Gudni T. Johanesons: Šī uzvara ir jūsu, taču arī mēs, islandieši, lepojamies, ka smagā stundā spējām jums palīdzēt 0
Gudni T. Johanesons, Islandes Republikas prezidents, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Deviņdesmito gadu vidū es Islandē iepazinos ar vairākiem latviešu jauniešiem. Tolaik studēju vēsturi un rakstīju maģistra darbu par neseno Islandes atbalstu Baltijas neatkarībai. Ar apbrīnu raudzījos uz savu jauno draugu apņēmību, ar kādu tie grasījās piedalīties nupat neatkarību atguvušās valsts atjaunotnē.
2018. gadā man bija tas gods apmeklēt Latviju un pārstāvēt Islandi prezidenta statusā, kad latvieši svinēja simtgadi kopš savas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā. Būdams togad Rīgā, varēju patiesi novērtēt Latvijas vēstures daudzveidību, stipro sasaisti ar ziemeļvalstīm, kā arī valsts kultūras un mantojuma liecības.
20. gadsimts Latvijas iedzīvotājiem atnesa lielas ciešanas un pārbaudījumus, un jūsu liktenis izrādījās daudz smagāks nekā Islandei.
Tomēr 1991. gadā jūs beidzot atguvāt neatkarību. Šodien, mūsu abu valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas trīsdesmitajā gadadienā, es sūtu sirsnīgus sveicienus visai Latvijas tautai. Šī uzvara ir jūsu, taču arī mēs, islandieši, lepojamies, ka smagā stundā spējām jums palīdzēt.
Mūsu valdība sniedza gan reālu, gan simbolisku atbalstu, un mūsu valsts pārstāvji izdarīja spiedienu uz starptautiskās arēnas lēmējiem. Šo kustību aizsāka un vadīja toreizējais Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons, kurš apmeklēja Rīgu 1991. gada janvāra liktenīgajās dienās, kad padomju bruņoto vienību uzbrukuma laikā gāja bojā pieci civiliedzīvotāji.
Tā paša gada 26. augustā Islandes ārlietu ministrs kopā ar premjerministru Dāvidu Odsonu un citām amatpersonām uzņēma trīs Baltijas valstu ārlietu ministrus Reikjavīkā, kur tika parakstītas deklarācijas par diplomātisko attiecību atjaunošanu.
Vēsture un atmiņa ir gana komplicētas cilvēku sabiedrības iezīmes.
Tautām nav jākaunas, kad tās cildina un stiprina savu vienotību; tautām ir jāatceras savas vēstures sasniegumi un pavērsieni.
Šajā ziņā nacionālisms mūsdienu pasaulē var kalpot par pozitīvu stimulu, kas veicina izaugsmi un labklājību.
Vienlaikus mums ir jāsargā vēsture no spēkiem, kuru mērķis ir to izmantot naida, aizspriedumu un neiecietības uzkurināšanai. Vēsture ir daudzšķautņaina un dažādi interpretējama atkarībā no personīgās pieredzes un pārliecības. Mums godīgi jāatzīst arī pašu kļūdas un pāridarījumi, nevis jāizceļ vien tās epizodes, kas no mūsdienu skatpunkta izskatās nevainojami.
Starptautiskā sadarbība nav ideāla. Mazas valstis nevar rīkoties, balstoties uz ideālismu vien, taču arī reālpolitika nevar kalpot par vienīgo pasaules vadmotīvu. Šī ir viena no vēstures mācībām, ko mums vajadzētu ielāgot no zīmīgā 1991. gada, kad Latvijas tauta beidzot atguva savu brīvību un neatkarību.
Kopš tā laika ir pagājuši trīs gadu desmiti. Ir gūtas atziņas, uzkrāta pieredze. Valsts nevar būt brīva, ja tās cilvēki nevar brīvi izpausties, ja cilvēki nebauda reliģijas brīvību, attiecību brīvību, ja nevalda brīvība no aizspriedumiem un rasisma, no seksuālas uzmākšanās un citām vardarbīgām rīcībām.
Tauta nevar būt veselīga, ja daudzi tās iedzīvotāji cieš no sliktas garīgās vai fiziskās veselības un tiem nav pieejama profesionāla aprūpe.
Tāpat valstij neklāsies labi, ja tās daba ir piesārņota un pārlieku ekspluatēta.
Tāpēc mums visiem kopā ir jāaizstāv vispārējās cilvēktiesības. Kopā ir jācenšas sakaut Covid-19 un citas globālās pandēmijas. Un tāpat kopīgiem spēkiem ir jācīnās pret cilvēku veicināto klimata pārmaiņu sekām.
Kā allaž nākotnē mūs sagaida gan izaicinājumi, gan iespējas, taču Islandes simpātijas pret Latviju nemazināsies. Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem laimi un labklājību.
