– Jūs Latvijas presē esat rakstījis, ka satraucaties arī par mūsu valsts demogrāfijas problēmām. 1
– Jā, demogrāfijas dati ir bēdīgi. Dzimstība – katastrofāli maza, un, ja pieskaita, cik ļaužu aizbrauc prom no Latvijas, tā bilde izskatās vēl sliktāka. Latvijai pazaudēt cilvēkus spēka gados ir traģēdija. Satraucošs ir fakts, ka Rīgā aug to skolēnu skaits, kuri reģistrējas krievu mācībvalodas skolās. Man ir grūti saprast valsts izglītības politiku. Jā, šeit dzīvo ļoti liela minoritāte – krievi, kuri vēlas apgūt tēvu zemes kultūru, valodu. Bet tā jāapgūst objektīvi, nevis sagrozītā veidā un pret tās valsts interesēm, kurā šie cilvēki dzīvo; nevis tā, ka skolēniem pasniedz propagandu, “iesaiņotu” kā mācību vielu.
– Ir vairāki iegansti tam, kāpēc 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas izglītības sistēma joprojām ir segregēta, galvenais – trūcis politiskās gribas šo problēmu risināt.
– Skolu dalījums kaut kad ir jāizbeidz! Skolas jāapvieno. Tā, lai priekšmetus, kuri ir valsts valodā, visi mācās kopīgi, bet minoritātēm – kā lielām, tā mazākām – nedēļā ir dažas papildu stundas, kurās mācās savu senču zemes vēsturi, valodu, literatūru un kultūru. Un dara to pēc valsts noteiktas programmas un Izglītības ministrijas akceptētu grāmatu standartizēta teksta. Latviešiem jāsaņemas, jāsakož zobi un jāieved kas līdzīgs šim modelim. Bērni augtu kopā, tad daudz kas mainītos. Neredzu problēmu, kāpēc tā nevarētu darīt. Minoritātēm nebūtu pamata protestēt, jo valsts taču šīs stundas apmaksā!
Daudzi skatās Krievijas televīziju un tiek ietekmēti ar tajā rādīto propagandu. Taču šeit nevar būt ilgstoši “divas valstis” vienā. Austrālijā ir valsts finansēti raidījumi minoritātēm viņu valodā. Manuprāt, jādod Latvijas krieviem labi ziņu raidījumi viņu valodā.
– Par latviešiem Austrālijā citi mēdz teikt: “Austrālija ir garo brīvdienu zeme, tāpēc tur dzīvo paši draudzīgākie, sirsnīgākie tautieši pasaulē!” Un latvieši joprojām cītīgi kopj arī savas tradīcijas – rīko ikgadējās kultūras dienas, uztur sestdienas un svētdienas skoliņas, kur māca latviešu valodu.
– Lielākā latviešu kopiena ir Melburnā – savulaik, pēc profesora Dunsdorfa aplēsēm, tā bija trešā lielākā pasaulē aiz Toronto un Ņujorkas. Melburnā bija pat vairāk latviešu nekā ASV pilsētā Čikāgā. Aktīvo latviešu visvairāk ir Adelaidā, jo pilsēta ir kompakta, latvieši vairāk turas kopā, un viņiem arī bijis vislielākais iespaids uz vietējo pavalsts valdību.
– Iecerēts, ka Latvijas simtgadi svinēs ne vien šeit, bet arī diasporā. Kā šim notikumam gatavojas Austrālijā?
– Ar šo akcentu rīkos tradicionālās kultūras dienas. Bet aktīvā latviešu daļa arvien samazinās. Tie daži, kas nesen iebraukuši, dod arī savu pienesumu, tomēr šie sarīkojumi vairs nenotiek ar tādu vērienu kā kādreiz. Tie, kas mēģina smelties latviešu kultūru, brauc uz Latviju.
– Vai jums kā goda konsulam izdevies sekmēt arī Austrālijas un Latvijas ekonomisko sadarbību?
– Austrālijā esam rosinājuši uzņēmēju interesi par Latvijas produktiem. Bet mēs, goda konsuli, paši esam profesionāļi savā nozarē, nevis tirgotāji, tam laika neatliek. Piemēram, pirms Otrā pasaules kara Latvija ir sūtījusi Austrālijai sveķu koku kokmateriālus. Tos ieveda kā labus būvmateriālus, kas mazāk puva un kam mērcētiem neuzbruka termīti. Arī tagad tiem dažos Austrālijas rajonos būtu tirgus kā būvmateriāliem. Savukārt Austrālijas uzņēmēji vēlētos piegādāt Baltijai labu, netālu no Kērnsas audzētu Brazīlijas un Kolumbijas šķirņu kafiju, un Rīgā varētu būt pārdales punkts, no kurienes preci sūtīt tālāk uz kaimiņvalstīm. Cits piemērs: Kērnsai ģeogrāfiski tuvā Jaungvineja vēlētos kādus sakarus ar attīstītu valsti, no kuras pirkt pakalpojumus, jo Jaungvineja nevēlas būt atkarīga ne no Austrālijas, ne ASV, ne Ķīnas, tāpēc tik maza valsts kā Latvija tai varētu būt izdevīga. Bet man nebija pretī cilvēku, kas Latvijā par tādu sadarbību interesētos.
Esmu Austrālijā iebraukušos Latvijas kultūras un politiskos darbiniekus pavadījis, rādot Lielo barjerrifu. Viņi apskata Kērnsu kā tūristi, taču lietišķas sarunas tālāk nevedas. Vienas sadarbības ierosmes dēļ uz mani Kērnsas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā vēl joprojām raugās ar aizdomām, kaut pagājuši jau trīs gadi. Savulaik te Latvijā mums, goda konsuliem, parādīja lielu cauruļu ražošanas rūpnīcu. Austrālijā caurules vajag ūdenim, naftai, gāzei, bet eksportēt no šejienes tās būtu par dārgu. Tika pat domāts par šīs rūpnīcas filiāles jeb kopuzņēmuma izveidošanu Austrālijā un ražošanu uz vietas. Bet vienu dienu man Kērnsas amatpersonas darīja zināmu, ka, pētot uzņēmuma reputāciju, uzzinājuši par kādu piecu miljonu piesavināšanos, ko veicis viens no cauruļu ražošanas uzņēmuma direktoriem. Austrālijā to uztvēra tā, ka esmu ieteicis sadarboties ar krāpniekiem, kuri mēģina iebāzt naudu savās kabatās…
Latvijai nav vēstniecības Austrālijā. Ja tāda būtu, tas ļoti atvieglotu darbu mums, vairākiem goda konsuliem, jo iznāk, ka mums par saviem līdzekļiem jāveic tas, ko citās valstīs dara vēstniecības. Latvijas budžetā trūkstot naudas vēstniecības iekārtošanai, tomēr Arābu Emirātos un Dienvidkorejā vēstniecības atklāj.
