Latvijā trifeles aug jau vismaz 17 dārzos 0
Ne katrs latvietis zina, ka trifele ir ne tikai konfekte, bet arī sēne, ko mēdz dēvēt par zemes pērli, un nogaršojis smalko delikatesi no mums ir tikai retais. Tomēr jau tuvākajos gados pirmajā saimniecībā Latvijā varētu ienākties šo aromātisko zemzemes dārgumu raža.
Apaļās trifeļu sēnes aug pazemē uz ozolu, lazdu, liepu un citu koku saknēm un tās stāda kopā ar koku. No mazā kociņa stāda iedēstīšanas zemē līdz pirmajai sēnei parasti jāgaida pieci līdz astoņi gadi.
Pirmā Latvijā par iespējām šeit audzēt trifeles ieinteresējās vidzemniece Ilona un pirms četriem gadiem iestādīja savus pirmos trīsdesmit stādus. Šogad četros no pieciem to sakņu paraugiem atrasts sēņu micēlijs un tas ļauj cerēt, ka jau pēc gada viņas dārzā varēs uziet pirmās sēnes.
Gaida pirmās sēnes
Ilonas audzēto trifeļu cena Eiropā sasniedz vairākus simtus eiro kilogramā, bet citas šķirnes kilogramā var maksāt pat vairākus tūkstošus. Baidoties, ka kāds, mēģinādams nozagt viņas izaudzēto ražu vai kokus, varētu dārzu nopostīt, Ilona neatklāj man ne savu uzvārdu, nedz arī vietu, kur viņas saimniecība atrodama. Viņa vien pasaka, ka trifeļu dārzus iestādījusi jau divās vietās Latvijā – no mammas mantotajā zemē Vidzemē un meitas īpašumā Kurzemē.
Ideja par trifeļu audzēšanu viņai radusies nevis kā biznesa plāns, bet gan alternatīva iespēja zemes izmantošanai. “Neilgi pirms nāves mamma vēlējās pie savas mājas iestādīt ozolu mežu, kādi šeit auguši senatnē. Domājot, ko iesākt ar mantoto zemes gabalu, atcerējos to un nolēmu mammas vēlēšanos īstenot. Mana meita, būdama smalku ēdienu cienītāja, savukārt iedomājās par iespēju reizē ar ozoliem iestādīt arī šo delikatesi,” Ilona atceras.
Vēlāk internetā viņas izlasīja par Gotlandes pieredzi, kur pirmās trifeles atrastas tikai pirms aptuveni divdesmit gadiem, bet nu jau kļuvušas par salas kultūras sastāvdaļu.
Veiksmes stāsts par trifelēm uz salas, kuras klimatiskie apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā, iedrošināja Ilonu ieguldīt līdzekļus pirmo stādu iegādē no Francijas ziemeļu apgabaliem. Pēc gada, pārliecinājusies, ka visi stādi ir izdzīvojuši un veseli, viņa stādīja nākamos, bet šoruden jau plāno izmēģināt vēl citu – melno trifeļu audzēšanu.
Ilona atzīst, ka nav plānojusi trifeļu dārzus attīstīt par tik lielu biznesu, lai varētu pelnīt iztiku ar to vien, taču zināmus ienākumus no tā sagaida. Jo labāk viņai viss izdosies, jo vairāk varēs investēt savas audzētavas paplašināšanā. “Jau no paša sākuma es esmu nolēmusi šajā eksperimentā ieguldīt tikai tik, cik varu atļauties, neuzņemoties nekādas kredītsaistības. Tomēr ar nepacietību gaidu, kad koki manā dārzā sāks “degt” – apceļojot ārvalstu tradicionālās audzētavas, esmu redzējusi, ka par trifeļu nogatavošanos liecina apkaltuši koki un nodzeltējuši krūmi tiem apkārt,” stāsta saimniece.
Atrod arī savvaļā
Kad sēnes būs nogatavojušās, tās atrast pazemē iespējams pēc smaržas un tam nepieciešams speciāli trenēts suns vai cūka. Latvijas mikologu biedrības apvienības “Latvijas trifeļu dārzi” vadītāja Diāna Meiere jau pērn iegādājusies springerspanielu, kuru apmāca trifeļu meklēšanai. Trifeļu audzēšana Latvijā kļuvusi par viņas doktora disertācijas tēmu un tās ietvaros viņa gan dresē savu mīluli, gan pati izaudzējusi pāris simtus koku stādu ar trifelēm un veic citus pētījumus.
Plašāka interese par trifeļu audzēšanas iespējām Latvijā raisījās pirms diviem gadiem, kad mūsu valstī bija ieradies Somijas Trifeļu centra direktors Salems Šamekls Juva. Kopš tā laika trifeles audzē jau 17 saimnieki dažādos Latvijas novados un mikoloģes vadībā Latvijas Dabas muzejā viņi nodibinājuši apvienību “Latvijas trifeļu dārzi”.
Pašlaik D. Meiere meklē trifeles Latvijā arī brīvā dabā. To micēliju viņai jau izdevies atrast pat ēdamajām trifelēm, bet augļķermeni vēl nevienai. Viņa veikusi analīzes 12 paraugiem no dažādām Latvijas vietām un piecos no tiem uzgājusi micēlijus neēdamu, bet vienā ēdamai trifeļu šķirnei.
Arī tas liecina, ka trifeļu audzēšanai šeit varētu būt nākotne. Dabas muzeja speciāliste skaidro, ka klimata izmaiņas šobrīd ir labvēlīgas tam, lai trifeļu ražas tradicionālajās audzētavās Francijas dienvidos saruktu, savukārt Eiropas ziemeļos kļūtu arvien bagātīgākas.
Jākopj rūpīgi
Savus pirmos trifeļu kociņus Ķeguma novada Tomes pagasta “Rubeņos” no vecākiem mantotajā zemē pirms diviem gadiem iestādīja arī grāmatvede Anda Grantiņa. Līdzīgi kā citi, viņa to darīja, meklēdama pielietojumu septiņus hektārus lielam zemesgabalam, kurš ir par mazu, lai nestu peļņu, iekopjot tradicionālās kultūras, bet par lielu, lai atstātu to neizmantotu. Par iespēju audzēt trifeles viņa pirmoreiz izdzirdējusi pa radio, kad D. Meiere aicināja uz tikšanos Zemkopības ministrijā ar somu speciālistu S. Š. Juvu.
“Sākumā aizgāju turp ar skepsi un uzdevu provokatoriskus jautājumus par to, vai tiešām izaudzētajām trifelēm atradīsies arī noiets. Man atbildēja – ja vien sēnes izaudzētas, pircēji tām būšot garantēti,” atceras saimniece. Tagad viņa jau iestādījusi vairāk nekā simts kociņu un plāno katru nākamo gadu savu dārzu paplašināt vēl par aptuveni piecdesmit stādiem. A. Grantiņa tic, ka pūles un ieguldījumi trifeļu kopšanā atmaksāsies, kaut arī atzīst, ka līdz šim viegli viņai nav gājis.
Pirms audzēt trifeles, rūpīgi jāizvēlas vieta – jāņem vērā nogāzes slīpums, attālums līdz citai tuvākajai koku audzei nedrīkst būt lielāks par trīsdesmit metriem un arī vietas mitrums nedrīkst būt ne pārlieku liels, ne mazs. Jāveic arī vispārējas augsnes analīzes, kurās būtiskākais ir noteikt PH līmeni, jo sēnēm vajadzīgs, lai tas būtu augsts. Parasti augsne jākaļķo un jāsagatavo stādīšanai, uzirdinot un attīrot no nezālēm. Vienā hektārā zemes var iestādīt aptuveni 800 kociņus. Pēc tam tie jālaista, jāsargā no nezālēm, kaitēkļiem un meža dzīvniekiem, bet pirmos gadus jāsaudzē pat no vēja.
Lielākās izmaksas sākumā veido kociņu stādi, kas katrs maksā no aptuveni desmit līdz vairāk nekā divdesmit eiro atkarībā gan no trifeļu, gan koku sugas un lieluma. Turklāt jāņem vērā arī lauksaimniecības tehnikas, degvielas un darba izmaksas, ja nevar tikt galā pašu spēkiem. Tomēr lielākās raizes līdz šim A. Grantiņai sagādājuši stirnu buki, kuri ziemā apgrauza kociņu galotnes, un kaitēkļi, kuru dēļ jau divkārt nācies stādiņus miglot. Sēņu kvalitāti tas gan neapdraudot.
Sēnes – pensijas fonds
Vēl pavisam citāda pieeja trifeļu audzēšanas izmēģinājumiem ir Latvijas Zemnieku federācijas pārstāvim Ārim Krūmiņam, kuram ir sava zemnieku saimniecība Kroņaucē. Trifeļu audzēšanu viņš iecerējis kā savu pensiju fondu un mantojumu nākamajām paaudzēm. Tāpēc visus savus līdzekļus un pensiju zemnieks iegulda, lai izpētītu, kā Latvijā iespējams trifeles audzēt, pašam izaudzējot arī stādus. Tas aizņem aptuveni gadu laika un, neskatoties uz sēņu lielo cenu, iznāk krietni lētāk, nekā pasūtot gatavos stādus no ārvalstīm.
D. Meiere apliecina, ka tas Latvijā vēl ir diezgan riskanti, bet ne neiespējami. “95% informācijas par to, kā tas darāms, atrodami dažādās publikācijās. Uzņēmumi, kas ar to nodarbojas, neatklāj vienīgi sava darba nianses,” skaidro mikoloģe. Lai micēliju saaudzētu ar koka stādu, jānopērk svaiga jau gatava sēne un tās sporas jāiejauc substrātā. Katram stādam vajadzīgi tikai pāris grami sporu.
Lielākais apdraudējums tad ir, ka vēl neieaugušajām sporām klāt var tikt konkurējošas sēņu sugas un nomākt kaprīzo trifeli. Tāpēc stādiem jānodrošina sterila vide un vēlāk gēnu analīzes, lai noteiktu, vai trifele izdzīvojusi.
Par trifeļu audzēšanu Ā. Krūmiņš sācis interesēties pirms trim gadiem un pirms diviem jau iestādījis pirmo paša audzēto kociņu.
Neskatoties uz risku, Ā. Krūmiņš micēliju izmēģina ieaudzēt jau uz 21 atšķirīgas koku sugas saknēm, no kurām divas trešdaļas trifeļu audzēšanai līdz šim nav izmantotas nekur pasaulē. Bez tradicionālajiem liepas, lazdas un ozola viņš mēģina trifeles ieaudzēt arī, piemēram, uz smiltsērkšķu un ceriņu kokiem. Viņa mērķis šajā darbā ir panākt, lai vēlāk trifeļu audzētājiem būtu arvien mazāk risku un koki, uz kuru saknēm tās izaug, varētu nest arī citus augļus – ziedus tējām, riekstus vai ogas. Turklāt viņš eksperimentē ne tikai ar lētākajām vasaras, bet arī dārgajām baltajām un melnajām trifelēm, jo tic, ka labi var atmaksāties tikai tās.
“Lai kādu kultūru audzētu, mums par to jāizpēta viss iespējamais,” saka zemnieks. Viņš savos eksperimentos iesaistījis Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava”, Latvijas Universitātes un Lauksaimniecības universitātes pētniekus, botāniskos dārzus, laboratorijas, pārtikas tehnologus, zemniekus un citus. Ar viņu palīdzību saimnieks cenšas izzināt gan audzēšanas nianses, gan analīžu iespējas Latvijas laboratorijās, tirgus situāciju, glabāšanas un pagatavošanas veidus.
n uzziņa
l Trifeles ir delikatese, ko tradicionāli visvairāk iecienījuši franči un itāļi. Atsevišķi trifeļu produkti nopērkami arī dažos veikalos Latvijā.
l Eiropā trifeļu cena ir no aptuveni 100 līdz pat 3000 latiem kilogramā atkarībā no šķirnes, novākšanas laika un pieprasījuma.
l Līdz šim trifeles vislabāk augušas Eiropas dienvidos, kur laikapstākļi ziemās ir vienmērīgi, taču, klimatam mainoties, arvien vairāk veiksmīgi tiek audzētas arī ziemeļos.
l Latvijai tuvākā vieta, kur uzsākta trifeļu audzēšana, ir Somija. Tās klimatiskie apstākļi ir vēl skarbāki nekā Baltijas reģionā.
