena man ir citāda, taču laikam nevarētu iztikt bez sporta – kādas aktīvas izkustēšanās.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Hokejā – nenoliedzami nokļūšana un spēlēšana NHL (Floridas „Panthers”, 2001.), sporta žurnālistikā – kulminācija vēl nav sasniegta, tomēr spēļu komentēšana pasaules hokeja čempionātos dod lielu gandarījumu.
Labākā izklaide?
Ja patiešām vēlos izvēdināt galvu, sēžu dārzā pie alus kausa bez telefona un vienkārši izbaudu mirkli. Alus marka atkarīga no vietas, kur tobrīd atrodos. Ja Vācijā, dzeru vācu, ja Latvijā – latviešu alu. Šajā ziņā esmu abu valstu patriots.
